Strautiņa komentārs par IKP datiem: Apslāpētais kamīns ir iededzies

Apstrādes rūpniecības pievienotās vērtības kāpums par 8.4% atbilst jau zināmajam, tāpat kā celtniecības izaugsme par 25%. Diez vai kāds gaidīja tik lielu plusu transporta un uzglabāšanas nozarē (+9.9%), kas tomēr atgādina, cik svarīgs šai nozarei ir augošais iekšējais tirgus un aviācijas, kā arī autopārvadājumu pakalpojumu eksports ar «klasisko» tranzītu nesaistītos virzienos. Kritums finanšu pakalpojumos par 11.4% saistīts ar vairāk nekā trīskārtīgu peļņas samazināšanos no vērtspapīru tirdzniecības, kuru daļa cilvēku sauktu par «spekulatīvām darbībām». Iekšzemes klientu apkalpošana attīstītās līdz ar ekonomikas kopējo attīstību. Negaidīti vāji izskatās ēdināšanas un izmitināšanas pakalpojumi (+2.4%), ievērojot lielās investīcijas viesnīcās, tūristu skaita iespaidīgo pieaugumu šogad. Ievērojot, ka sporta nodarbību, izklaides un atpūtas pakalpojumi auguši pat par 15%, varētu sagaidīt arī lielākus Latvijas iedzīvotāju tēriņus ēšanai ārpus mājām, kas mēdz augt vairāk nekā proporcionāli ienākumu kāpumam, kā to redzam citās «luksusa» nozarēs.

Investīciju jeb bruto pamatkapitāla veidošanas augšana par 20.0% ir likumsakarīga, ES fondu politisko šūpoļu efektam un mazinoties pārmērīgai piesardzībai privātajā sektorā. Investīciju attiecība pret IKP gan joprojām zema (21.9%), tā noteikti turpinās augt nākamgad. Eksporta kāpums par 2.4% izskatās vājš, bet straujais pievienotās vērtības pieaugums eksportējošajās nozarēs ļauj to uzskatīt drīzāk par neveiksmīgu sakritību. Patēriņa kāpums par 5.8% uzskatāms par «saprātīgu», algu un nostrādātā darba laika kāpumam atbilstošu.

Ekonomika sāk sildīt pati sevi

Šogad izaugsme paātrinājusies, pirmkārt, nevis tāpēc, ka būtu noticis kaut kas ļoti labs, bet tāpēc, ka pārstāja notikt sliktas lietas. Nav šaubu, ka ārējie apstākļi ir uzlabojušies, eirozonas IKP pieaugums tuvojas 3% atzīmei, bet liela nozīme ir arī iekšējo procesu loģikai.

Runājot analoģijās, ekonomika visā pēckrīzes periodā ir bijusi kā slikti aizdedzināts kamīns. Mazas, vārgas liesmiņas ir bikli šaudījušās ap pagalēm, pavisam neizdziestot, bet arī nesniedzot visu siltumu un gaismu, ko varētu sniegt kamīnā ievietotās malkas potenciālā enerģija. Pa to laiku telpā, kura kamīnam būtu jāsilda, ir bijis pārāk auksti. Daļa telpas iemītnieku to ir atstājuši, vismaz uz laiku.

Tie, kuriem bieži nākas nodarboties ar šādām autentiski analogām apkures ierīcēm, zina, ka šāda nīkuļošana var spontāni pārvērsties pilnvērtīgā degšanā, siltumam pārsniedzot iepriekš precīzi neprognozējamu kritisku slieksni. Tā apmēram varētu raksturot notikumus Latvijas ekonomikā šogad.

Skatoties atpakaļskata spogulī, nav šaubu, ka ekonomikai bija vajadzīgs spēcīgāks stimuls pēc krīzes, budžeta deficīts tika samazināts pārāk strauji. Tā vietā, lai meditētu par kamīna strukturālajām nepilnībām, vienkārši vajadzēja uzpūst liesmas lielākas. Nesagaidot stimulu no valsts puses, ekonomika pati pratusi izkārpīties no bedres. Taču tas nenozīmē, ka rīt vajadzētu darīt to, ko vajadzēja vakar. Ir iespēja ieslīdēt pretējā galējībā, tāpēc ar fiskālās politikas instrumentiem turpmākajos gados kamīna liesmas lielākas pūst nevajag.

Jāmet nost tautsaimnieciskie mazvērtības kompleksi

Latviju, šķiet, pārņēmusi tāda kā vainas sajūta, ka ekonomika neaug pietiekami ātri. Par ekonomiku ir ierasts runāt kā par mūsu sabiedrības problēmu zonu. Tā neapšaubāmi ir «sāpju bērns» tādā nozīmē, ka reālais IKP uz iedzīvotāju ir ceturtais mazākais starp ES valstīm. Taču izaugsmes temps vismaz tuvākajos pāris gados būs ļoti patīkams. Ievērojot to, kāda ir mūsu vēsture, par Eiropas kontekstā salīdzinoši zemo labklājības līmeni mums nevajadzētu justies vainīgiem – ir laiks no tautsaimnieciskajiem «mazvērtības kompleksiem» atbrīvoties. Salīdzinot ar 1995.gada 3.ceturksni, reālais IKP uz vienu iedzīvotāju ir pieaudzis 3.23 reizes, uz vienu strādājošo: 2.64 reizes, atspoguļojot darba ražīguma kāpumu. Salīdzinot ekonomikas «kvalitāti», ko pirmkārt atspoguļo tās eksporta preču un pakalpojumu portfelis, pārmaiņas šajā laikā ir bijušas grandiozas.

Krājbanka – Metalurgs – Krievijas krīze – ES fondu apguves politiskā pauze

Šie bija notikumi, kas turēja izaugsmi zemā līmenī 2013-2016. gadā. Šīs likstas skāra ekonomiku, kas vēl nebija pilnvērtīgi atguvusies no lielās krīzes, kurā patēriņš, nekustamo īpašumu investīcijas un citi ekonomikas ciklu veidojošie faktori bija pārāk zemā līmenī.

Ekonomikas izaugsmi rada gan cītīgs darbs, gan šī darba rezultātu baudīšana. Starp šīm divām pusēm ilgāku laiku nav bijis līdzsvars, no vienas pārmērības svārstoties uz otru. Ir cerības, ka nākamo divu gadu laikā tiks atjaunots līdzsvars. Tas netraucēs īstenot strukturālās reformas, gluži otrādi, revolūcija ir cerību, nevis izmisuma bērns.

Straujāka izaugsme var mainīt iedzīvotāju skaita dinamiku. Pašā sākumā to neredzēsim nacionālajos skaitļos – cilvēki koncentrēsies izaugsmes centros, pārvietojoties valsts ietvaros. Taču tur viņi palīdzēs veidot kritisko masu, kas nepieciešama, lai viņiem pievienotos citi.

Cerības var atjaunoties brīdī, kad spēki gandrīz izsīkuši

Tuvākajā nākotnē mums ir cerība redzēt, kā darbojas tas, ko šeit saukšu par «apgriezto Dornbuša likumu». Ekonomists Rīdigers Dornbušs reiz teica, ka «finanšu krīzes nāk daudz ilgāk, nekā jūs gaidījāt, bet tad tās notiek daudz straujāk, nekā bijā gaidījuši». Citiem vārdiem, pēc pārmērīga optimisma perioda, kas ir finanšu krīžu iemesls, kritiens pretējā galējībā var būt ļoti straujš. Burbulis var pūsties ilgāk, nekā gaidīja pesimisti, un plīst brīdī, kad pesimistiem neviens vairs netic.

Līdzīgi tikai pretēji var notikt ar izeju no krīzes. Tā var būt jāgaida ļoti ilgi. Taču, kad reiz no pārmērīga pesimisma ir izkļūts, viss notiek strauji. Augošs optimisms, investīcijas, algas, patēriņš un nodarbinātībā saslēdzas ciešā lokā. Ekonomika strauji pārlec no sliktā uz labo līdzsvaru. Līdzīgi kā mainoties laimes un nelaimes sajūtas radošo hormonu līdzsvaram asinīs, apkārtējo pasauli interpretējam krasi atšķirīgi, tā arī mainās sabiedrības diskusijas tonis un garša.