Publicējam atkārtoti: Vieta, kur ārstējās mūsu sabiedrības krējums - 21. gs. te nepienāca

Leģenda vēsta, ka slavenais aktieris Harijs Liepiņš, kārtējo reizi zaudējis cīņā ar zaļo pūķi, atrāva galvenā ārsta kabineta durvis, ar plašu vēzienu noņēma cepuri, paklanījās, ieturēja pauzi un tad labi nostādītā balsī teica: «Es atkal esmu klāt!»

57 gadus Straupes slimnīcai bija īpašs «brends». No alkoholisma te savulaik ārstējās dažādas slavenības – aktieri, mākslinieki, augsti partijas funkcionāri. Kam negadās? No bijušā spožuma tagad palikušas tikai skrandas – kādreizējo 120 pacientu vietā 30 gultas vietas. Ja padomju ziedu laikos te cilvēki uzturējās vismaz mēnesi un patiesi ārstējās, tad tagad slimnīcā sniedz tikai detoksikācijas pakalpojumu.

Patur dažas dienas, kamēr organisms attīrās, «baltās pelītes» atkāpjas, un viss - atpakaļ ierindā!

Ne klīniskā psihologa, ne psihiatra, ne ergoterapeita, ne rehabilitācijas iespēju. Tātad kaut kas nedaudz līdzīgs atskurbtuvei unikālā kultūrvēstures piemineklī.

Viss autentisks!

Pa vārtiem iebraucot pils pagalmā, sajūta uzreiz ir citādāka - godbijīgāka. Senie mūri vedina fantāzijas pasaulē. Par spīti laika zobam, senatnīgais veidols ir perfekti saglabājies. Zīmīgi, ka pils vienas dzimtas - baronu fon Rozenu rokās atradusies vairākus gadsimtus, kopš 13. gadsimta otrās puses ar īsiem pārtraukumiem līdz pat 1939. gadam. 1905. gada revolucionāri pili nodedzināja, bet arhitekts Vilhelms Bokslafa to atjaunoja ar lielu pietāti pret agrāko izskatu. Viņa paveiktie darbi pilī kļuva par pirmajiem zinātniskās restaurācijas piemēriem Latvijas muižu arhitektūrā.

Zemā akmens vārtu velvē, kas savieno baznīcu ar pili un ved uz parku, no pazemes izspurdz divi resni kaķi. Pie parādes durvīm mūs sagaida Straupes narkoloģiskās slimnīcas valdes priekšsēdētāja Maija Ancveriņa, kas te strādā tikai gadu. Masīvās koka durvis ar rotājumiem, tāpat kā durvju kliņķis, ir autentiski. Skatam paveras grebumiem rotātas kāpnes un smaragdzaļu flīžu kamīns, garām lēni aizslīd salīkuši stāvi nošļukušās treniņbiksēs.

Tie nav spoki. Telpās smird.

Tomēr mēs esam ieradušies skatīt pils skaistumu un negācijas laist gar ausīm, tāpēc dodamies tālāk.

Šobrīd palātas atrodas tikai pirmajā stāvā, kur ir samērā droši un veikts kosmētisks remonts. Pacienti pārsvarā guļ ietinušies rūtainos slimnīcas deķos. No mūsdienu viedokļa šķiet, ka

tikai lielā dzērumā var iešauties prātā doma narkoloģisko slimnīcu iekārtot barona pilī.

Tomēr tālajos sešdesmitajos tas, iespējams paglāba pili no bojāejas.

Slavenību ielokā

Pēc kara līdz 1959. gadam muižas pilī darbojās Lielstraupes mašīnu un traktoru stacijas pārvalde un bija iekārtotas kopmītnes topošajiem traktoristiem. Muižas stallī bija traktoru darbnīca. Laiku, kad traktoristi no pils izvācās, labi atceras slimnīcas statistiķe, ilggadējā galvenā medicīnas māsa Zigrīda Gulbe. Viņa slimnīcā strādā kopš tās atvēršanas. «1963. gadā beidzu Rīgas 4. medicīnas skolu un mūs, sešas medicīnas māsas, atsūtīja šurp. Kad ieradāmies, remontdarbi ritēja pilnā sparā. Mēs berzām grīdas, iekārtojām telpas. Parkets bija melns kā piķis,» stāsta kundze, kura pieredzējusi visus slavenos slimnīcas galvenos dakterus – Samoiļenko, Jāni Strazdiņu, Viesturu Rudzīti. Ziedu laiki bija līdz 1988. gadam, viņa saka. Kādas tikai slavenības viņa nav redzējusi!

«Visi runā, ka Pauls te ārstējies. Nē, viņš nu gan te nav bijis,»

saka Gulbe. Sākumā Straupē atvēra psihoneiroloģisko slimnīcu, kur piespiedu kārtā ar milicijas norīkojumu ārstēja hroniskus alkoholiķus. Iestāde bija pakļauta Iekšlietu ministrijai. «Pirmie ārstējās tik ilgi, cik viņiem piesprieda – pusgadu vai gadu.»

Pēc tam slimnīca pārvērtās par ekskluzīvu ārstēšanās vietu īpašas kategorijas partijai tuvu stāvošiem ļaudīm. Valsts finansējums bija dāsns, jo kompartijas līderi problēmu izprata, tā teikt, saknē. Toreiz slimnīcā bija plašas kultūras iespējas un tika īstenota darba terapija. Tagad ārstēšanās vietā – ugunsgrēka dzēšana! Nav vairs ne dārza, ne siltumnīcu, ne sporta laukuma.

Līdz šim brīdim slimnīca saņem valsts finansējumu - apmēram 187 000 eiro gadā. Par kvotām ārstējas apmēram 1000 pacientu gadā, tikpat – par maksu. Ārstēšanās vienu diennakti maksā 70 eiro. Ja pacients paliek ilgāk – 40 eiro dienā. Vēloties palikt anonīmi, te reģistrējušies daudzi Jāņi Bērziņi. Alkohola atkarīgos ārstē arī Ģintermuižā Jelgavā, Rīgā, Liepājā, Rēzeknē.

Gulbes kundze atceras, kā tolaik alkohola atkarīgajiem dotas speciālas zāles – antabuse, kas slimību neārstēja, toties radīja spirta nepanesamību. «Pēc tam viņus ievietoja speciālajā palātā, lai pārbaudītu reakciju uz 20 vai 50 gramiem degvīna. Organisms reaģēja – bija sirdsklauves.

Vēlāk viņi iemācījās nedzert medikamentu, prata apmuļķot dakterus.

Tagad jau sen vairs tādu zāļu nav, viss uz brīvprātības principa,» viņa nopūšas, atceroties slimnīcas labākos laikus.

Viņa iesaka pievērst uzmanību vārtu skaistajai metāliskajai apdarei. To izkalis pacients. Arī pārējie piedalījās pils atjaunošanā un vairums bija Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības biedri. «Uz Sieviešu dienu Veselības ministriju apgādājām ap ziediem un svaigiem gurķiem,» stāsta ilggadējā darbiniece. Viņa atceras, ka slimnīcas laikā pils restaurācija veikta saudzīgi. «Mums bija saimnieks – cilvēks savā vietā. Viņš visu varēja dabūt, ko vajadzēja.»

Hipnoze un «piecminūte»

Dodamies uz telpām, kurās izskatās kā pēc atomkara. 60. gados te bijis daktera Jāņa Strazdiņa dzīvoklis ar burvīgu skatu uz dīķi un baznīcas dārzu. Laiks te apstājies ap 1985. gadu. Nekas nav aiztikts. Lakota koka sekcija, šaurs dīvāniņš, izpuvuši dēļi un putekļu mākonis. Otrās telpas centrā kā amfiteātris stāv milzīgs, apaļš galds, pie kura Rudzīša laikā notikušas sapulces un rīta «piecminūtes». Desmitgadu putekļi klāj bukletus: «Laulības medicīniskie aspekti», «Palīdzības sniegšana pirms ārsta», «Metodiskie norādījumi ārstniecībā».

No griestiem draudīgi nokarājas nomelnējuši dēļu gali. Apmetums jau nobiris.

«Kad sāku strādāt, vispirms apskatīju telpas, un acīs uzreiz iekrita to briesmīgais stāvoklis,» stāsta Ancveriņa. «Uzaicināju būvniecības speciālistu, lai izveido tāmi. Sākotnējā bija 500 000 eiro. Kad speciālists nonāca lejā, viņš bija bāls, teica, ka neesot domājis, ka būs tik traki. Līdzko sāks kustināt – tādas šausmas vēl nāks laukā! Viņš teica, lai ņemam vērā, ka ēka ir kultūrvēstures piemineklis, kas jāatjauno autentiski.»

Vislielākā problēma ir tā, ka pils īsti nevienam nepieder – tā nav ierakstīta Zemesgrāmatā, jo turpinās bezjēdzīgs strīds ar baznīcu par divām telpām. Veselības ministrija tikai apsaimnieko pili. Tas nozīmē, ka Straupes pils bēdu stāsts ir par valstiska līmeņa bezatbildību. Pili (kopumā 14 dažādu ēku, ieskaitot 10 kilometru attālo atkarīgo pusaudžu rehabilitācijas centru «Saulrīti») plānots nodot Pārgaujas pašvaldībai.

«Cilvēki saka:

Kas tad tur Strenčos? Brends ir Straupei! Te mūri ārstē. Kuri, šie?

Ja pacienti zinātu, kas ir virs viņu galvām, negribētu te atrasties. Ne visi darbinieki ir bijuši augšā un zina, cik te briesmīgi. Es nezinu, kāpēc tikai tagad kaut kas tiek darīts. Pirms tam klusēja,» stāsta Ancveriņa.

Kaut kur tepat bijis hipnotārijs, kurā dakteri viens uz otru izmēģinājuši hipnozi. Tālāk ir lielā zāle, kurā pirms simts gadiem dega sveces un dāma tumši sārtā kleitā spēlēja klavieres.

Paklausīgi bērni baltās zeķēs ar bumbulīšiem lasīja grāmatas. Nesen te dzēruma murgus izgulēja 30 vīri.

Telpa ir piebāzta ar lietām, kādu vairs nav. Dzelzs gultiņas ar matraču kalniem, televizors ar biezu stiklu, sienas avīze. Zigrīdas kundze rāda uz durvīm, aiz kurām bija izolators ar četrām gultām – tiem, kuriem bija sācies delīrijs. Paceļu acis: atkal griestos caurums. Zigrīda pikti nogroza galvu: «Es labāk neizteikšu savas domas», liekot noprast, ka caurumi griestos veidojušies jau ilgāku laiku. Gulbes kundze skumji piemetina: «Ārprāts, ārprāts! Kas tikai te nebija - slaveni mākslinieki brauca koncertēt.» Jā, kādreiz te dziedināja dvēseli.

Bārs ar konjaku un stipriem vīniem

Vides pieejamība te ir … gandrīz nokrītu uz nostaigātajām akmens kāpnēm, kas iegriežas pusaplī. Pils projekts ir savāds – šauras kāpnes līkločiem augšup, tad pa kreisi un lejup, pēc tam pa labi un tā tālāk. Nav iespējams saprast, kurā stāvā atrodies. Tā vien liekas, ka arhitekts, radot Straupes pili, bijis jautrā prātā.

Daktera Strazdiņa iekārtotā pils bibliotēka ir izvietota divos līmeņos. To jau sen neviens vairs nelieto, lai gan grāmatas labas – saturam ne laiks, ne putekļi nekaitē. Prasu, vai pilī spokojas. «Noteikti, kā citādi,» smejas slimnīcas vadītāja. Patiesībā pamestajās telpās sajūta nav omulīga. Pustumsā rēgojas kartona kastes – arhīvs, kurā glabājas, iespējams, sen mirušu cilvēku dzīves un slimības stāsti, kas jāglabā 75 gadus. Veras durvis, uz kurām rakstīts «Aversijas kabinets», un mēs ieslīdam ar koka dēlīšiem apdarinātā bārā. Jā, jā, nepārlasījāties!

Bārs ar trīszvaigžņu konjaku, stiprināto vīnu, degvīnu, liķieriem. Un šī mazā paradīze narkoloģiskajā slimnīcā.

Tikai aversija nozīmē ārstēšana ar vemšanu. Slimnieks varēja dzert ugunīgo dzērienu, cik tīk, bet kopā ar vemšanas zālēm. Pēc tam vairs negribējās neko.

Pa garu disko ēras stila koridoru, kura sienas apdarinātas ar tumši lakotiem koka dēlīšiem, nokļūstam telpā, no kuras pacients ierauga slimnīcu. Izejam ārā – vārtu velvē ir pagrabiņš, ar pazemes ejām un, kā runā, treknām žurkām. Tur neejam. Parks ar senajiem kokiem un koka zvanu torni ziemas priekšvakarā uzdzen skumjas. Lūk, galdniecība, garāžas, katlumāja, ar plašu žestu rāda Ancvertiņa. Slimnīcas laboratorijas ēka tagad pieder privātīpašniekam, ar kuru esot «kašķi».

Straupē un 10 kilometru attālajos «Saulrītos» kopumā strādā 53 cilvēki. «Saulrītu» kolektīvs nolēmis iet savu ceļu – izveidot biedrību un startēt konkursā par pusaudžu rehabilitācijas pakalpojuma sniegšanu.

Lai gan emocijas turpina virmot, darba piedāvājumu 50 kilometru attālajos Strenčos pieņēmuši lielākā daļa Straupes slimnīcas darbinieku

- divi ārsti, piecas medicīnas māsas, divi sanitāri un māsas palīgs. Ancveriņa saka, ka neviens no personāla dzīvot uz Strenčiem nepārcelsies. Nokļūšana turp un atpakaļ tiks noorganizēta. Darbs ir maiņās, tāpēc tas ir iespējams.

«Cilvēki pārdzīvo, jo pārmaiņas biedē – tās nes gan zaudējumus, gan ieguvumus. Tomēr fakts, ka lielākā daļa darbinieku paliks strādāt, ir labs rādītājs.

Savā pasaulē esot, viņiem šķiet, ka viss ir kārtībā. Viss mainīsies, kad personāls ieraudzīs mūsdienīgu darba vidi.

Tur būs iespēja strādāt 21. gadsimtā,» atvadoties saka valdes priekšsēdētāja.

Slimnīca, kura savu darbību drīz beigs, līdzinās koka pulkstenim pils tornī, kas pareizu laiku rāda tikai divas reizes diennaktī.