Klāt ziemas saulgrieži! Ar kādām izdarībām svētkos aizrāvās senlatvieši?

Astronomi saulgriežus mēdz dēvēt par solstīciju, kas, burtiski tulkojot no latīņu valodas, nozīmē «saule stāv uz vietas», jo punkts, kurā redz lecošu vai rietošu sauli, apstājas un pēc šīs dienas maina savu virzienu.

Pēc ziemas saulgriežiem katra diena kļūs arvien garāka, bet nakts - īsāka. Tomēr saullēkts līdz decembra beigām kļūs vēl par vienu divām minūtēm vēlāks, pirmo astronomiskās ziemas dienu garums pieaugs uz vēlāka saulrieta rēķina.

Senlatviešu tradīcijas ziemas saulgriežos

Latvieši ziemas saulgriežiem gatavojās jau laikus. Sakopa ne tikai māju, bet arī pagalmu, savukārt Ziemassvētku eglīti pušķoja tikai tīrā un kārtīgā mājā. Iecienīti dekori saulgriežos bija puzuri, kas gatavoti no salmiem.

Senlatviešiem šie svētki nekad nav bijuši klusi un mierīgi, tā vietā visi skaļi līksmojuši un priecājušies, dziedājuši dziesmas un gājuši rotaļās. Par īpašām senlatviešu Ziemassvētku rotaļām tika uzskatītas tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza — tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris ziemas saulgriežu laikā.

Šis vakars dēvēts arī par Bluķa vakaru, kad ierasta tradīcija bija bluķa vilšana. Tas ticis velts no vienas mājas pagalma uz otru - beigu beigās ierasta tradīcija bijusi bluķi sadedzināt - šis rituāls simbolizējis sauli, ko ļaudis velk augšup, bet pēc tam aicina atgriezties, savukārt bluķa vilkšana caur pagalmiem simbolizē likstu iznīdēšanu.

Vēl viena Ziemassvētku nodarbe senlatviešiem šajos svētkos bijusi ķekatas: maskoti ļaudis gāja no vienas mājas uz otru.

Tradicionāli ziemas saulgriežos senlatviešu galdā lika cūkas šņukuru, koču, pupas, zirņus, štovētus kāpostus, pīrāgus un alu.