«Mēs neesam miruši un nemirsim!» Viens no 6337 (13)

Neilgi pirms Ziemassvētkiem Latvijas medijus pāršalca ziņa, ka Latvijas Ziemassvētku vecīša rezidencē - Ziemupē - slēgts vienīgais veikals. Lai izceltu šo nenoliedzami neiepriecinošo ziņu, mediji steidzās to ilustrēt ar pussabrukušām būdām, taču kāda patiesībā ir Ziemupe?

157 cilvēki, kuri visus svētkus svin kā viena liela ģimene, neviena veikala, toties pašiem savs Ziemassvētku vecītis. Ne gluži mazciems, bet saskaņā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu vidējciems gan, Latvijā tādu pavisam 819. Katrs – skaists gliemežvāks mūsu kartē. Ja ne ar ievērojamām celtnēm, tad unikālu dabu, ja ne ar to attīstītāko infrastruktūru, tad apbrīnojamām vietām, ja ne ar lielpilsētas spozmi, tad elpu aizraujošiem, teju neticamiem stāstiem.

Ziemupe ir īsts iedvesmas avots rakstniekiem, kuri vēlas tikt pie slavas un balvām. Kaut kas zvaigznēs tā salicies, ka Ziemupē koncentrētā veidā risinājušies visdīvainākie notikumi, mīt neparastākie cilvēki, te mieru meklē Latvijas sabiedrībā pazīstami cilvēki. Šeit dzīvojot žurnāliste Sandra Veinberga, kaut kur esot īpašums arī kinokritiķei Ditai Rietumai. Meklēdama politisko patvērumu, Ziemupē mājas atradusi krievu žurnāliste Olga Šakina. Režisore Laila Pakalniņa te uzņēmusi savu dokumentālo filmu «Teodors», rakstniece Jana Egle par Ziemupi sarakstījusi stāstu, kas iekļauts stāstu krājumā «Gaismā», par kuru literāte saņēmusi Literatūras gada balvu, kaut teju visi satiktie ziemupieši paši sacer tādus dzejoļus, it kā būtu skolojušies pie Volta Vitmena.

«Jūs, 777 aptumšotie ziemupnieki!»

«Tā jau ir, ka, iebraucot dienas laikā, nevienu cilvēku te nesatiksi,» saka Ziemupes bibliotēkas vadītāja Daina Vītola. Viņa ir Ziemupes cilvēks orķestris. Vada bibliotēku, darbojas kā gide. Bibliotekāres pārzina ziemupnieku vajadzības. Jāpiesaka dakteris? Kādu grāmatu? Pārtiku, svētku pasākumu? Lūdzu! Lielākā daļa Ziemupes iedzīvotāju strādāt brauc citur, ap 30 - uz Liepāju, astoņi strādā pašvaldībā, deviņi – pašvaldības teritorijā. 33 ir bērni. Autobuss uz Liepāju no Ziemupes kursējot vienu reizi dienā. Pusastoņos no rīta izbrauc no Ziemupes, atpakaļ no pilsētas - pusčetros pēcpusdienā. Dižas jēgas no tā nav, jo uz darbu ar tādu neaizbrauksi. Tomēr, neskatoties uz šķietamo klusumu, esot ģimenes, kuras šeit atgriežas. Ziemupe atdzīvojas vasarā, tai ir pašai savs vasarnīcu rajons ar 24 zemesgabaliem.

Ziemupes bibliotēka ir īsta ciema gaismas pils, kaut arī te nav Rīgas dižēkas greznības un lepnuma. Bibliotēkā ir 70 lasītāji. It kā ne daudz, bet tā ir teju puse no ciema iedzīvotājiem. «Vai jums puse Rīgas ir greznās Gaismas pils lasītāji?» jautā Vītola.

Savulaik Ziemupē iedzīvotāju bijis krietni vairāk. Oficiālas statistikas neesot, bet mācītājs no kanceles esot rājies: «Jūs, 777 aptumšotie ziemupnieki!» Tāpat kā toreiz, arī tagad ziemupnieki mācītāju īpaši neklausot, darot savu darāmo, bet cieņu gan izrādot. Tautas namā pie sienas piekarinātā karte liecina, ka pagājušā gadsimta sākumā māju Ziemupē bijis par apaļu simtu vairāk. Tomēr ciemā visos laikos bijusi tikai viena iela – Kaiju iela. Tas par godu kolhozam «Kaija». «Mums nekad nav bijuši tādu kolhozu nosaukumi kā citur Latvijā – nekādu «Komunismu», «Imantu Sudmaļu» vai «Ļeņinu»,» saka Vītola. Uz vienīgās ielas sākotnēji uzceltas desmit mājas traktoristiem un slaucējām, līdzās vecajām tagad pamazām slejas jaunās.

Ziemupe kādreiz bijis jūras dibens, tāpēc augsne te neauglīga – lai kaut ko izaudzētu, nākas pamatīgi nopūlēties.

«Būtu darbs, būtu arī cilvēki, tāpat kā visur Latvijas laukos,» nopūšas Vītola. «Kad sākās Atmoda, katrs varēja ņemt zemi un veidot zemnieku saimniecību, bet vietējie nesaprata, ko darīt, jo, lai šeit kaut ko izaudzētu, jāiegulda milzīgas pūles. Kāda gan jēga no tādas zemes? Viņiem neienāca prātā, ka zeme ir īpašums, tāpēc arī vietējos zemesgabalus daudzviet izpirka rīdzinieki, mākleri, kuri zināja, kā lietas darās.»

Ziemupē pat kuģi ved sauli

Kādreiz Ziemupē katrā trešajā mājā bija laiva, cilvēki iztiku dažādoja zvejojot. Sākoties padomju ērai, jūrā tikt vairs nebija tik viegli. Ja kāds gribēja zvejot, vienam robežsargam obligāti bija jābrauc līdzi. Reiz 1961. gadā zvejniekiem gadījās liels loms, robežapsardzes kuģis, kurš brauca gar pamali, uzcēla vilni un laiva ar visām zivīm, zvejniekiem un robežsargu apgāzās. Vienu zvejnieku ierāva jūrā, viens uzrāpās uz laivas dibena, robežsargs palika peldot. Teica, ka esot jauns, mēģināšot izpeldēt. Pēc divām nedēļām viņu atrada pie Pāvilostas mola, zvejnieku nocēla robežsardzes kuterītis. Kopš tā laika jūrā iet aizliedza pavisam, vēlāk laivas sadedzināja.

«Ziemupes spēks ir viršu ziedi, jūras šalkas un sirsnīgi un viesmīlīgi ļaudis,» saka Vītola. Šo vārdu autore ir ziemupniece Daiga Kadeģe.

Sniegs, lietus te iesūcas zemē, tiek līdz māla slānim un tek uz jūru. Tas samitrina kāpu, tāpēc Ziemupes kāpās aug tādi augi, kādi parasti šādās vietās nav sastopami, – dzegužpirkstītes, naktsvijole, bezdelīgactiņas. «Mums Ziemupē pat kuģi ved sauli,» smejas Vītola un albumā rāda kādu veiksmīgi noķertu kadru.

Ziemupieši ir sabiedriski, kopīgi tiekot sagaidīts Jaunais gads, rīkotas talkas, organizēti ģimeņu vakari, tos te aizsāka vēl padomju laikos - «pateicoties partijai un valdībai», smejas Vītola. Scenārijs pa vairāk nekā 35 gadiem daudz neesot mainījies. Šādos vakaros tiek apzināts, kurš nodzīvojis laulībā 10, kurš - 16, kurš jau 30 vai 40 gadus. Kāds restartējis savu laulību, vēl kāds nav baidījies un sācis visu no jauna.

«Viss, kas mums šobrīd nepieciešams, ir 8,5 kilometri asfalta ceļam, kas savieno Ziemupi ar Ventspils-Liepājas šoseju,» saka Vītola. Vietu, ko rādīt tūristiem, te netrūkst, būtu tik tas ceļš.

Poļu tankkuģis

Kādā ziemas rītā Ziemupes viesu mājas saimniece devās uz jūras krastu un un neticēja savām acīm, viņai šķita, ka sajukusi prātā – aptuveni 50 metrus no krasta satrakotajos viļņos kā milzu bļoda stāvēja poļu tankkuģis. Saimniece lēni un piesardzīgi paskatījās uz savu vīru un atviegloti secināja, ka viņš redz tieši to pašu.

Pie Akmeņraga 2009. gada 27. novembrī ap plkst. 5.30 uz sēkļa uzskrēja poļu tankkuģis «Romanka». Par to ziņoja visi Latvijas mediji. Latvijas Jūras administrācijā sprieda, ka kuģa vadītājs bija iemidzis. Saskrēja robežsargi, kā nekā bija noticis robežpārkāpums.

Trīs dienas kuģi brauca skatīties milzīgi cilvēku pūļi – katru dienu pa tūkstotim. «Die’s dotu ziemā šādu tūristu pieplūdumu!» Kuģa apkalpe visas trīs dienas sēdējusi kuģī, ārā neesot rādījusies, jūra tikai skalojusi krastā izdzertās šņabja pudeles...

Kuģi izdevies novilkt no sēkļa tikai 29. novembrī.

Neticama «viešņa» jūras krastā

Zobenzivs ir vēl viens no Ziemupes neticamajiem stāstiem - jūras krastā tā tika izskalota 2007. gada 12. augustā. Lai kā negribētos ticēt, tas tomēr bija fakts, neskatoties uz enciklopēdijās rakstīto, ka šīs sugas zivis ir tipiskas okeāniem un Baltijas jūrā sastopamas reti. Izskalotā zobenzivs bija vairāk nekā divus metrus gara un svēra 37 kilogramus, tās «zobens» bija aptuveni 70 centimetrus garš.

«Zvanījām uz Vides reģionālo pārvaldi,» stāsta Vītola. Tur otrā galā atbild «Jūs sakāt zobenzivs? Nākamnedēļ brauksim skatīties jūsu kāpas, tad piebrauksim paskatīties to zivi.» «Es saku, tā zivs tak tikmēr aizies postā, vai jums nav kāda saldētava? Otrā galā man: «Kam jums saldētava? Es kā speciālists jums saku – ja tā zivs ir izmesta krastā, jūs viņu labāk neēdiet!»

Toreiz Ziemupē viesojies režisors un žurnālists Kaspars Goba. Pa visiem ievēla zivi džipā, aizveda uz Vērgales centra veikalu, tika atbrīvota saldētava un zivs iestūķēta iekšā. Kad zivij brauca pakaļ no Latvijas Dabas muzeja, to filmēja un fotografēja žurnālisti no visas Latvijas.

Neviens tā arī neuzzināja, ko apmēram 10 gadus vecā «sirmgalve» bija domājusi, mērojot tik tālu ceļu un izvēloties savu mūžu beigt tālās Latvijas krastā. Lai nu kā, šis solis viņai nodrošināja pamatīgu publicitāti vietējos medijos – ar to paspēja nofotografēties teju visi ziemupieši, safilmēt visas televīzijas un uzrakstīt visi laikraksti. Tas bija Notikums. Nevis kaut kāds tur «Tele 2» viltus meteorīts, bet īsts Notikums! Žurnālisti bija sajūsmā, reitingi auga, prēmijas arī, un «importa» zobenzivs, jādomā, kaut nedaudz, bet tomēr šajās dienās pacēla Latvijas tautsaimniecību.

Pēc gada Latvijas Zivju fonds izgatavoja divas zivs mulāžas – viena no tām tagad atrodas Latvijas Dabas muzejā, otra Ziemupes Tautas namā pie sienas.

Vēlāk Vītola atzīst, ka šī tomēr neesot vienīgā zobenzivs, kas izmesta krastā: viena, krietni lielāka, pirms kāda laiciņa izskalota Pāvilostā, viena jau agrāk noķerta zvejnieku tīklos, nesen arī Liepājā. «Laikam, mainoties klimatam, zobenzivis sajukušas prātā,» spriež Vītola «Tā bija tāda silta vasaras diena, ja es viņu sev ieraudzītu tuvumā, es būtu beigtāka par to zivi,» secina Vītola.

Jūra ik pa laikam joprojām izskalojot visādus brīnumus, piemēram, grāmatas. Veselām ķīpām. Vītola rāda apdzeltējušu sējumu «Ogņi Baltijskogo morja» («Baltijas jūras ugunis» - latv.val). «Nu kā tu tādu tur atstāsi?» Esot arī baisāki atradumi, piemēram, Otrā pasaules kara laika kaulu zāģis (ložmetējs).

Slēgtā zona

Padomju laikos, līdzīgi kā daudziem piejūras ciemiem, Ziemupei bijis īpašs statuss, jo tā bija PSRS rietumu robeža – tepat aiz jūras otrā krastā uzglūnēja ļaunie imperiālisti. Piekraste tika ecēta divās joslās, gar to patrulēja robežsargi. Līdz jūrai nevarēja tā vienkārši aizskriet kā šodien. Turp drīkstēja doties tikai noteiktā laikā un vietā. Nedod dievs uzkāpt uz ecējuma zonas. «Mans vīrs bija uzvilcis makšķernieka tērpu, pēdas bija neparastākas. Robežsargi vēlāk atklāja pēdas, ieradās pie mums mājās un lika viņam vilkt tērpu vēlreiz, tad braukt uz jūru, lai salīdzinātu nospiedumus smiltīs,» atceras Vītola.

No Liepājas līdz Akmeņragam padomju laikā gar jūras krastu bijušas vairāk nekā desmit karaspēka daļas. Lai pasargātu lielo Liepājas kara bāzi - Karostu - no iespējamiem uzbrukumiem, gar jūras krastu ik pēc 25 kilometriem tika izvietoti zenītraķešu divizioni. Lielā mērā pateicoties tam, jūras mala nav apbūvēta ar vasarnīcām un privātmājām.

Ziemupe tika sargāta gan no jūras, gan pa gaisu, gan gar krastu pa sauszemi, te atradās karaspēka daļa Nr. 90450 P. - slēgtā zona. Tajā pastāvīgi uzturējās 60 zaldāti un aptuveni 20 virsnieki. Virsnieki esot bijuši «tīri sakarīgi», draudzējušies ar vietējiem, dažas virsnieku madāmas pat kolhozā mēģinājušas govis slaukt un bietes ravēt, lai aiz gara laika nesajuktu prātā. Virsnieku nams tagad pārtaisīts par glaunu viesnīcu ar skaistiem numuriņiem.

Savulaik govis no ganībām «ielauzušās» bāzes zonā. Zaldāti ar kalašņikoviem bļāvuši: «Čitai dosku, čitai dosku!» («Lasi, kas rakstīts uz dēļa!» - latv.val.) Govis, neskatoties uz automātiem, tomēr lasīt neesot iemācījušās.

Pa Ziemupes mājām esot staigājuši pārģērbti padomju armijas virsnieki, vietējie viņus saukuši par «čučelām» («putnubiedēkļi – latv. val). Nezināmu iemeslu dēļ viņi vienmēr esot pārģērbti par sievietēm. Tā tika pārbaudīta «tautas modrība» - cik ilgā laikā ziemupieši ziņos par svešu cilvēku ciemā. Kad Latvija atguva neatkarību, ziemupiešiem šķita dīvaini, ja pa ciemu staigāja svešinieki. No sākuma vecā ieraduma dēļ saukuši policiju.

Ziemupes «leģenda» - Teodors

Kad režisore Laila Pakaļniņa brauca uz Ziemupi, Teodors vienmēr sēdēja autobusa pieturā un dzēra alu. Teodors ir vietējā leģenda, viņš bija īpatnis, visu mūžu nodzīvojis Ziemupē, bet jūru nebija redzējis gadiem.

Katru dienu Teodoram kā svētceļojums bija gājiens uz veikalu pēc «Pilzenes» alus. Bet skops esot bijis pēc vella. Aizgājis pie friziera un jautājis: «Pa’ cik ta’ griež, meitiņ?» - «Par vienu latu.» - «Vaaaīī dieniņ, tad jau man nekas nesanāks,» sācis žēloties. «Man tik 50 santīmi pajēmušies līdzi.»

Štrunts a’ viss, nogriež Teodor’ pa’ 50 santīmiem. Pēc matu griešanas Teodors tūlīt uz dzērienu veikalu prom – «do’ man vien’ aliņ’, frizier’ man pa griešan’ 50 santīm’ vien tik pajēm’.»

Teodoram esot bijusi sava «himna» - «Es, bagāts tēva dēls, apprec bārenīti». Viesībās piedzēries, pakritis zem galda un vienmēr dziedājis. Teodora māja nodega.

«Redz, kā ir ar tiem žurnālistiem,» domīgi saka Vītola. Pakalniņa tolaik strādājusi laikrakstā «Diena», kur par Ziemupi publicējusi arī rakstu - par to, kā te atbrauc izbraukuma aptieka, dakteri. «No tā laika mums izbraukuma aptiekas vairs nav un dakteru arī ne, jo patiesībā tas pēc zāļu aprites likumiem ir pretlikumīgi. Tagad pie ārsta esot jābrauc uz Vērgali, tur tas pieņemot trešdienās. Tikšanu uz ambulanci Vērgalē nodrošina pašvaldība.

Hermīne – 90 gados ar «spiegu» spējām

Hermīne Krūtmane ir sīksta ziemupiete, viņai ir 89 gadi. Zvaigznes dienā – 6. janvārī – paliks 90. Kad Hermīnei apritēja 80, pagasts viņai uzdāvināja apsveikuma kartīti ar dzejolīti. Divas, trīs reizes to izlasījusi, Hermīne secināja, ka viņai ir fenomenāla redzes atmiņa. «Viņa atnāk pie manis uz bibliotēku ar dzejas grāmatu un trešo daļu grāmatas noskaita no galvas!» stāsta Vītola.

Skaistā Ziemupes autobusu pietura ir viņas ģimenes roku darbs. Strādājusi lauksaimniecības brigādē un fermā par brigadieri, ēdnīcā par vadītāju. Ja Hermīne kaut kur aiziet strādāt, viņa tūlīt kļūst par priekšnieci, arī ēdnīcā. Ziemupē Hermīne pati savām rokām ierīkojusi «Saulstaru ainavu parku», tie esot viņas mūža skaistākie mirkļi.

«Dikti negribas runāt pa šitādiem te mikrofoniem,» saka Hermīne, aizdomīgi skatīdamās uz sarkano ieraksta lampiņu manā diktofonā, kad visa kompānija uzkrītam viņai kā sniegs uz galvas. «Es jau šajā apgaitā vienīgi esmu vecākā, citādi – cilvēks kā cilvēks,» kautrīgi saka Hermīne, saņēmusi sastrādātās rokas, kuras ik pa brīdim kārto lakatiņu uz galvas – Hermīne arī savos 90 gados ir īsta dāma. Viņa neparko nefotografēsies, jo tērps nav īstais un frizūras arī nav. «Nē, nu šitāda te tante - nē!» Hermīnei vispirms vajag sapucēties, nu vismaz frizūru uzfrišināt.

Lūdzam pastāstīt, kā ir - visu mūžu vadošos amatos strādāt. «Par brigadiereni bija jābūt, jā. Un tad neviens neklausa, un tad sadzeras, un tad govis nav kas slauc. Laukus nav kas kopj,» kreņķīga atmiņās gremdējas Hermīne. Pudeles esot slēpusi salmos, lai lielie dzērāji netiek klāt. «Kad beidz strādāt, lai iet mājās un dzer,» dusmojas Hermīne. Lai traktoristi netiktu pie grādīgā, Hermīne esot pierunājusi veikalnieci, lai alkoholu viņiem nepārdod, kaut līdz pulksten 18 pēc likuma nebija pamata nepārdot. Beigu beigās veikalnieks paklausījis Hermīni, nevis likumu. Traktorists pie grādīgā nav ticis un bijis spiests strādāt.

«Veselība turas?»

«Paldies Dieviņam, nesūdzos,» saka Hermīne. Tik sanervozēties nedrīkstot. Kā tik ilgu mūžu nodzīvot un būt tik žirgtam? Sliktas domas par citiem nedomājot, nevienam neko sliktu nesakot, daudz lasot. Anna Lipšāne, Imants Ziedonis, Alberts Caune, Skaidrīte Kaldupe – tie viņas mīļākie rakstnieki un dzejnieki. Vairāk nekā 100 dzejoļus zinot no galvas.

«Anna Lipšāne. Gājputnu ceļš. Viņai ir tāds dzejolītis, tāds pagarš.» Un Hermīne sāk lasīt bezgala garu dzejoli par dzīvi svešumā, par došanos prom no dzimtenes, par grūtsirdību tumšos rudeņos... Hermīnes acis raugās tālumā un balsī ir tādas skumjas, it kā viņa pati dzīvē būtu piedzīvojusi svešuma salto dvašu. Nē, Hermīne dzīves laikā pasargāta no visām izsūtīšanām, arī bērni un mazbērni tepat pa Latviju, svešumā laimi meklēt nav devušies. Hermīnei vienkārši ir talants, varētu būt, ka vēl lielāks nekā Gunai Zariņai...

Hermīnei ir arī vēlējums Latvijai 99. dzimšanas dienā. «Mums ir savas mājas, neauniet kājas! Uz svešām zemēm nebrauciet! Mēs dzīvojam kā Dieva ausī, vajag tikai Dieva padomus klausīt. Dzīvot, strādāt, dabu saudzēt, sevī un citos prieku audzēt. Priecāties par to, kas mums ir dots, lai nemoka mūs skaudības posts..» Pati Hermīne ir kā mūsu Latvija – maza, sīksta, neizsīkstošs enerģijas un labestības avots. Mēs dodamies prom ar sajūtu, ka vēl atgriezīsimies pie viņas, kad vajadzēs smelties gaišumu Latvijas simtgades gadā.

Sauszemes jūrnieks Anna-Juris jeb Līķis «golfiņā»

Rakstniece Jana Egle par Ziemupi sarakstījusi stāstu, kas iekļauts stāstu krājumā «Gaismā», par kuru literāte saņēma Literatūras gada balvu. Ziemupē pirms aptuveni 20 gadiem dzīvojis transseksuālis – pēc dzimuma sieviete vārdā Anna, bet, kā tas dažkārt dzīvē gadās, Anna sevi uzskatījusi par vīrieti Juri. Vietējie viņu iesaukuši par sauszemes jūrnieku, jo Annai-Jurim - vai ziema vai vasara - mugurā bijis svītrains jūrnieka krekls. Kad Anna-Juris kļuva vecs un nevarīgs, viņam nozīmēja kopēju - vietējo feldšeri.

Kādu dienu kopēja ierodas un skatās – durvis, logi ciet, Anna-Juris neatsaucas. Ļaunu priekšnojautu pārņemta, kopēja zvana savai savai draudzenei, kura pēc profesijas ir vetfeldšere. Viņa atbrauc ar savu golfiņu. Ir piektdiena, pagasta padomē jau vairs neviena nav, bet mājā jātiek. Abas sievietes pūzdamas, elsdamas izceļ Annas-Jura mājas logu (jo durvis ir kārtīgi aizbultētas), ietraušas iekšā un secina, ka Anna-Juris tik tiešām ir mirušāks par mirušu. Ko nu? Vairs jau neko. Bet durvis ir aizslēgtas, atslēgu nekur nemana, un līķi mājā atstāt nevar, jo žurkas var apgrauzt.

Kādam tā varbūt šķistu neatrisināma dzīves situācija. Tikai ne Ziemupes sievām! Abas sievas stīvē līķi ārā pa logu, ieliek golfiņā (un ielikt golfiņā līķi nemaz nav tik viegli... īpaši tādam, kuram durvis tikai priekšā), viena no abām sievām ietraušas aizmugurē, mironi iestellē priekšējā sēdeklī blakus šofera vietai un brauc mājās, svētās šausmās lūdzot Dievu, lai tikai viņas pa ceļam neapstādinātu policija. Jo diezin vai policija saprastu... Policija neapturēja. Aizveda līķi, ielika zārkā un novietoja malkas šķūnītī. Tas bija laiks, kad pašvaldībai bija maz līdzekļu. Pašas Annu-Juri saģērba kopējas mammas kleitā, pašas aplasīja un pašas arī apbērēja. Tāds, lūk, Ziemupes stāsts.

Vītola atceras, ka ne visu rakstniecei pastāstījusi, bet viņa rakstot daudz ko pati uzminējusi un trāpījusi desmitniekā. Piemēram, Egle savā stāstā minējusi, ka jūrniekam pakaļ staigājis vesels bars kaķu. Patiesībā kaķi nestaigāja, bet suņi gan. Arī tas, ka mirusī ietērpta kopējas mammas kleitā, rakstniecei netika stāstīts, bet viņa, kā jau visi radoši cilvēki, kuri kaut kur augšā, kosmosā, saslēgti vienotā informācijas tīklā, to bija uzminējusi un uzrakstījusi.

Tāda ir Ziemupe. Kad rudenī slēdza ciema vienīgo veikalu, par to runāja visa Latvija. «Atbrauca, uzfilmēja, un beigās tikai to slikto parādīja,» pukojas Vītola. Bet ziemupieši cīnās, dzīvo un ļaunu nepiemin. Kaut līdz asfaltētai šosejai astoņus kilometrus jābrauc ne pa to labāko ceļu, kaut zeme te neauglīga, viņi nenolaiž rokas - viņiem taču sauli te ved ar kuģiem...