«Paši vainīgi!» Pie kā? Pie tā, ka algas mazas un viss ir dārgs?

«Labdarības lapa» ik dienas saņem vairākus lūgumus pēc palīdzības. Katru no tiem izvērtē «Labdarības lapas» palīgi, bet pēc tam informāciju par nepieciešamajām precēm ievieto «Facebook» vietnē vai mājaslapā. Mantas tiek pieņemtas, šķirotas un attiecīgi nogādātas ģimenēm. Biedrības komanda nodarbojas arī ar motivēšanu kārtot dokumentus, lai sakārtotu statusu vai pabalstu. Gadās arī tādi cilvēki, kuriem nākas atteikt, jo palīdzība tiek lūgta regulāri, bet paši mainīties nevēlas.

Svētku laiks lielākajai daļai cilvēku tikko beidzies, taču «Labdarības lapai» apdāvināšana turpinās visu gadu... Kā jūsu biedrība izjuta šo periodu? Vai cilvēki šajā laikā ir atsaucīgāki un grib dāvināt, dalīties ar mantām vairāk? Kā jums šķiet, kāpēc tā ir?

Protams, Ziemassvētku laiks ir visaktīvākais labdarības laiks gadā. Cilvēki šajā laikā kļūst vēl labestīgāki. Ziemassvētku laikā cilvēki izsaka vēlmi palīdzēt kādai ģimenei, kura nonākusi grūtībās.

Vai svētku laikā cilvēki arī vairāk lūdz pēc palīdzības?

Svētku laikā cilvēki pastiprināti lūdz pēc palīdzības, jo nespēj uzklāt svētku galdu, sagatavot dāvaniņas bērniem. Bērni jau brīnumam tic un gaida, tāpēc ir neatsverami, ka sabiedrība sadodas rokās un palīdz – sagādājot un nogādājot dāvanas, kā arī pārtiku ģimenēm visā Latvijā.

Labdarības lapai šobrīd ir jau gandrīz 21 tūkstotis sekotāju. Pastāstiet, kā ar to visu tiekat galā? Cik daudz cilvēku strādā jūsu komandā? Kā nokomplektējat darbarūķu komandu, vai tai var pieteikties ikviens interesents?

Labdarības lapā darbojas brīvprātīgo komanda, kurā esam sešas. Protams, piesaistās cilvēki no malas un izpalīdz. Citādi mēs nevarētu palīdzēt pārdesmit ģimenēm ik nedēļu. Komunicējam ar ģimenēm, pārbaudām, sazināmies ar sociālajiem dienestiem, pieņemam mantas, šķirojam un tad pēcāk saliekam attiecīgi pēc vajadzībām ģimenēm un nogādājam tās. Par rūķi pieteikties var jebkurš – svētkos apciemojot kādu trūcīgu ģimeni un iepriecinot.

Nav noslēpums, ka šī ir labdarība un paralēli iniciatīvai jādzīvo arī pašam sava dzīve. Ar ko jūs nodarbojaties ikdienā un kā šīs lietas savienojat? Arī jūsu ģimene noteikti alkst pēc uzmanības un rūpēm...

Vairākus gadus biju labdarībā iekritusi ar visu savu sirdi un dvēseli. Strādāju pilnu slodzes darbu, pēc darba - ģimene, bērni, labdarības lietas. Bet, kā jau tas bieži notiek, – pārstrādājos un izdegu. Tad izvērtēju prioritātes, bet diemžēl lūgumu pēc palīdzības mazāk nepaliek. Bērni mazi ir vienu reizi, un es tik bieži atbildēju: «Pagaidiet, mammai darbiņi jāizdara.»

Labi, ka mamma dara labu un palīdz citiem, bērni to novērtē un varētu pat teikt - ar to lepojas, bet mamma viņiem ir viena un tā esmu es. Sapratu: lai es būtu laimīga un visu varētu darīt ar prieku, darba apjoms ir jāsamazina – vislielāko paldies varu teikt lieliskajai brīvprātīgo komandai, meitenēm no Labdarības lapas – sadalījām darbus un katra dara tik, cik ir viņas spēkos. Viņas ir neatsverams atbalsts tam, lai varam palīdzēt tādā mērā, kā to darām šobrīd.

Ko jūsu bērni saka par šo iniciatīvu? Vai viņi iesaistās?

Bērni iesaistās, viņiem patīk apciemot ģimenes, aizvest mantas. Ļoti labprāt komunicē ar ģimeņu bērniem, palīdz gan fiziski, gan vienkārši reizēm padraudzējas. Viņiem jau kopš mazotnes tā ir pašsaprotama lieta, un ļoti labi saprot, cik tas ir svarīgi un noderīgi.

Un kā tikāt audzināta jūs? Vai arī jūsu vecāki rādīja labu piemēru, palīdzot citiem?

Jautājums lika aizceļot uz bērnību. Jā, mana ģimene ir ļoti izpalīdzīga, vienmēr palīdzējusi tiem, kuriem iet grūtāk. Man kopš bērnības ir bijusi vēlme palīdzēt citiem.

Palīdzības sniegšana cilvēkiem nenoliedzami ir labs darbiņš, tomēr kā ir ar palīdzības lūgšanu? Cik bieži saņemat šos lūgumus? Vai vienmēr spējat palīdzēt, vai arī kādreiz nākas atteikt?

Palīdzības lūgumi ienāk ik dienas, nepārspīlēšu, ja teikšu - tie ir vairāki desmiti, ne pāris. Visi ir jāizvērtē, tas aizņem laiku. Protams, ir cilvēki, kuriem atsakām, jo palīdzība tiek lūgta regulāri, bet paši necenšas neko dzīvē mainīt. Mēs motivējam kārtot dokumentus, lai sakārtotu statusu vai pabalstu.

Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri, tā teicis Rūdolfs Blaumanis. Kā jums šķiet, kā ir ar mums, latviešiem? Vai arī mēs brīžos, kad nepieciešama palīdzība, prātā uzceļam kādus žogus? «Ko par mani padomās...» «Varbūt varu iztikt arī tāpat...» Vai palīdzību lūgt ir vienkārši?

Pieņemu, ka 70% lūgumu sākas ar tekstiem «lūgt man ir ļoti grūti», «nekad nevienam neko neesam lūguši», «mums ir kauns lūgt» u.c. Tad seko - «bet diemžēl citu iespēju vairs nesaskatām». Sāpīgi, cik daudz ģimeņu nespēj apģērbt, pabarot, izskolot savus bērnus. Un tagad liela daļa bļaus «Paši vainīgi!» Pie kā? Pie tā, ka algas ir mazas un viss ir dārgs? Ka ienākumi pret izdevumiem ir neadekvāti?

Varu teikt vienu: lai jums nekad nepienāk brīdis dzīvē, kad ir jālūdz. Šo gadu laikā esmu uzklausījusi ļoti daudz stāstu, un situācijas, kādēļ ģimenes nonāk stāvoklī, kad jālūdz palīdzība, ir ļoti dažādas, bet lielākoties – veselības problēmas kādam no vecāk­iem, invaliditāte kādam no bērniem, bet laukos - bezdarbs.

Pavērojot «Labdarības lapā» publicētos ierakstus, nevaru nepamanīt, ka lielākoties palīdzību lūdz tieši sievietes. Kā ir ar vīriešiem, vai saņemat lūgumus arī no viņiem? Kā jums šķiet, kāpēc tādu ir daudz mazāk? Varbūt viņiem palīdzību nemaz nevajag?

Ir ģimenes, kur par bērniem rūpējas tikai tēvi.

Vīriešiem ir vēl lielāks kauns lūgt palīdzību nekā sievietēm. Tās pāris reizes, kad esam palīdzējuši, to dara sociālais dienests viņu vietā.

Tāpat palīdzību nereti lūdz daudzbērnu māmiņas, kuras dzīvo bez vīrieša blakus. Tā ir sakritība, vai tomēr sieviete bez vīrieša atbalsta savā ziņā kļūst bezspēcīgāka?

Standarta situācija. Vīrieši bieži aizbēg no atbildības. Pamet sievu, bērnus un sāk dzīvi no jauna. Kurš paliek par aprūpētāju? Sieviete, māte. Ja mājās ir mazi bērni, strādāt iet nevar, jo dārziņā rindas, jādzīvo no pabalstiem. Jāsamaksā visi maksājumi, un nepaliek pat pāri pārtikai visam mēnesim. Reti kad māte atteiksies no savas ģimenes, viņa risinās visiem spēkiem.

Attiecību sākšana, ģimenes veidošana, rūpes par ģimeni... Lielākoties sievietes tam pieiet no sirds, taču sanāk, ka, neturot pašām savu balstu zem kājām, mēs riskējam. Riskējam palikt bezspēcīgas. Vai tad attiecību veidošanā tā būtu jābūt? Kā rīkoties, lai tā nenotiktu?

Tā jau ir sievietes sūtība - būt mātei, sievai, rūpēties par ģimeni un māju. Man šķiet, ka mūsdienās sievietēm nav vēlmes kļūt atkarīgām, tādēļ strādā, mācās un veido ģimeni paralēli. Pašas par sevi mēs esam pašpietiekamas. Apkārt taču tik daudz kas interesants notiek, kā lai sēž malā un visu vēro tikai no malas? Tas laikam atkarīgs no cilvēka, bet es

uzskatu, ka sievietei «pamatiņam» zem kājām ir jāpaliek vienmēr.

Latvijā ir vairākas labdarības organizācijas. Kam būtu jānotiek, lai mēs bez tādām varētu iztikt?

Esmu par to domājusi... Ja sociālo dienestu apvienotu ar tādām organizācijām – viss būtu lieliski! Vieta, kur aizej pie mentora, izstāsti savu problēmu un mentors, iesaistot citus profesionāļus, cenšas palīdzēt. Noskaidro problēmu, sastāda rīcības plānu un kādu brīdi uzrauga darbības gaitu. Jo ne jau viss atduras pret statusa nokārtošanu, daudziem vajadzīgs jurista, psihologa vai cita profesionāļa padoms.

Pastāstiet par savām emocijām. Kā jūs tiekat galā ar savām sajūtām, dzirdot un redzot citu cilvēku skaudro dzīves realitāti?

Agrāk domāju, ka empātiskāks cilvēks par mani nav redzēts. Es varēju pārdzīvot un raudāt par visu. Sirds lūza no domas vien, ka kādam iet slikti, nav ko ēst vai dara pāri. Tāpēc sāku palīdzēt, cik vien spēju. Pēcāk apjautu, ka tam nav robežu – var palīdzēt vēl vairāk un vēl vairāk. Tagad meklēju risinājumu. Nevarētu teikt, ka nelaižu nemaz citu «problēmas» caur sevi, bet gandarījuma sajūta, kad paveicam kādu labu darbu, ņem virsroku. Cenšos ik pa laikam atslēgties pavisam – aizbraukt, izslēgt, neklausīties, nedomāt... Tas palīdz.

Kā šo cilvēku dzīves pieredze laika gaitā ietekmējusi jūsu skatījumu uz dzīvi?

Lielai daļai mūsu sabiedrības iet smagi. Un esmu pateicīga dievam, ka man ir dota šī iespēja – aicināt un iesaistīt cilvēkus palīdzēt. Esmu lepna par Latvijas iedzīvotājiem, atbalstu, ko viņi sniedz, cik un kā viņi palīdz.

Mēs esam ļoti atsaucīgi, tikai bieži nezinām, ka blakus mums dzīvo kāds, kuram tas pārtikas maiss šodien būs lielākā dāvana.

Es vienmēr esmu novērtējusi un bijusi pateicīga par savu dzīvi, bet pēdējos gados vēl vairāk novērtēju, ka esmu vesela un spēju pati koriģēt savu dzīvi. Tā jau ir liela dāvana!

Labdarības lapa "Facebook" vietnē.

Labdarības lapa mājaslapa.