/nginx/o/2018/07/20/10950585t1h08f1.jpg)
/nginx/o/2018/07/05/8130833t1h1deb.jpg)
Ir ļoti svarīgi ne vien atklāt bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotāju un aģentu vārdus, bet arī profesionāli izvērtēt iespējamos nodarījumus un to sekas, uzskata Latvijas Rakstnieku savienība (LRS).
Rakstnieku savienība mudina risināt «čekas maisu» jautājumu, pētniecībā iesaistot ne tikai vēsturniekus
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Savienības priekšsēdētājs Arno Jundze uzsver, ka tam būtu nepieciešama padziļināta materiālu izpēte, kurā tiktu iesaistīti ne tikai vēsturnieki, kā tas ir pašlaik, bet arī atzīti citu nozaru eksperti.
LRS aicina Latvijas pilsoņus un iestādes izrādīt pilsonisku attieksmi un prasīt no politiķiem skaidru, nepārprotamu rīcību, lai «gadiem nerisinātais un atliktais sāpīgais jautājums tiktu sakārtots atbilstoši mūsdienu sabiedrības interesēm, bet vecie skeleti netraucētu valsts attīstībai un nākotnei». VDK mantojums nav skatāms atrauti no PSRS sistēmiskā mantojuma - komunistiskā partija, cenzūra, citas represīvās struktūras, norāda Rakstnieku savienības pārstāvji.
«Valstij un tās pilsoņiem, nodokļu maksātājiem, ja tie grib atbrīvoties no pagātnes važām, ir jāatrod finansējums šādas komisijas ātrai, produktīvai un pilnvērtīgai darbībai. Jāatrod arī civilizēts risinājums tam, ko darīt personām, kas šī sasāpējušā jautājuma novilcināšanas laikā ir aizgājušas viņsaulē vai arī cienījamā vecuma dēļ nav spējīgas paskaidrot savu rīcību,» teikts Rakstnieku savienības paziņojumā plašsaziņas līdzekļiem.
LRS iestājas pret paviršām un sasteigtām raganu medībām, neizvērtējot konkrētos nodarījumus. «Mēs respektējam tos, kas izlēmuši iznākt no skapja, un aicinām sabiedrību izturēties ar izpratni pret cilvēkiem, kas izlēmuši runāt par savu pagātni,» norāda organizācijas pārstāvji.
Viņi arī piebilst, ka rakstnieku vidē ar totalitārisma mantojumu saistītie jautājumi ir izskatīti daudz rūpīgāk, biežāk un kvalitatīvāk nekā Latvijas sabiedrībā kopumā, kā arī ir izdoti vairāki pētījumi, kuros aplūkotas visdažādākās sāpīgās tēmas. Kā piemērs minēts Ilgoņa Bērsona «Auseklītis zem āmura un kāškrusta. Rakstnieku soļi divos lūzumgados», Evas Eglājas-Kristsones «Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti», Silvijas Radzobes «»Kosmopolītu» lieta un Aleksandrs Čaks». Par dzejnieka Leona Brieža izslēgšanu no Latvijas Valsts universitātes rakstījusi Silvija Radzobe grāmatā «Uz skatuves un aiz kulisēm», par atsevišķām ar latviešu inteliģenci un VDK saistītām epizodēm rakstījis Andris Grūtups un citi autori - gan LRS biedri, gan pētnieki, kuriem ir tuva literatūra un tās vēsture.
LRS norāda, ka būtu pateicīga, ja autoru un pētnieku darbs totalitārās pagātnes izpētē tiktu atbalstīts valstiski, nevis tā būtu individuāla iniciatīva, kas nereti īstenota par pašu pētnieku un autoru līdzekļiem.