Blind Art: ar neredzīgo rokām top augstvērtīgas dizaina lietas

Sāku apzināt, kāda vispār ir situācija Latvijā, nonācu līdz Strazdumuižai Juglā. Tā aptuveni pirms desmit gadiem dzima ideja par sociāli atbildīgu projektu, no kura izauga arī uzņēmums BlindArt.

Sapratām, ka neredzīgajiem un vājredzīgajiem īsti nav iespēju sevi pierādīt vai nodarbināt sevi. Emocionāli šiem cilvēkiem noteikti svarīgāka ir pati darbošanās, un tas, ka var nonākt līdz taustāmam produktam.

Ir ļoti labi, ja ir labdarība. Bet mēs gribējām tam visam dot pievienoto vērtību, to izdarīt gudrāk. Tā no sociālās atbildības projekta izauga arī bizness. Esam radījuši platformu un iespēju viņiem pašiem realizēties tirgū. Gribam sabiedrībai parādīt, ka šie cilvēki ir talantīgi, ka viņi ir spējīgi radīt kvalitatīvas lietas. Katram ir jāpelna, un kāpēc gan nedot arī viņiem to iespēju? Uzskatu, ka tas taisnākais ceļš bieži vien nav tas izdevīgākais. Šad tad ir vērts izmest kaut kādu līkumu ārpus savas komforta zonas, jo tā var nonākt līdz pavisam citai iespēju ainavai.

Desmit gadu laikā esam iesaistījuši vairāk kā 300 neredzīgos un vājredzīgos. Jaunajā projektā strādās trīs cilvēki, kas veidos pufu interjeram, audumu apstrādei izmantojot šiborī tehniku. Un tad vēl ir citi projekti, atsevišķas darbnīcas, kurās mēs aicinām iesaistīties jebkuru.

Atbalsta finansējums ir ļoti pateicīgs starta kapitāls, kas mums bija nepieciešams jau diezgan labu laiku. Mēs strādājām pie idejas par audumu apstrādi, nodefinējām, ka galvenais produkts būs dizaina pufi. Protams, mēs varētu ar saviem spēkiem visu darīt, bet tad tas ietu daudz lēnāk un ilgāk. Atbalsts ļoti paātrina attīstības procesu. Tas ir tā kā degviela mašīnai – ātrāk braucam, tālāk tiekam.

Šobrīd veicam pirmos mēģinājumus auduma apstrādē šiborī tehnikā, esam saaicinājuši potenciālos šiburētājus. Tas viss ir roku darbs, kas ir ilgstošs un prasa ļoti lielu pacietību. Dizaina pufi gan nav vienīgā lieta, kas tiek radīta. Sākām mēs ar četru pasaku grāmatu sēriju, ko neredzīgie taisījuši redzīgajiem. Darbojoties ar zīmējumiem, nonācām arī līdz porcelāna šķīvju kolekcijai.

Ļoti nopietni domājam arī par eksportu, taču apzināmies, ka vispirms ir jāizpilda mājasdarbs – ir jābūt gataviem gan tehniskā, gan arī apjomu ziņā. Jāpieslīpē katrs produkts tik tālu, lai patiešām varam spert tās eksporta durvis vaļā un teikt – te nu mēs esam, piedāvājam interesantas, unikālas un kvalitatīvas lietas. Ticu, ka par to varētu būt interese arī ārpus Latvijas robežām.