Šīs nedēļas žurnālā «Ieva» Ēriks Stendzenieks intervijā atklāj, kādas ir viņa izjūtas par vīrieša krīzes vecumu, laiku, kad jātiek skaidrībā par sevi un to, ko esi sasniedzis. «Līdz četrdesmit, piecdesmit gadiem vīrietis enerģiski izcīna teritoriju publiskajā telpā - tas nozīmē reputāciju, sociālo statusu, talantus. Es cīnījos un konkurēju, dažreiz gāju pāri līķiem, dažreiz noriju kompromisus ar sevi. Bet principā līdz gadiem četrdesmit tas bija kaujas lauks. Tad vienā brīdī tu piestāj, paskaties no malas: jā, lūk, esmu iekarojis tik un tik lielu teritoriju un varu nolūkoties uz to - tur deg ciems, tur gārdz ievainots zirgs, tur kaudze līķu, tur bumbu bedre... Jā, teritorija paliela, bet pilna ar līķiem... Ko tagad darīt? Apmēram desmit gadu esmu bijis tādā kā pārejas periodā, skatoties uz savu iekaroto teritoriju, un pašlaik, kad man ir piecdesmit, es domāju - klau, te varētu ābeļdārzu iestādīt! Vai kartupeļus. Ir jāsāk kaut ko audzēt.