Latvijā pieaug vilku populācija! Decembris - vilku mēnesis

Šķiet, ka nav otra dzīvnieka, par kuru latviešu folklorā būtu tik daudz pasaku, teiku un tautasdziesmu kā par pelēko vilku. Un vēl ticis pie sava mēneša – decembris no seniem laikiem tiek dēvēts par vilku mēnesi. Pie tādas atzīšanas nav ticis neviens cits Latvijā dzīvojošais savvaļas zvērs.

Sensenos laikos vilks bija plašāk izplatītais zīdītājdzīvnieks pasaulē, kas bija sastopams visā ziemeļu puslodē, taču mūsdienās vilki izzuduši lielākajā daļā Rietumeiropas un vairs nav sastopami Austrijā, Beļģijā, Īrijā, Lielbritānijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Šveicē. Vilks iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.

Latvijas vilku populācijas stāvoklis novērtēts kā stabils un nedaudz augošs, neraugoties uz visai intensīvo medīšanas apjomu (ap 35% no populācijas).

Šajā sezonā bija atļauts nomedīt 250 vilkus. Visvairāk vilku pie mums nomedī Sēlijā, bet vismazāk – Vidzemē un Latgalē.

Latvijā vilkiem barības pietiek un būtisku kaitējumu pārnadžiem vilki nenodara. Konstatēts, ka arvien nozīmīgāku vietu vilku ēdienkartē ieņem bebri, tam seko mežacūku sivēni, staltbriežu teļi un stirnas.

Pēdējie vilku uzbrukumi cilvēkiem pie mums notikuši astoņdesmitajos gados,

kad vairākus cilvēkus sakoduši ar trakumsērgu slimi dzīvnieki. Veselu vilku uzbrukumi cilvēkiem Latvijā nav konstatēti.

Pelēkais vilks Latvijā sastopams galvenokārt mežos un purvu biotopos ūdenstilpju tuvumā. Midzeņus pelēči iekārto labi apslēptās, grūti pieejamās un sausās vietās – uz purvu salām, aizaugušās gravās, ar krūmiem un niedrēm aizaugušās ūdenstilpju piekrastēs. Vilks ir plēsējs, kas barību iegūst, medījot barā, atņemot medījumu citiem plēsoņām vai sameklējot kritušus dzīvniekus.

Vienā maltītē izsalcis vilks var apēst 10 kilogramus gaļas,

bet parasti pietiek ar 2 līdz 6 kilogramiem. Vilki izmanto visu medījuma ķermeni līdz ar kauliem un daļu apspalvojuma.

Vilki medībās dodas naktī un veic lielus attālumus. Pārvietošanās ātrums ir 8 kilometri stundā, diennaktī vilks spēj veikt pat 200 kilometru. Pelēcis ir bara dzīvnieks, un tā bara izmērs var būt no pavisam neliela – diviem vilkiem līdz pat dažiem desmitiem.

Latvijā gan šādi milzu vilku bari nav novēroti.

Katrā vilku barā ir stingra hierarhija, dominancei darbojoties secībā – alfa tēviņš, alfa mātīte, tad pārējie. Gadījumā, ja alfa tēviņš tiek savainots vai citādu iemeslu dēļ vairs nespēj uzturēt savu dominanci, tā vietu hierarhijā ieņem rangā nākamais tēviņš. Rangs bara hierarhijā nosaka, kuri dzīvnieki drīkst vairoties un kuri pirmie tiks pie barības.

Interesanti fakti par vilkiem

Vilks ir lielākā no apmēram četriem desmitiem savvaļas suņu sugu.

Parastais pārvietošanās ātrums ir 8 km/h, skriešanas ātrums – 55–70 km/h.

Vilki spēj krustoties ar mājas suņiem un radīt auglīgus pēcnācējus. Parasti, satiekoties vilkam un sunim, vilks nogalina suni, bet daudzās populācijās suņu un savvaļas vilku krustošanos apstiprina ģenētiskie pētījumi, kas vienlaikus apliecina arī, ka šādas krustošanās notiek reti.

Vilku un suņu hibrīdi ir veselīgi dzīvnieki. Daudzās valstīs vilku un suņu hibrīdu turēšana, vairošana un importēšana ir ar likumu aizliegta. Latvijā, par laimi, vilku un suņu hibrīdi ir ārkārtīgi reta parādība.

Latvijā vilki šad un tad rada galvassāpes un zaudējumus lopkopjiem, jo vietām vilku bari iecienījuši aitu ganāmpulkus un tos reizēm saplosa.

Vilkus uzskata par visu mājas suņu (Canis lupus familiaris) šķirņu senčiem, lai gan šim uzskatam ir arī apstrīdētāji.