Pabriks: Latvijai vajadzētu pretendēt uz vietu ES «kodolā»

Lai panāktu pozitīvāku attieksmi pret tālāku Eiropas Savienības (ES) integrāciju dažādos jautājumos, pirmkārt, nevajadzētu iniciēt soda prāvas pret tādām valstīm kā Polija, Ungārija un Čehija par nevēlēšanos uzņemt bēgļus, uzsver Pabriks. Viņaprāt, tiecoties uz lielāku sadarbību ES nākotnē, jāapzinās, ka tā nenotiks vienlaikus starp visām valstīm. «Ja valstis grib izvēlēties kādu kopdarbību, piemēram, bēgļu pārdalē, lai tās sadarbojas. Bet tas nenozīmē, ka tās jāsoda, ja tāda sadarbība nenotiek,» viņš uzsver.

Latvijai, gadījumā, ja ES virzīsies uz priekšu pa integrācijas ceļu, vajadzētu pretendēt uz vietu ES «kodolā», jo, esot tuvāk centram, mums ir iespēja straujāk attīstīties, piebilst eiroparlamentārietis.

Pie kādiem jautājumiem jūs strādājat šajā Eiropas Parlamenta (EP) sasaukumā?

Droši vien ir jāizdala galvenie un mazāk svarīgie jautājumi. Svarīgākie ir jautājumi, kas saistīti ar drošību, tirdzniecību un ekonomiku. Drošības aspektā jāpiemin divas lietas. Pirmā bija ES robežu aģentūras «Frontex» izveide, ko mēs ar kolēģiem un manu biroju paveicām ļoti ātrā tempā - četros piecos mēnešos. Patlaban tā ir funkcionējoša organizācija ar 1500 ātrās reaģēšanas robežsargiem, kurus mēs varam pārnest no vienas vietas Eiropā uz citu pāris dienu laikā. Līdzi nāk budžets un citas lietas, kas līdz tam nav eksistējušas.

Otrs svarīgais drošības aspekts ir mana dalība EP Pretterorisma komitejā, kur es esmu Eiropas Tautas partijas (ETP) grupas koordinatora vietnieks. Šī grupa strādā pie likumdošanas uzlabošanas, lai mēs varētu veiksmīgāk cīnīties ar klasiskajiem terorisma izaicinājumiem. Pēdējos gados Eiropu vairākkārt ir satracinājuši teroristu uzbrukumi, kuru mērķis ir bijušas sabiedriskas vietas, kurās uzturas daudz cilvēku, kurās nav īpašu drošības pasākumu un kuras praktiski simbolizē eiropiešu dzīvesveidu un brīvību. Mūsu pienākums ir darīt visu iespējamo, lai veicinātu sadarbību un informācijas apmaiņu starp drošības iestādēm ES dalībvalstīs, lai šādu uzbrukumu draudus samazinātu līdz iespējamam minimumam.

Komiteja vērtēs ES īstenotos pretterorisma pasākumus un pašreizējās sistēmas trūkumus, kā arī meklēs konkrētus risinājumus, kā situāciju uzlabot. Komitejas pienākumos ietilps pārbaudīt jau esošo pretterorisma pasākumu efektivitāti un atbilstību, identificēt iespējamos trūkumus pārrobežu tiesiskajā sadarbībā un informācijas apmaiņā. Komiteju veido 30 EP deputāti, un tā strādās gadu. 2018.gada septembrī tai jāsagatavo ziņojums par konstatēto un ieteikumi.

Kuri ir svarīgākie pasākumi ekonomikas jomā?

Ekonomikas plāksnē svarīgas ir divas lietas. Manā vadībā tika noslēgts ES-Kanādas starptautiskās tirdzniecības līgums (CETA), kas ir līdz šim modernākais tirdzniecības līgums. Tas ir sevišķi izdevīgs un labs Latvijai. Kanāda patlaban ir galvenā mūsu drošības partnere.

Nolīgums būtiski samazina birokrātisko procedūru apjomu, atvieglo biznesa saišu veidošanos starp ES un Kanādu, samazina barjeras savstarpējai preču, investīciju un pakalpojumu plūsmai. Tāpat tiks uzlabotas Eiropas uzņēmumu pozīcijas Kanādas tirgū, paverot jaunas iespējas tādās jomās kā telekomunikācija, enerģētika un jūras transports, kā arī sniedzot iespēju ES uzņēmumiem piedalīties Kanādas publiskā iepirkuma konkursos.

Es esmu arī EP un Japānas delegācijas sastāvā. Ir panākts progress ES un Japānas tirdzniecības līguma noslēgšanā. Sarunas ir beigušās. Ir pamats cerēt, ka nākamgad ES un Japānas tirdzniecības līgums tiks parakstīts. Japāna ir trešā lielākā pasaules ekonomika. Japānas durvis un vārti plašāk pavērsies arī Latvijas eksportam.

Cik lielā mērā, jūsuprāt, pašreizējā EP darba kārtība atbilst Eiropas iedzīvotāju reālajām problēmām?

Domāju, ka EP kopumā saprot, kas ir aktuāls, kas sāp Eiropas cilvēkiem. Jautājums ir cits - vai mēs vienmēr piedāvājam pareizos risinājumus problēmām. Pirmais piemērs ir nupat sāktā procedūra pret trīs valstīm sakarā ar to nevēlēšanos uzņemt bēgļus. Eiropas Komisija (EK) par to ir iesūdzējusi ES tiesā Čehiju, Poliju un Ungāriju. Domāju, ka tas nav pareizs lēmums, ja gribam runāt par ES padziļinātu tālāko sadarbību. Šāds lēmums tikai palielinās eiroskepsi šajās valstīs.

Pretrunīgi tiek vērtēts lēmums ES uz pieciem gadiem pagarināt herbicīda glifosāta izmantošanas atļauju, lai gan joprojām pastāv bažas par šīs vielas kancerogenitāti. Tās aizliegums radītu problēmas lielajiem zemniekiem, kuriem būtu grūti bez tā apstrādāt savus plašos laukus. No otras puses, mums ilgtermiņā ir jāizvēlas gan kā patērētājiem, gan kā ražotājiem, vai iesim uz klasisko lauksaimniecības ekspansiju vai vairāk centīsimies ieņemt ekobioloģisko nišu. Skaidrs, ka šis jautājums ir ļoti nozīmīgs, bet vai atbildes vienmēr ir īstās...

Gan EP, gan EK atkal tiek spriests par to, vai un kā mainīt bēgļu sadales mehānismus. Kādas ir jūsu pozīcijas šajā jautājumā?

Es domāju, ka lielos vilcienos mums bēgļu jautājums nav tik aktuāls, kā dažam labam šķiet. Tas bija aktuāls vēlēšanu laikā Vācijā, kur īsā laikā ieradās pusotrs miljons bēgļu. Mums aktuāli ir censties ES rietumu un dienvidu dalībvalstis pārliecināt, ka bēgļu vai migrantu centralizēta pārdale nebūt nav vienīgais jautājums, kas risina migrācijas problēmu. Šis jautājums jārisina kompleksi. Ir citādii jāstrādā ar migrācijas izcelsmes valstīm, piemēram, kā to dara Austrālija un Amerika. Šeit migranti vispirms tiek aizgādāti uz trešo, neitrālo, vietu un tur tiek šķiroti. Mūsu gadījumā «otrās robežas» funkcijas veic nevalstiskās organizācijas. Tās bieži brauc pie Lībijas krastiem, savāc cilvēkus, ieved Itālijā. Tad nāk trešā aizsardzības zona - pārdale, solidaritāte. Mēs līdz šim esam sākuši ar trešo jautājumu - jūdzam zirgu ne tajā ratu galā. Manuprāt, vairāk ir jāuzsver pirmās divas pozīcijas.

Kā pēdējā gada laikā ir mainījusies drošības situācija Eiropā? Kas būs lielākie izaicinājumi šajā jomā tuvākajā nākotnē?

Īstermiņā bēgļu jautājumu nevajadzētu sasaistīt ar drošības jautājumu, bet ilgtermiņā tā būs problēma, jo cilvēki, kas nāk iekšā Eiropā, netiek pietiekami labi kontrolēti. Īstermiņā problēmas rada migrantu kopienas, kas ir izveidojušās Rietumu un Centrāleiropā, bet nav integrējušās vietējā sabiedrībā. Tas nozīmē, ka terorisma un nekārtību draudi ES nekur nepazudīs. Neviena valsts atsevišķi ar šīm problēmām nevar tikt galā. Tas ir viens no EP uzdevumiem.

Latvija patlaban nav sliktākajā ģeogrāfiskajā zonā, mums terorisma un nekārtību apdraudējums nav tik liels. Mums ir samērā maza kopiena, maza sabiedrība. Mēs varam izsekot atsevišķus elementus, kas varētu radīt problēmas.

Kas pašlaik notiek Vācijā? Kāpēc tur ir aizķērusies koalīcijas izveide? Kā tas ietekmēs kopējo situāciju Eiropā?

Vācijas situācija nav nestabila. Mēs nevaram teikt, ka tā ir jāstabilizē. Bet tas, ar ko mēs riskējam Vācijas gadījumā, ir, ka jebkurš no piedāvātajiem koalīcijas variantiem var padarīt Vācijas valdību par ne pārāk lemtspējīgu. Tas nerada pārliecību, ka Vācija var būt vadošajā lomā ES. Latvijas interesēs būtu, lai Berlīnē ir vitāla, aktīva valdība, kura spētu iet uz priekšu ar ES jauniem piedāvājumiem, jauniem plāniem. Man ir bažas, ka sociāldemokrātiem, ieejot atpakaļ lielajā koalīcijā, būs pārāk daudz prasību pret kancleres Angelas Merkeles vadīto Kristīgo demokrātu savienību, kurus tai nāksies pieņemt.

Es domāju, ka ārkārtas vēlēšanu Vācijā nebūs, jo tās nebūtu izdevīgas abām lielākajām partijām, to rezultātā vēlētāju atbalsts gan kristīgajiem, gan sociāldemokrātiem vēl vairāk samazinātos.

Nu jau gadu risinās sarunas par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Kāpēc sarunas notiek tik smagnēji un ar ko tās, jūsuprāt, beigsies?

Lielākā traģēdija ir, ka tie cilvēki, kuri iniciēja «Brexit» procesu, īsti nesaprata, ar ko tas beigsies. Pozitīvais ir tas, ka mēs līdz ar nagiem esam izslīdējuši cauri sarunu pirmajai fāzei. Lielbritānija un EK beidzot ir panākušas vienošanos par nosacījumiem, ar kādiem tā izstāsies no ES. Par šķiršanās procesu skaidrība ir.

Tagad sāksies sarežģītais sarunu periods par to, kā veidot attiecības pēc šķiršanās. Tas būs ne mazāk sarežģīts process, kurā jāvienojas par šobrīd Lielbritānijā dzīvojošo ES pilsoņu tiesībām, par Ziemeļīrijas robežu ar Īriju un par to, kāds būs pārejas periods, tostarp par to, kas notiks ar Latvijas eksportētājiem.

Es domāju, ka mēs vēl esam tālu no laba risinājuma, un nedomāju, ka Lielbritānija būs ieguvēja. Ja kaut kādā veidā varētu «Brexit» procesu pagriezt atpakaļ un Lielbritānija nonāktu līdzīgās pozīcijās, kādās patlaban atrodas, piemēram, Norvēģija. Tas būtu daudzmaz apmierinošs rezultāts. Bet par to ir pāragri spriest. To neviens nezina.

Un kā mainīsies ES pēc «Brexit»?

Man ir bažas, ka pēc Lielbritānijas aiziešanas ES vēl vairāk pastiprināsies kreisi orientētas politikas klātbūtne. Mēs katrs gribam sociālāku vidi, lielāku sociālo drošību, bet kādam par to ir jāmaksā, un tam nevajadzētu notikt uz ES konkurētspējas mazināšanās rēķina globālajā vidē. Ķīna paliek ekonomiski arvien aktīvāka, arī ASV ir savas ekonomiskās intereses. Tāpēc ir bažas, ka ES var palikt vājāka.

Pirms pāris mēnešiem EK prezidents Žans Klods Junkers izziņoja savas ES nākotnes vīzijas. Vai ES nākotnē būs federāla valsts?

Vācijas sociāldemokrātu līderis Martins Šulcs arī ir aicinājis līdz 2025.gadam izveidot federālu valsti - Eiropas Savienotās Valstis. Manuprāt, tā pagaidām ir tāda «sapņu pārdošana». Lai panāktu pozitīvāku attieksmi pret tālāku ES integrāciju dažādos jautājumos, pirmkārt, nevajadzētu iniciēt soda prāvas pret tādām valstīm kā Polija, Ungārija un Čehija, tas automātiski nostāda šo valstu iedzīvotājus eiroskeptiķu pozīcijās.

Ja mēs gribam ES nākotnē redzēt lielāku sadarbību, jāapzinās, ka tā nenotiks vienlaikus starp visām valstīm. Tas nozīmē, ka būs valstis, kas sadarbosies vairāk, un būs valstis, kas sadarbosies mazāk. Ja valstis grib izvēlēties kādu kopdarbību, piemēram, bēgļu pārdalē, lai tās sadarbojas. Bet tas nenozīmē, ka tās jāsoda, ja tāda sadarbība nenotiek.

Ja ES virzīsies uz priekšu pa integrācijas ceļu, Latvijai vajadzētu pretendēt uz vietu ES «kodolā», jo, esot tuvāk centram, mums ir iespēja straujāk attīstīties. Valsts iespējas straujāk attīstīties nav saistītas ar attālināšanos no ES vai no tās centra.

Latvijā daudzi uztraucas, ka nākamajā plānošanas septiņgadē būtiski saruks ES budžets un līdz ar to arī Latvijā saņemtais atbalsts.

Mums ir jāsaprot, ka, Latvijai attīstoties, «dāvanas» kaut kādā mērā saruks. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs skaidri zinātu, kas mums ir vajadzīgs, kurā vietā un cik daudz. Jāspēj pamatot savas pozīcijas.

Latvijai ir jārūpējas par katru savu cilvēku, kas ir nokļuvis kaut kādās pozīcijās ES. Šeit ir jāpārkāpj pāri partejiskai domāšanai. Mums ir jāatbalsta Latvijas cilvēki, kas piesakās dažādos Eiropas konkursos. Ja mēs esam aizsūtījuši kādu darboties ES institūcijās, mums viņš tur ir jānotur. Tas Latvijai dos lielākas iespējas arī ES fiskālajā jomā.

Mums ir svarīgi arī panākt, ka, pat ja ES līdzekļu paliek mazāk, lai tie proporcionāli nāktu par labu mums. Gadījumos, ja ir kāds nelīdzsvarots jautājums, piemēram, zemkopībā, būtu svarīgi, lai mēs panāktu pēc iespējas izlīdzinātāku pieeju, lai mēs būtu vairāk konkurētspējīgi nekā Rietumvalstis.

Jūs bijāt viens no tiem politiķiem, kas paziņoja, ka jāveido politisko spēku apvienība startam 13.Saeimas vēlēšanās. Kāpēc nācāt klajā ar šo iniciatīvu? Vai esat pārliecināts, ka plāns izdosies?

Pozīcija, ka ir jāizbeidz politisko spēku sadrumstalotība, apvienojot mūsdienīgi domājošus politiķus un partijas kopīgam startam nākamajās Saeimas vēlēšanās, man radās jau pērnā gada novembrī, kad sākās gatavošanās Rīgas domes vēlēšanām. Es to esmu paudis jau «Vienotības» iekšējās sarunās. Šim viedoklim ir publiski pievienojušies arī politiķi Mārtiņš Bondars (LRA/LA), Vents Armands Krauklis (Vidzemes partija) un Juris Pūce («Latvijas attīstībai»). Diemžēl sākumā šim aicinājumam neatradās dzirdīgas ausis. Bet es esmu stūrgalvīgs. Tagad izskatās, ka mēs esam nonākuši līdz situācijai, ka decembrī un janvārī notiks sarunas starp vairākām partijām, arī ar jaundibināto «Kustību Par!». Domāju, ka šajās sarunās «Vienotībai» jābūt atvērtai un tā būs atvērta sarunām ar reģionālajām partijām, kuru Latvijā ir ļoti daudz. Reģionālo partiju politiķi atrodas tuvāk saviem vēlētājiem, bet attiecībās ar ES, ar NATO nevar viens pret vienu pārnest reģionālo politiku. Ir vajadzīga plašāka politiska apvienība.

Ja mums izdosies tādu apvienību izveidot, politikā tiks iesaistīti jauni cilvēki. Tiks izveidots labs centrālais saraksts. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Simtgades parlamenta vēlēšanās, manuprāt, lielā mērā izšķirsies, vai jaunā valdība būs ar klasiskām eiropeiskām vērtībām, kas vienlaikus ir arī tradicionālās latviskās vērtības, vai mūsu politikā dominēs tāda bizantiska pieeja - tāda sarunāšana, korupcija. «Vienotība» viena pati vairs nespēj to nodrošināt, jo ir kļuvusi vāja.

Kāda ir personīgi jūsu loma iecerētajā politiskajā apvienībā? Vai esat gatavs kļūt par tās premjera amata kandidātu?

Domāju, ka patlaban spekulēt par manu lomu noteikti ir pāragri, jo mēs nezinām, vai šāda apvienība tiks izveidota un kuras partijas tajā būs.

Es nekad neesmu teicis, ka aizbraucu uz Briseli, lai tur paliktu. Kā man tālāk virzīsies dzīve politikā - par to ir pāragri spriest.

Kādas, jūsuprāt, ir «Vienotības» izredzes nākamajās Saeimas vēlēšanās, ja jaunā politiskā apvienība netiks izveidota?

Ja mēs neizveidosim apvienību, domāju, ka «Vienotība» parlamenta vēlēšanās tiks pāri 5% barjerai. Bet, manuprāt, tā ir pārāk vāja ambīcija. Mēs ar tik pieticīgu mērķi nedrīkstam samierināties. Tas nozīmē, ka ir jāizveido nopietna politiska apvienība. Latvijai ir vajadzīgi pieredzes bagāti politiķi un ministri, kādi ir «Vienotības» rindās. Latvijas politika nav tik bagāta, lai šādus cilvēkus pēc četriem gadiem «izmestu mēslainē». Iespējams, «Vienotības» rindās ir daži cilvēki, kuriem nevajadzētu atkārtoti kandidēt un kuriem būtu jāaiziet no politikas. Tomēr lielākā daļa «Vienotības» politiķu, manuprāt, ir godprātīgi un labi strādājuši.

Kāpēc, jūsuprāt, «Vienotība» nonāca līdz «politiskajai pašnāvībai»?

Manuprāt, «Vienotības» iziršanas process ir beidzies. Kas bija gājēji, tie ir aizgājuši. Es nebūtu ilggadējo partijas līderi Solvitu Āboltiņu izslēdzis no «Vienotības». Tas tika izdarīts vairāku apstākļu dēļ. Domāju, ka tagad tā «zupa» vēlreiz nav jāsilda. Pēc katras dalīšanās nāk apvienošanās. Nākamā gada sākumā, manuprāt, sāksies konsolidācijas process.

«Vienotības» sairšanai bija objektīvi un subjektīvi iemesli. «Vienotība» lielā mērā ir pēctece politiskajā spektrā tādām partijām kā «Latvijas ceļš» un «Tautas partija». Šīs partijas ir iznesušas uz saviem pleciem valsts smagās reformas. Un par to viņas ir tikušas sodītas. Ne «Saskaņa», ne Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) nevienu būtisku reformu tā īsti nav veikušas. Tas ir paglābis šīs partijas no nopietnas kritikas. Protams, «Vienotība» ir pieļāvusi nopietnas kļūdas, ne visu tā ir izdarījusi pareizi. Bet man tādas centriskas partijas, kas uzņemas atbildību, vienmēr ir likušās pievilcīgākas, kaut arī to mūžs varbūt ir īsāks. Tās sadeg kā sveces, bet vismaz kaut ko izdara.

«Vienotība» iekšēji ir bijusi diezgan fragmentēta. Nav bijusi pietiekama iekšējā disciplīna uz demokrātijas rēķina. Mēs neesam savlaicīgi izdarījuši secinājumus, ka kādam politiķim ir jāaiziet un kādam jaunam ir jānāk viņa vietā. Bet tās ir klasiskas partiju problēmas. Es ceru, ka mēs mācīsimies arī no citu partiju, ne tikai no savām kļūdām. Jaunajai politiskajai apvienībai, ko gribam izveidot, ir jāspēj Latviju virzīt atkal uz priekšu un pieļaut pēc iespējas mazāk kļūdu.

Kāda, jūsuprāt, būs nākamā Saeima? Kuras partijas tajā būs noteikti pārstāvētas?

Es domāju, ka nākamajā Saeimā ļoti vājas izredzes būt pārstāvētai ir Ingunas Sudrabas partijai «No sirds Latvijai». Manuprāt, arī Latvijas Reģionu apvienībai neizdosies izveidot konkurētspējīgu deputātu kandidātu sarakstu, jo viena lieta ir kandidēt reģionos, cita lieta ir domāt un darboties valsts mērogā.

13.Saeimā noteikti būs «Saskaņa», ZZS, nacionālā apvienība, domāju, būs arī «Vienotība plus» - apvienība, kuru izveidosim. Šīs četras lielās partijas būs parlamentā, bet ir jautājums - kā tās savā starpā sadarbosies. Ja ZZS un «Saskaņai» kopā sanāks vairāk par 50% deputātu mandātu, tas var radīt līdzīgu problēmu, kāda patlaban ir Vācijas politikā. Mēs jau, protams, varam ticēt ZZS līderu teiktajam, ka viņi nekādā gadījumā nevēlēsies iet koalīcijā ar «Saskaņu». Bet, ja reālā situācija būs tāda, ka šīm abām partijām kopā ir vairākums, tad ļoti daudzi lēmumi, kas tiks pieņemti valdībā, varēs tikt apdraudēti.

Kādi ir jūsu turpmākie plāni Eiropas mēroga politikā? «Vienotībai» ar savu zemo reitingu diez vai izdosies nākamajā EP iegūt četrus mandātus.

Pieredze rāda, ka EP vēlēšanas tādā mazā valstī kā Latvija norisinās citādi nekā Saeimas vēlēšanas. EP vēlēšanas ir balsojums par personībām. Visādi var būt. Viss ir atkarīgs no vēlētāju labvēlības, no konkurentiem un no sabiedrības atbalsta. Daļēji tas būs atkarīgs arī no manas partijas vai politiskās apvienības, ja tādu izdosies izveidot, panākumiem Saeimas vēlēšanās.