Šodienas redaktors:
Lauma Lazdiņa
Iesūti ziņu!

Stendzenieks: Nesaprotu tos, kas dzīvo vieni. Nāks krīze, slimības, vecāku nāve - kur smelsies jēgu?

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raksta foto
Foto: Evija Trifanova / LETA

Reklāmas aģentūras «!MOOZ» radošais direktors Ēriks Stendzenieks ir spilgta personība, kas savos izteikumos nebaidās tiešu vārdu. Tāpēc interesanti uzzināt viņa domas par savu šā brīža vecumu - piecdesmit gadiem un pusmūža krīzēm, kas it kā viņam esot jau aiz muguras...

Šīs nedēļas žurnālā «Ieva» Ēriks Stendzenieks intervijā atklāj, kādas ir viņa izjūtas par vīrieša krīzes vecumu, laiku, kad jātiek skaidrībā par sevi un to, ko esi sasniedzis. «Līdz četrdesmit, piecdesmit gadiem vīrietis enerģiski izcīna teritoriju publiskajā telpā - tas nozīmē reputāciju, sociālo statusu, talantus. Es cīnījos un konkurēju, dažreiz gāju pāri līķiem, dažreiz noriju kompromisus ar sevi. Bet principā līdz gadiem četrdesmit tas bija kaujas lauks. Tad vienā brīdī tu piestāj, paskaties no malas: jā, lūk, esmu iekarojis tik un tik lielu teritoriju un varu nolūkoties uz to - tur deg ciems, tur gārdz ievainots zirgs, tur kaudze līķu, tur bumbu bedre... Jā, teritorija paliela, bet pilna ar līķiem... Ko tagad darīt? Apmēram desmit gadu esmu bijis tādā kā pārejas periodā, skatoties uz savu iekaroto teritoriju, un pašlaik, kad man ir piecdesmit, es domāju - klau, te varētu ābeļdārzu iestādīt! Vai kartupeļus. Ir jāsāk kaut ko audzēt.

Materiālais templis ir uzsliets, materiālā ziņā man pilnīgi neko vairs nevajag.

Es pat visu, kas man pieder, esmu apzināti sievai pārrakstījis.»

Kad tiek jautāts par šā brīža mērķiem, Ērikam intervijā «Ieva» ir skaidra atbilde - nenomirt stulbam: «Man gribētos nebūt stulbam, kad miršu. Tajā stundā man gribētos, ka manas dzīves puzles gabaliņi izveido bildi, es to aplūkoju no malas un saprotu, kāda tam visam bijusi jēga un kurp tas viss ved.»

Intervijā Ēriks Stendzenieks, runājot par dzīves jēgu, uzsver bērnu nepieciešamību ģimenēs. «Bērni vispār ir jēdzīga dzīves daļa. Es patiešām nesaprotu tos tagadējos četrdesmitgadniekus, kuri strādā no rīta līdz vakaram, īrē dzīvokli, bet dzīvo vieni, nedibina ģimeni. Jā, iespējams, viņi bauda savu vienatni un šodienu... Jā, varbūt tieši tagad tu esi baigi foršais, brīvs kā putns, bet - paga, tūlīt tev būs klāt pusmūžs ar visu, kas tam raksturīgs! Krīze, krika un radikulīts, holesterīns, vecāku nāve...

Un, ja nav bērnu un savas vietas, kur smelties spēkus un saredzēt jēgu,

tas varētu būt krietni grūtāk,» pārliecināta ir radošā personība Stendzenieks.

Vairāk interesanto Stendzenieka pārdomu un atziņu lasi šīs nedēļas žurnālā «Ieva».

Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu