Sistēma kastrē vīriešus!

Uzņēmējs – klasisks uzvarētāja tips, kuram sistēmas upura loma nepiestāv, tomēr pēc trīsarpus gadu cīņas Gints ir noguris – atzīstas, ka vairākas reizes gribējies visam atmest ar roku. «Kuram gan patīk būt upurim? Tāpēc vīrieši par šo tēmu nerunā,» viņš iesāk. Ir skaidrs, ka par savu privāto dzīvi runāt nav viegli.

Mani likumīgie piecdesmit

Un tā: Gintam ir trīs bērni. Vecākā meita no pirmās laulības pārsvarā dzīvo pie viņa. Pieaugot meitene pati izvēlējās pārcelties pie tēva. Savukārt desmit gadus vecā meita un piecus gadus vecais dēls ir bērni, par kuriem Gints cīnās. Patiesībā vienkārši vēlas vairāk būt kopā ar viņiem. Tas arī viss. Tomēr Ginta ģimenes drāma nav kliedzoša – nav klaju pāridarījumu, kautiņu un tā tālāk.

Stāsts drīzāk ir par smalku, sarežģītu mūsdienu šķirtās ģimenes situāciju, ko ne paši vecāki, ne bērnu tiesību aizstāvības sistēma nespēj atšķetināt.

Un tādu ir aizvien vairāk, tāpat kā tēvu, kas aizvien uzstājīgāk pieprasa «savus piecdesmit procentus». Tāda ir mūsdienu realitāte, ar ko agrāk vai vēlāk sistēmai būs jārēķinās.

Tiesas noteiktais Ginta saskarsmes laiks ar bērniem ir salīdzinoši dāsns – katrs otrās brīvdienas un dažas darbdienas. Tātad proporcija ir 30 pret 70. Tomēr pēc Ginta domām bērniem būtu labāk, ja bērnu pastāvīgā dzīvesvieta tiktu noteikta pie viņa vai saskarsmes laiks tiktu mainīts, lai pusi laika bērni dzīvotu pie mammas, pusi pie viņa.

«Vērtējot kritiski un atbildīgi, es uzskatu, ka bērniem būtu labāk dzīvot pie manis – vietā, kur viņi dzīvojuši līdz šim. Vides maiņa bērniem ir traumatiska. Mammai ir citas attiecības, turklāt partneri mainās. Bērni vienmēr dodas viņai līdzi uz jaunā dzīvesbiedra mājām. Vai bērni tās var saukt par savām mājām? Līdzko nav stabilitātes un skaidrības, kur būs viņu mājas rīt un parīt, bērni apjūk, un tas atspoguļojas viņu uzvedībā un mācībās. Savukārt te, pie manis, viņiem ir sava vide, draugi, katram sava istaba,» stāsta Gints.

«Es vairākus gadus esmu gājis, runājis, lūdzis, pārliecinājis - gan bāriņtiesu, gan tiesu,» viņš nopūšas. Lai gan bāriņtiesas atzinumam, kā bērna interesēs būtu izlemjams strīdīgais jautājums, ir tikai rekomendējošs raksturs, tiesas spriedums vienmēr bijis balstīts tajā.

Labklājības ministrijā iebilst, ka bāriņtiesas atzinums tiesai, kas nosaka saskarsmes kārtību strīda gadījumā, nav saistošs.

Runājot juridiskā valodā: bāriņtiesas nedibina, negroza, nekonstatē vai neizbeidz konkrētas tiesiskās attiecības. Vēl likumā teikts, ka tiesa vērtē, pamatojoties uz vispusīgiem, objektīviem, pārbaudītiem pierādījumiem, vadās pēc tiesiskās apziņas, zinātniskiem pierādījumiem un tādā garā. Realitātē viss ir nedaudz savādāk...

Skolnieks bez eksāmena

Tiesas spriedums gandrīz par simts procentiem tiek balstīts bāriņtiesas atzinumā. Gadījumos, kad ir skaidrs, kāpēc šķiroties kādam no vecākiem nevar uzticēt bērna aprūpi, piemēram, viņš (viņa) fiziski iespaido bērnu, dzer, spēlē azartspēles vai lieto narkotikas, tiesai nav sarežģīti pieņemt lēmumu un tas ir izvērtēts. Turpretim strīdos, kad abi vecāki ir sociāli adekvāti, rūpējas par bērniem, kas ir labi paēduši, smuki apģērbti, smaidīgi un vispār viss no malas izskatās lieliski, tiesa apmulst.

Lai gan precīzu datu nav, runājot ar profesionāļiem, iezīmējas tendence, ka tiesa pilnībā respektē bāriņtiesas atzinumu, un faktiski tiesu praksē nav bijuši gadījumi, kad tiesas lēmums būtu pretējs vai pretrunā ar bāriņtiesas atzinumu.

Tiesa nespēj kritiski izvērtēt bāriņtiesas atzinumus, un tas arī netiek darīts. Niansēs un attiecību labirintos trešā vara neiedziļinās. Cilvēku likteņi tiek izšķirti ar padomju laiku biedru tiesas trulo vienaldzību. Tā ir ierasts un vieglāk.

Labklājības ministrija, atsaucoties uz likumiem un pantiem, raksta, ka pieteicējam ir tiesības lietā, kas tiek izskatīta civilprocesuālā kārtībā, iesniegt pierādījumus savu iebildumu apstiprināšanai pret bāriņtiesas lēmumu. Bāriņtiesu lēmumi, kuri ir administratīvie akti un bāriņtiesas faktiskā rīcība, pārsūdzami Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Gints paskaidro: lēmumus var pārsūdzēt, bet atzinumu, kuram ir daudz lielāka ietekme praksē, nevar. «Attiecībā uz bērna dzīvesvietas noteikšanu apgalvošu, ka to par simts procentiem izšķir bāriņtiesas atzinums!»

Gints uzskata, ka bāriņtiesas ietekme sistēmā ir pārāk liela, bet intelektuālā kapacitāte nepietiekama. Savukārt vērtēšanas kritēriji ir izplūduši, mūsdienu realitātei neatbilstoši.

«Uz 12 lappusēm rakstītais atzinums līdzinās «rasolam», kurā dāsni bārstītas tukšas frāzes, piesauktas ANO Konvencijas un starptautiski tiesību akti.»

Pēc Ginta domām, problēma ir nevis bāriņtiesas darbiniekos, bet gan sistēmā, kurā nav kontroles mehānisma.

Bāriņtiesu viņš salīdzina ar skolnieku, kuram netiek liktas atzīmes un nav eksāmenu. Bāriņtiesa pasaka: «Būs tā un ne citādi!» Viss beidzas ar to, ka atzinums ir «akmenī iecirsts» un nav pārsūdzams nevienā institūcijā. «Bet.. Mēs visi esam cilvēki, kas pieļauj kļūdas,» saka Gints. «Kurš gan var apzvērēt, ka bāriņtiesas lēmums vienmēr ir kvalitatīvs un bērna interesēs?»

Būs tā!

«Esmu no tiem, kas nespēj mierīgi pieņemt, ka neesmu bērniem labākais,» turpina Gints. Viņš nav vienīgais, kas nav ar mieru satikt savus bērnus no desmitiem līdz pieciem katru otro svētdienu un anonīmi ieripināt bijušās dzīvesbiedres kontā apaļu summiņu. Tēvi grib būt kopā ar saviem bērniem pa īstam. Tāda ir mūsdienu Rietumu tendence.

Dzimumu lomas, kas bija tradicionālas pirms gadiem simts, mūsdienās vairs nav aktuālas – sievietes laime jau sen vairs nesastāv no trim K (Kinder, Küche, Kirche), bet vīrietis nav parupjš medījuma gādātājs. Sievietes spolē džipos, vada rūpnīcas, kurās ražo dzelzsbetonu, strādā aviācijā, dibina detektīvaģentūras, savukārt vīrieši dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, maina mazajam pamperus, dzied šūpuļdziesmu, sagaida sievu ar siltām vakariņām, strādā par frizieriem, atver skaistumkopšanas salonu. Stereotipi, kas saistīti ar dzimumu lomām, paliek pagātnē. Tikmēr bērnu aizsardzības sistēma rullē pa vecam, nerēķinoties ar jauno realitāti, un joprojām a priori nosliecas mātes pusē. It kā jau dabiski, ka bērna saikne ar mammu ir cieša. Un tomēr... Vai vienmēr?

«Manā pusē plusiņu ir vairāk,» pārliecināts Gints. Kāpēc? Viņam ir ciešāka emocionālā saikne ar bērniem un viņš labāk jūt, jā, tieši jūt, kas bērnam vajadzīgs. «Būtiskākais – rakstura īpašības. Tā nu sanācis, ka esam apgriezti proporcionāli – es esmu jūtīgāks, bijusī dzīvesbiedre mazāk. Šajā ziņā esmu netipisks vīrietis, viņa netipiska sieviete. Man ir lielisks kontakts ar bērniem.»

Es pa gabalu jūtu, vai bērnam kaut kas sāp, vai viņš vienkārši niķojas. Tie ir sīkumi, bet no tiem sastāv dzīve.

Visvairāk Gintu kaitina tas, ka cilvēki, kas lemj par viņa bērnu nākotni, nespēj argumentēti izskaidrot, kāpēc lēmums ir tieši tāds un ne citāds. «Ja es ar savu uzstājību sagādāju neērtības, pret mani vēršas kā pret nemiera cēlāju.»

Viņš apspriedies ar vairākiem advokātiem.

«Viņi man uzreiz pateica, ka būs grūti, gandrīz nereāli. Visi kā viens apgalvoja, ka «prakse ir tāda, tāpēc būs tā, kā būs».»

Burvju nūjiņa

Gints saka, ka šajos gados ne reizi vien piemeklējusi sajūta, ka nav jēgas cīnīties. Ikviens cilvēks kaut kad pagurst. Pēc viņa domām, tieši tāpēc daudzi vīrieši savā personiskajā cīņā ir padevušies un zaudējuši. «Valda sacīkšu princips – uzvar stiprākais,» saka triju bērnu tēvs. Viņš zina, ka labākais bērniem būtu izbeigt šo karu, bet, pēc viņa domām, otrai pusei mierizlīgumu nevajag, jo šobrīd bijušās sievas rokās ir «varas groži». «Viņa zina, ka aizskriešu uz pasaules malu, ja bērniem vajadzēs. Kad vajag pie zobārsta, uz pulciņu, es bez liekām diskusijām skrienu. Kāpēc gan atdot šādu burvju nūjiņu?»

Nevienam no vecākiem nedrīkst būt lielāka vara, spriež Gints. Ja tiesa katram vecākam noteiktu vienādas tiesības audzināt bērnus, nevienam nebūtu iespējas manipulēt, «turot otru īsā pavadā». Gints atceras, ka brīdī, kad tiesa pieņēma šķirtajai sievai labvēlīgu lēmumu, viņas interese par bērniem noplaka.

«Par bērniem viņa interesējās ne vairāk kā četras dienas mēnesī – tad bija darba darīšanas, tad vēl kaut kas.»

Savā ziņā Gints priecājās, jo neviens netraucēja viņa un bērnu kopā būšanu. Tomēr ar laiku sakrājās rūgtums, jo tiesa taču bija lēmusi, ka bērni dzīvo pie mātes un tēvs maksā alimentus. «Apvilku kalendārā dienas, ko bērni pavadīja pie manis, izdrukāju īsziņas un aizgāju uz tiesu: «Hei, mostieties! Bērni patiesībā dzīvo pie manis!»»

Sistēma kastrē vīriešus

«Nē, kur nu!» Gints smejas: viņš nav ideāls. Sieva varētu iesniegt «tapešu rulli» ar viņa sliktajām īpašībām, un nebūtu melots. Gints saka, ka abu galvenais šķiršanās iemesls bija atšķirīga pasaules uztvere un vērtību sistēma. «Mums ir dažāda mīlestības valoda. Mana balstās uz atklātu emociju paušanu, viņas uz materiālām vērtībām. Viņa mīlestību izprot kā lietu dāvināšanu.

Mūsu kopdzīves laikā mani pazemoja tas, ka man bija jāpērk lietas, lai mani mīlētu.

Manā vērtību skalā pirmajā vietā ir godīgums, seko atjautība, čaklums un neatlaidība, un es gribu būt tas, kas šīs vērtības ieliek bērnos.»

Gints negrib gaidīt, kamēr Latvijas bērnu tiesību aizsardzības sistēma pārkāps arhaiskajiem stereotipiem un pamanīs, ka pienācis 21. gadsimts ar jauniem attiecību modeļiem. Viņš grib būt kopā ar bērniem tūlīt. «Kamēr bērni ir mazi, viņiem vajag daudz uzmanības un laika, vēlāk kopā būšanas intensitāte mazinās.»

Ministrijā sausi norāda: «Persona, kura uzskata, ka tiesas nolēmums ir nelikumīgs vai nepamatots, var to pārsūdzēt likumā noteiktā kārtībā.»

Tas ir apburtais loks, Kafkas «Procesa» labirinti!

Apgabaltiesas atstāj spēkā pirmās instances lēmumu, atkal jau pamatojoties uz bāriņtiesas atzinumu, skaidro Gints. «Vai bāriņtiesas darbinieki vispār apzinās, cik būtiski ietekmē cilvēku dzīves? Pat kečupa ražotāji tiek kontrolēti, bet to, kas lemj par bērnu likteņiem, darba kvalitāti neviens nepārbauda.»

«Sistēma emocionāli kastrē vīriešus, tāpēc nav brīnums, ka ir daudz bezatbildīgu vīriešu, kas padodas un necīnās.. Es negribu būt saviem bērniem bankomāts, bet uzņemties atbildību un piedalīties lēmumu pieņemšanā arī tad, kad bērniem būs grūtais pusaudžu laiks, kad viņiem būs 20, 30 un 40 gadi,» aicinot tēvus sociālajos tīklos dalīties pieredzē, noslēgumā saka Gints.