Mācītājs Kaspars Simanovičs: Dzīve bez mīlestības līdzinās ellei

Kas ir vērtības, uz kurām balstās jūsu dzīve?

Tas ir sarežģīts jautājums no cilvēka garīgās garīgās un izaugsmes viedokļa, jo mēs mēdzam bieži par vērtībām runāt deklaratīvā nozīmē. Mēs protam nosaukt šīs vērtības vārdos, bet nereti tās paliek mūsu dzīvēs tikai kā koncepti. Mēs zinām, kā būtu labāk un kā būtu pareizāk. No garīgās perspektīvas raugoties, cilvēku realitāte nereti atšķiras no šīs deklarācijas un ārējās fasādes. Dažādi pētījumi apliecina, ka cilvēka paštēls ir optimistiskāks, nekā tas ir īstenībā, un ir nepieciešams ilgs garīgās attīstības laiks, kad sākam saskatīt arī savas dzīves un rakstura ēnas puses, kādas tās ir patiesībā, jo mēdzam domāt, ka esam šādi un tādi, bet īstenībā ir citādāk. Un citi cilvēki mūs redz vēl no trešās perspektīvas, tāpēc šis vērtību jautājums ir jāvērtē no daudziem slāņiem un perspektīvām. Manas personīgās vērtības daudz neatšķirsies no citu cilvēku vērtībām. Mums katram ir savi mīļie un tuvie cilvēki, par kuriem rūpējamies, draugi, darbs un pašu principi, ar kuriem saskaņā dzīvojam. Bet, ja specifiski domāju par sevi, mana personīgā īpatnība ir tas, ka manī ir pastiprināta atbildības sajūta. Ja esmu ko apsolījis, tad man ir svarīgi turēt doto vārdu. Otrs princips – vienmēr esmu jutis vajadzību saprast lietas, iedziļināties tajās, paraudzīties, kas ir zem tās ārienes, paskrubināt no virspuses, kas ir tur dziļāk.

Kādu vērtību mums kā latviešu tautai pietrūkst?

Tas ir komplekss jautājums, jo, ja domājam par mūsu sabiedrību, tā ir daudzslāņaina. Es uzdrīkstos teikt, ka mums kā sabiedrībai kopumā netrūkst nevienas vērtības. Mēs esam šis teju divu miljonu cilvēku kopums, kurā varam atrast visplašāko spektru vērtību, sākot no kaut kā ļoti aplama līdz pat kaut kam ļoti jēdzīgam, labam un svarīgam. Jautājums – ko mēs vēlamies pamanīt un uz ko likt akcentu? Dažkārt pat vienā cilvēkā dažādos dzīves gadījumos un situācijās var ieraudzīt visu plašo spektru, jo vienā situācijā cilvēks var būt ļoti laipns, bet citā – ļoti nejauks. Jādomā, kā kurā brīdī pietrūkst un kā ir par daudz. Tāpēc svarīgi saprast, kuras no šīm īpašībām vēlamies nolikt malā, kuras transformēt un kuras ir tās labās, ko vajadzētu piekopt biežāk.

Šajā pirmssvētku laikā lielveikali ar sortimentu, dekorējumiem ielās, svētku dziesmām radio mudina gatavoties Ziemassvētkiem, domāt, kā palutināsim savus mīļos, taču kā, jūsuprāt, izvairīties no tā, ka par saviem tuvajiem domājam un rūpējamies tikai vienā vai divās konkrētās dienās vai noteiktā nedēļā? Kā vairot rūpes ik dienu?

Jebkura veida svētki, tostarp Ziemassvētki, neizbēgami rietumu sabiedrībā tiek komercializēti, - tos mēģina pārdot caur atlaidēm, dāvanām, reklāmām, un tas spiediens ir ļoti liels. Pieņemu, ka tur strādā mārketinga stratēģijas un manipulācijas ar noskaņu un sentimentu. Bet no vienas puses tas nav slikti, ka mūsu ikdienas ritējumā ir tādi kāpumi un impulsi, pat, ja zinām, ka tie ir mākslīgi radīti un ka iztērēsim vairāk naudas reklāmu un atlaižu ietekmē. Tas pats par sevi nav slikti, ka ir šādi emocionālie kāpumi un sajūta, ka kādam kas jāuzdāvina. Sliktāk būtu tad, ja visā pārējā gada laikā mēs izrādītos vienaldzīgi un neieinteresēti savos tuvākajos cilvēkos. Tas, ka esam nopirkuši dāvanas un gribam citus iepriecināt un palutināt, tikai un vienīgi mārketinga aktivitāšu rezultātā, un esam tā upuri. Ceru, ka vairumam cilvēku tas tomēr tā nav. Ja mums ir svarīgi cilvēki līdzās, mēs atrodam veidus, kā viņus iepriecināt un atbalstīt.

Ik pa brīdim dzirdam par ierosinājumu slēgt tirdzniecības centrus un veikalus svētdienās, kā vienu no argumentiem minot to, ka tad būs vairāk laika, ko pavadīt kopā ar saviem mīļajiem. Kā jūs raugāties uz šādu iniciatīvu?

Tas, ka aizslēgsim tirdzniecības centrus, pats par sevi negarantēs to, ka cilvēki pēkšņi attapsies, ka ir brīva diena, kurā varētu spēlēt galda spēles vai runāties stundām ilgi. No otras puses, ja pavērojam, kas notiek tirdzniecības centros brīvdienās, ir ļoti daudz cilvēku, kuri daudzas stundas pavada, staigājot no viena veikala uz otru, bet tas jau uzreiz nenozīmē, ka viņi nekomunicē, ka pa vidu iepirkšanās drudzim neiet iemalkot kafiju, pie reizes parunājot savā starpā. Drīzāk šeit būtu runa par veikalu darbiniekiem. Es pats savas profesijas un aicinājuma ietvaros zinu, cik tas ir sarežģīti, ka vairumam ir ierastais darba laiks, proti, darbs no pirmdienas līdz piektdienai, bet man ir citādāk, jo lielākais darbs man ir brīvdienās, īpaši svētdienās. Jūtu to kā lielu traucēkli, bet tas būtu arguments, par ko domāt, vai mēs cilvēkiem, kuri strādā veikalos, dodam brīvas svētdienas, vai ir piemēroti grafiki. Varbūt ir vērts piedāvāt strādāt brīvdienās cilvēkiem, kuriem nav ģimenes un kuri būtu gatavi strādāt par papildu samaksu? Piespiedu mehānisms pats par sevi nav garants. Lai kādus lēmumus mēs pieņemtu, mums būtu jāraugās, kā tas ietekmē cilvēku savstarpējās attiecības un vai tas pavairo iespējas būt kopā.

Ir multfilma par Grinču, kas ienīst Ziemassvētkus un visādos veidos cenšas tos sabojāt svinētājiem. Un aizvien vairāk dzirdu šo nostāju ne tikai par filmas varoni, bet arī cilvēkiem, kuri izvairās svinēt šos svētkus. Kā jūs skaidrojat šādu tendenci? Kas slēpjas aiz šīs svētku nepatikas?

Katram noteikti ir savs iemesls. Lai cik mēs gribētu, ka šis Ziemassvētku laiks ir tāds sirsnīgs, gaišs un ģimenisks sajūtu laiks, šis tomēr ir tāds liels kontrastu laiks. Pavisam noteikti mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuriem tā visa nav dažādu iemeslu dēļ, lai viņi svinētu šos svētkus tādā apjomā, kā to reklamē reklāmās. Ar visu šo masīvo sajūtu radīšanu cilvēki, kuriem tā visa nav, jūtas slikti, izstumti un neiederīgi. Viņi meklē, kur ir viņu vieta šajā sabiedrībā, jo nav cilvēku, ar ko būt kopā, ar ko kopā priecāties, nav ko likt svētku galdā. Un patiesībā jau Grinčs ir dziļi ievainots un sāpināts tēls, kuram grūti skatīties tādu uzspēlētu sajūtu, kā mums tagad jājūtas, kā mēs visi priecājamies, apkampjamies un dāvinām dāvanas viens otram. Nav jau slikti, ka šāds impulss mums iedots, bet vienmēr jāatceras, ka ne visi cilvēki spēj šīs gaidas īstenot. Un tie ir cilvēki, kuri ar visu šo jūtas gana slikti.

Tad varbūt tiem, kuriem ir šī svētku sajūta, jāuzaicina ciemos kāds šāds Grinča tēla varonis, lai dalītos sajūtās un priekā?

Ikreiz, kad jūtamies priecīgi un apdāvināti, kad jūtam, ka mums ir paveicies un esam nonākuši dzīves virspusē, ka vilnis uznesis mūs augšā, kā dēļ varam priecāties un svinēt, vienmēr jāatceras, ka ir cilvēki mums līdzās, kuri nav virspusē un ir dziļās ielejās. Ziemassvētku laiks, labdarības koncerti un akcijas, bērnunami un veco ļaužu pansionāti – es to labi zinu, jo vairākus gadus mūsu draudzes jaunieši iestudēja lugu Ziemassvētkos un braucām uz pansionātiem Latgalē. Dzirdējām tad cilvēkus, ka teju vai tikai šajos svētkos ir vienīgais, kad viņus masveidā atceras. Notiek koncerti un izrādes, kurās adatai nav kur nokrist. Bet jāpadomā, ka šajā starplaikā mēs arī varam atcerēties šos cilvēkus un nav vajadzīgi tikai svētki, lai padomātu par cilvēkiem līdzās.

Nesen veidojām video stāstu par patversmi. Sociālā darbiniece dalījās savā pieredzē un novērojumos, ka šie cilvēki, kurus mēs mēdzam uzskatīt par sabiedrībai zudušiem, ir tieši tie, kas savā nabadzībā un postā dalīsies ar otru mantā un palīdzēs otram. Kādi ir jūsu novērojumi – vai tie, kuriem pašiem klājas visgrūtāk, būs arī tie, kas visbiežāk arī sniedz palīdzīgu roku otram?

Arī šajā gadījumā gribētu izvairīties no klišejām un galējībām. Nabadzība nav ne tikums, ne netikums. Nabadzības stāvoklis vēl negarantē pats par sevi attiecīgu iekšējo dvēseles stāvokli. Mēs varam sastapt iekšēji šaurus, izmisušus, alkatīgus un skaudīgus cilvēkus visos sociālajos slāņos. Tas drīzāk ir iekšējā stāvokļa jautājums, bet, protams, ja cilvēkam ir maz resursu dzīvē, tad viņš ir pieradis un zina, ka viņa dzīvi neveido šie resursi. Tieši tāpēc viņam iekšēji nosacīti ir vieglāk no tā sava mazuma iedot otram. Turpretī cilvēki, kuri gadu gaitā uzkrājuši resursu bāzi, iemācījušies, ka no tā, kas man ir, no tā lielā mērā atkarīga mana dzīve. Tāpēc bieži turīgākiem cilvēkiem grūtāk no sevis dot, jo viņos valda šī sajūta, ka dodot manis kļūs mazāk un mana dzīve atkarīga no uzkrātās mantas un resursiem. Tāpēc arī Jaunajā Derībā teikts: jo bagātāks tu esi, jo uzmanīgākam tev jābūt, jo bagātība var aizēnot skatu uz realitāti. Var sākt likties, ka tava dzīve ir tava manta, ka tava veiksme ir tava nauda un ka dzīves pamats ir labklājība, ko esi uzkrājis. Cilvēki, kuriem tā visa nav, zina, cik tas viss ir nepastāvīgs, tāpēc vieglāk ir to atlaist.

Vai cilvēks var būt apveltīts ar vērtībām, kas paustas baušļos, neapmeklējot baznīcu, neesot nevienā konfesijā, neskaitot tēvreizi, bet šīs vērtības paužot savā ikdienas dzīvē?

Pavisam noteikti. Ja uzmanīgi ieskatītos baušļos, īpaši tajos, kas runā par cilvēku savstarpējām attiecībām, tad var manīt, ka tur ir dabiski un intuitīvi principi, ar kuriem saskaņā mēs dzīvojam. Nebūs tā, ka cilvēks, ja nebūs izlasījis Vecajā Derībā otrās Mozus grāmatas 20. nodaļu, nezinās, kā tagad dzīvot. Daudzi no tur aprakstītajiem principiem ir mūsos dabas un Dieva doti intuitīvā līmenī. Ievērojami teologi runā par ikdienas mistisko pieredzi, piemēram, ka cilvēki, ja vien viņi ir spējīgi mīlēt un rūpēties, caur to vien viņi ir līdzdalīgi šajā Dieva noslēpumā pat tad, ja viņi sevi sauc par ateistiem. Tas, ka viņš ir atvērts realitātei, ir spējīgs mīlēt un būt klātesošs, tad jau vien liecina, ka Dieva tuvums nebūt nav svešs.

Kāda ir pievienotā vērtība, ja cilvēks tomēr iet uz baznīcu?

Baznīca un tajā notiekošais ir gadu tūkstošos ilgi veidojies palīdzošs instruments, kura uzdevums ir turēt cilvēku atvērtu šai realitātei, palīdzēt par šiem jautājumiem domāt, palīdzēt konfrontēties ar sevi un savām ēnas pusēm. Tas ir vesels instrumentu klāsts, kas iedots cilvēkam, lai viņš varētu dzīvot un attīstīt savu garīgo dzīvi. Tā ir priekšrocība un pievienotā vērtība. To varētu salīdzināt ar cilvēku, kas apmeklē skolu, un tādu, kas to nedara. Abi ir cilvēki, abi ir domājošas būtnes, viens nav dumjāks, nespējīgāks vai emocionāli inteliģentāks par otru, bet iešana uz skolu, sistemātiskums, jaunās zināšanas un struktūra trenē to otru, atver viņā tādus dziļumus, kas, iespējams, nekad otram neparādīsies. Potenciāls, kas var tikt apslēpts. Un baznīcā ir līdzīgi – cilvēki, kuri neiet uz baznīcu, var veiksmīgi nodzīvot savu dzīvi tajā vidē, kurā viņi ir, piedzīvot kaut kādu izaugsmi, ātrāku vai lēnāku, kāda tajos apstākļos ir iespējama, bet baznīca ir kā instrumentu klāsts un skola, kurā, apzināti ejot, tu piedzīvo kaut ko intensīvāku un sistemātiskāku. Cilvēka izaugsme iespējama mērķtiecīgāka.

Provokatīvs jautājums - vai cilvēkam vispār ir jātiecas kļūt ļoti labam?

Tad ir jādefinē, kas ir labs. Cilvēkam visupirms jātiecas kļūt autentiskam. Proti, ja mēs kā mērķi uzstādīsim, ka tagad gribu būt labs, varam to nesasniegt. Jāsaprot, kas ir labs un kas ir slikts, un tad jādefinē, kur esmu šobrīd šajā skalā un kas ir mans sākumpunkts. Kad tas top skaidrs, tad arī var virzīties tālāk. Nākamais jautājums ir, vai pats esmu apmierināts ar šo esošo pozīciju, saprotu, kuri dzīves un rakstura aspekti ir man pieņemami un kuros vēlos piedzīvot ko citu. Tad arī top skaidrs, uz kurieni doties.

Vai piekrītat, ka mums katram jāmācās pieņemt sevi ar visām labajām un arīdzan sliktajām īpašībām, proti, pieņemt visiem mūsu iekšējos eņģeļus un arī dēmonus?

Tā ir realitāte, kas mums jāakceptē. Kamēr esam neredzīgi attiecībā uz kādu realitātes aspektu sevī, nevaram runāt par briedumu, izaugsmi un attīstību.

Bet ir daļa cilvēku, kuri sevi šausta par to, ka rīkojušies kādā situācijā slikti, tādējādi nepieņemot savas tumšās puses. Tas ir lieki?

Šaustīt sevi un dzīvot nemitīgos pašpārmetumos ir lieki jebkurā gadījumā, jo tam nav nekādas jēgas. Drīzāk es šeit sadzirdu jautājumu par pašapziņu un pašvērtību, jo cilvēkiem, kuriem ir tendence sevi šaustīt, visbiežāk ir problēmas ar pašapziņu un pašvērtību. Tu šaubies par sevi un neesi pārliecināts pie katras mazākās neveiksmes. Tam nav nekāda sakara ar to, cik labs vai slikts tu esi. Varbūt kāds jūtas teju perfekts attiecībās ar citiem, bet iekšēji joprojām ir par sevi nepārliecināts un kritiski vērtējošs. Un arī pretēji – cilvēks var būt ļoti nepatīkams komunikācijā ar citiem, bet iekšēji ir pārliecināts, ka viss ir kārtībā. Ne vienmēr šī sajūta atbilst realitātei. Un tad jāmeklē līdzsvars. Tas ir izšķirošais moments.

Zuarguss, kas šobrīd strādā, lai popularizētu emocionālo inteliģenci, teicis, ka ar vērtību «tolerance» jābūt uzmanīgiem. Jā, tā ir spēja pieņemt citādi domājošus cilvēkus, tai pašā laikā vai pret visiem gadījumiem un rīcībām jābūt tolerantiem? Proti, ja skolā ir kāds, kas tevi pazemo, vai darbā, ja piekopj mobingu, vai arī pret šo cilvēku jābūt tolerantam un jāļauj turpināt šo rīcību, jo viņš vienkārši komunikāciju uztver un realizē agresīvi?

Šādas situācijas liek saprast, ka nekāda tolerance tur nav iespējama. Tolerance ir spēja cilvēkiem pieņemt vienam otru, pieņemt otra uzskatus un vērtības, bet jebkurai cilvēku saskarsmei ir svarīga robeža – vai mēs spējam sadzīvot viens ar otru un vai mēs nedarām pāri viens otram. Tajā brīdī, kur sākas pāridarījumi un sāpes, šāda situācija nav tolerējama. Ja mēs to sāksim akceptēt, tad pamazām nonāksim sabiedrībā, kur visi viens otram dara pāri, un, ja to akceptēsim, nonāksim lielā bedrē, pat ellē. Šāda sabiedrība nespēj eksistēt. Spēj eksistēt tāda, kurā protam un mākam sadzīvot. Un te iederas dažādi kompromisi, kad respektējam otru, neatļaujamies aiziet pārāk tālu, pie vienas līnijas apstājamies, kā arī gaidām tādu pašu attieksmi arī pretī. Tie cilvēki, kuri dara viens otram pāri, ir jāierobežo un jāiegrožo. Tolerance nav visatļautība.

Vairākas reizes gadā jūs vadāt pirmslaulību kursus un seminārus pāriem. Kas ir biežākie iemesli, kāpēc ģimenēs rodas nesaskaņas?

Tā ir cilvēka kā indivīda nespēja un nevarēšana tikt galā ar savām iekšējām problēmām. Mums katram tādas ir – neatrisināti jautājumi, psiholoģiskas vai garīgas vajadzības, iekšējās disfunkcijas, un, ja mēs tās neredzam, ignorējam vai nevēlamies risināt, agri vai vēlu tās iznāks virspusē un kļūs klātesošas cilvēku savstarpējās attiecībās. Arī vīrieša un sievietes attiecības un to kvalitāte vislielākā mērā atkarīgas no indivīda spējām tikt galā pašam ar savām problēmām, gribēt tās risināt, meklēt labākos risinājumus, mācīties sadzīvot kopā ar otru, kuram arī ir viņa problēmas. Un otra joma, kurai vajadzētu pievērst uzmanību, ir gaidas un ekspektācijas – ko es gaidu no attiecībām, kā es to iztēlojos, kā es saprotu, ko nozīmē dzīvot kopā diviem cilvēkiem. Viens ir tas, kā mums liekas, kā vajadzētu un kā es gribētu, bet tas ir deklaratīvais līmenis. Tās vienkārši ir fantāzijas. Mums ir jārunā, ka mums katram ir savas fantāzijas, jo patiesībā jau mums nav ne jausmas, ko nozīmē dzīvot kopā. Un ko darīsim tad, kad reālā dzīvē neatbildīs šīm fantāzijām? Kāds būs mūsu rīcības plāns? Varam, protams, tādu izveidot, bet mēs nezinām, kā to izdzīvosim. Viena no lielākajām krīzēm sievietes un vīrieša attiecībās ir bērna piedzimšana, jo tā ir eksistenciāli nebijusi situācija. Neviens nekad iepriekš nav bijis tēvs vai māte, un tu to uzzini tikai tad, kad tas notiek - online režīmā. Nav iespējas pirms tam izmēģināt, kā tas būs un kā tu rīkosies. Un šajā brīdī var iznākt virspusē jebkas. Un tad ir jautājums, kā mēs risināsim šo situāciju, vai izliksimies, ka mums viss ir kārtībā un ka joprojām dzīvojam pēc savas sapņu programmas? Ja nesanāk, tad ko varam darīt. Vai mums ir iespējas ar kādu parunāt, konsultēties, mainīt perspektīvu, iet uz terapiju, - tie vienmēr ir praktiski soļi un rīcības, kuras šādās situācijās būtu jārealizē.

Bet vai tās drīzāk nav jau sekas? Varbūt vaina ir tajā, ka cilvēki izvēlas nepareizos iemeslus, lai precētos?

Manuprāt, iemesls ir viens vienīgs – es gribu būt laimīgs. Esmu saticis šo brīnišķīgo cilvēku, kura klātbūtnē jūtos laimīgs. Kāpēc gan lai es atteiktos no tā? Bet jāsaprot dažas lietas – kāpēc tieši šis cilvēks mani ir uzrunājis? Kāpēc tieši viņa klātbūtnē jūtos laimīgs? Tur ir daudzi mehānismi un iemesli, kāpēc tieši viņš man ir šķitis pievilcīgs, un ir vērts šos iemeslus ieraudzīt, saprast un iedziļināties. Otra lieta – ja esmu laimīgs šodien, tas nenozīmē, ka šādā sajūta būs konstanta visu atlikušo dzīvi. Tas būs nosacīti īsu laika posmu. Un tad sāksies procesi, kurus ir vērts zināt un saprast kaut teorētiskā līmenī. Attiecības, tāpat kā pati dzīve, ir nemitīgi plūstošs process. Mēs atrodamies kustībā un pārmaiņās. Katru dienu mums ienāk jauna informācija, pieredze, mainās perspektīvas, kaut ko saprotam, iemācāmies, viļamies, sajūsmināmies – tas ir nepārtraukts process. Un ir liela māksla attiecībās palikt vienam otra tuvumā, vienlaikus nenoslāpējot ar savu tuvumu. Tāpat neaiziet pārāk tālu vienam no otra, lai nepazaudētu savstarpējo saikni.

Jūs esat teicis, ka mūžīgā dzīve bez mīlestības ir elle. Bet mūsdienās ir ļoti daudz sieviešu un arī daļa vīriešu, kas izvēlas kļūt par karjeristiem un pilnībā nodoties tikai darbam. Vai tas nozīmē, ka viņu dzīve līdzinās ellei?

Ja cilvēks dzīvo pasaulē, kurā viņam nav attiecību, kurās viņš var piedzīvot puslīdz nobriedušu mīlestību, tā ir nabadzīga dzīve. Es pat teiktu – izmisīga dzīve. Mēs esam radīti mīlestības attiecībām, jo bez mīlestības dzīve ir absolūti tukša un izmisuma pilna. Un tad, ja cilvēks nespēj izturēt, ka viņam nav šo attiecību, viņš meklē aizvietotājus. Un te ir visplašākais spektrs – dažādas atkarības, tostarp karjerisms. Mēs paši būtu pārsteigti, cik daudz kaut ko darām tikai tāpēc, lai apklusinātu un nedzirdētu šo izmisumu, lai to apslāpētu. Ļoti raksturīga parādība – ja darbā iestājas piecu minūšu pauze, ko dara mūsdienu cilvēks? Viņš izvelk viedtālruni, jo nevar izturēt šo piecu minūšu pauzi. Kā tad tu tagad sēdēsi un sāksi just, kas tevī notiek, kādas šausmas tur atrodamas. Nē, labāk turēt visu laiku sevi aizņemtu – jāpaskatās sociālajos tīklos, jāizlasa kāda ziņa.. Bet tas viss ir tikai ar vienu mērķi, ka tik nedzirdētu to, kas notiek manī pašā.

Ir daļa sieviešu, kas apzināti izvēlas nedzemdēt bērnus. Tas mudina aizdomāties par to, kas svarīgāks – personīgais egoisms un kopīgās sabiedrības intereses, jo fizioloģiski tikai sievietes ir tās, kas spēj dzemdēt mūsu nācijas pēcnācējus.

Es laikam negribētu nonākt tādā valstī vai sabiedrībā, kurā sievietes dzemdētu ar pienākuma izjūtu pret sabiedrību. Tas liecinātu, ka kaut kas nav kārtībā. Tas ir tik intīms un personisks lēmums, ka tādam tam arī ir jāpaliek. Vēlēties bērnu vienā brīdī ir ļoti dabiski, jo tas ir mūsos iebūvēts bioloģisks izdzīvošanas mehānisms. Bet dažkārt ir apstākļi, kas man kā indivīdam liek uz mirkli šo dabisko vēlmi nolikt malā un pakārtot to citiem mērķiem. Kādam tas būs darbs, karjera, materiālais nodrošinājums. No sievietes perspektīvas raugoties, gribēt bērnam pēc iespējas drošu vidi nav nekas egoistisks un pretdabisks. Līdz kādam brīdim tas ir pieņemami un jēgpilni, bet atkal jāsajūt tas līdzsvars un smalkā robeža. Sākotnēji motivācija var būt, ka nevaru to atļauties, jo man jānodrošina drošā vide un jāuzkrāj līdzekļi, bet varbūt vienā brīdī es jau esmu pazaudējusi šo perspektīvu un pat aizmirsusi par iekšējo vēlmi pēc bērniem un ģimenes. Viens no kritiskiem jautājumiem mūsdienās, ka, novelkot šo laiku pārāk ilgi, vienā brīdī sieviete secina, ka vairs nevar ieņemt bērnu. Un tad nākas nožēlot, ka nav to izdarījusi agrāk. Tā ir liela atbildība laist pasaulē bērnus, audzināt un palīdzēt izveidoties par līdzsvarotu un veselu cilvēku. Fizioloģiski uztaisīt bērnu ir viena lieta, bet spēt viņu izaudzināt ir pilnīgi cits jautājums - tas jādara ar lielu atbildību, jo ir svarīgi, kāda veida cilvēkus atstāsim aiz sevis.

Tehnoloģijas attīstās aizvien straujāk. Un tas, protams, atvieglo mūsu ikdienas dzīvi, padara daudz ko iespējamu, taču tehnoloģiju uzplaukums nonācis līdz tam, ka nu jau izveidotas mākslīgās sievietes, ar ko vīrieši var aizstāt dzīvas sievietes. Vai jūs nebiedē iespējamā tendence, ka pārredzamā nākotnē pie jums nāks lūgt salaulāt vīrieti ar robotu?

Te ir jārunā par to, vai mākslīgais intelekts piedzīvos tik lielu lēcienu, lai mēs varētu runāt par apziņu un brīvo gribu. Ja runa ir par attiecībām, tās paredz divus līdzvērtīgus partnerus. Vīrietis un robots – tās nav attiecības. Tā ir izmantošana, jo tev vienkārši ir ierīce, kuru tu izmanto. Ierīces savas seksuālās dzīves izdaiļošanai un baudas palielināšanai cilvēks meklējis, kamēr vien viņš eksistē, bet ģimene ir attiecības, un tikai tad mēs varam runāt par svētības došanu un laulāšanu.

Nāves tuvuma apzināšanās padara mūs patiesākus un autentiskākus, tādēļ ikvienā eksistenciālā krīzē ir milzīgs potenciāls izaugsmei. Tie ir jūsu teiktie vārdi. Bet nāves tuvums ir mums katram, tik nezinām, cik tuvu. Kā nepazaudēt šo sajūtu, ka ikviens brīdis var būt mūsu pēdējais?

Mirklī, kad saslimstam ar kādu briesmīgu slimību, mēs konfrontējamies ar savu mirstību, un tie ir milzīgi stresa brīži. Cilvēka organisms nav paredzēts ilgstoši šādam stāvoklim, tāpat kā nav paredzēts būt mūžīgā ekstāzē. Arī nemitīgā nāves baiļu iespaidā cilvēkam nav paredzēts dzīvot, tāpēc mūsos ir iebūvēti dažādi mehānismi, ka ikdienā mēs aizmirstam par nāves faktu un dzīvojam tā, it kā nāve uz mums neattiektos. Un tas padara iespējamu mūsu ikdienas dzīvi. Problēma ir tā, ka tad, kad saskarsimies ar nāves faktu, kas notiks tad? No saviem novērojumiem varu sacīt, ka ir cilvēki, kuri nodzīvojuši garu mūžu, un brīdī, kad viņi jūt, ka viņu laiks beidzas, viņi neizrāda lielu satraukumu, jo iekšēji šis cilvēks ir pietiekami daudz redzējis un piedzīvojis. Būtiski, ka dzīvojam savu dzīvi ar sāta sajūtu, ka esam pateicīgi par to, kas mums ir. Un ka mums ir gana ar to. Lai tajā brīdī, kad saskaros ar nāves faktu, es varu atskatīties atpakaļ un pateikt, ka visa kā ir bijis daudz un ka man ir sāta sajūta. Traki, ja cilvēks dzīvo ar bada sajūtu, ka visu laiku ir par maz, nepietiek, vajag vēl. Tad, kad tavs mirklis būs pienācis, tas būs traģisks mirklis, jo jutīsies, ka neesi saņēmis vēl visu, ko esi gribējis. Lielākā māksla ir dzīvot ar atvērtu sirdi, redzīgām acīm, novērtējot to, kas mums ir, un esot pateicīgiem par to.

Decembrī daudziem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem ir pienāca šis pēdējais brīdis. Vai, jūsuprāt, cilvēks aiziet tad, kad viņš izpildījis savu lielo uzdevumu un misiju uz šīs zemes?

Neesmu tik drošs par šo konceptu. Tas, uz ko norāda Bībele, ka mūsu dzīves sākums un beigas ir Dieva ziņā. Tas nav mūsu lēmums, kurā brīdī mēs ienākam šajā pasaulē un kurā aizejam. Tas ir uzticēšanās jautājums un manas iekšējās paļaušanas jautājums, cik esmu atvērts dzīvei, realitātei un Dievam. Es priecājos par to, kas man dots, un neapšaubu ne sākuma, ne beigu punktu. Otra lieta – tad, kad aizejam, kurš ar nepabeigtības sajūtu un kurš ar gandarījumu un sāta sajūtu, mēs ar savu dzīvi neizbēgami esam atstājuši kādu iespaidu šajā pasaulē. Mēs kopā veidojam šo pasauli, - katrs esam ķieģelītis, viens dzīpariņš vai mezgliņš lielajā gobelēnā. Kā stikla mozaīkā – tur katrs stikliņš ir savā vietā. Un, no tāda aspekta raugoties, mums katram ir sava vieta. Tas ir tas, kas dod perspektīvas izjūtu.

Kāds būtu jūsu vēlējums mūsu lasītājiem šajā svētku laikā un arī nākamajā gadā?

Aicinu paraudzīties uz savu dzīvi ar mūžības un tās lielās vitrāžas vai gobelēna perspektīvu. Apzināties, ka mēs katrs, lai arī kādu dzīvi dzīvotu, lai kāds krikumiņš esam lielajā universā, ka mums katram ir sava vieta un pienesums. Viss, kas mums bijis dots līdz šim, patiesībā ir pietiekami priekš iekšējās sāta sajūtas. Ja paraugāmies uz savu dzīvi un jūtam, ka vēl varu labāk un vairāk izdarīt šajā pasaulē, tā ir vislabākā motivācija, ar kādu dzīvot.