/nginx/o/2018/07/05/8163276t1hd854.jpg)
Ikdienas darba ritms, nežēlīgā rutīna un raušanās pēc labākas dzīves mūs nereti dzen izmisumā, un mēs visas šīs problēmas, čakli pār plecu pārmezdami, nesam uz mājām. Protams, attiecības no tā cieš, kas mūs laimīgākus nedara. Sākas pārmešana, «zāģēšana», strīdi, ignorēšana utt. Kā ar šo sērgu cīnīties? Piemēram, psihoterapeits Viesturs Rudzītis uzskata, ka kopdzīve kā tāda nav īsti dabiska un ne pie kā laba nenoved...
«Redz, ja vīrietis un sieviete dzīvo kopā, tā nevar būt laime pilnībā! Tas ir stress. Ne velti mēdz teikt, ka vislaimīgākie pāri ir tie, kas tumsā satiekas un tumsā izšķiras... Būtībā tā ir reti cilāta tēma - un
sievietes par to parasti neaizdomājas vispār - ka nekur dabā mēs neredzam mātītes un tēviņa attiecības ārpus pēcnācēju radīšanas konteksta.
Tad, kad ir šis bērna radīšanas konteksts un mātītes (es saku - dzemdes) sauciens, izstrādājas feromoni un tēviņš tiek pievilināts, iesaukts. Kāpēc lai cilvēkiem būtu citādi?
Cilvēkiem tā problēma ir tāda, ka kopdzīvē sieviete un vīrietis pārāk daudz uzturas viens otra tuvumā.
Ja tā ir māja vai plašs dzīvoklis, tad vēl var izdomāt, kā iedot sev un otram telpu, bet, ja jāmīcās mazā dzīvoklītī, tad ir traki.
Un lielākā problēma ir tāda, ka mēs neesam sapratuši, ka tas nav dabiski - diviem pieaugušiem cilvēkiem dzīvot tuvu vienā telpā ilgstoši. Tāpēc bieži ir tā, ka pārim, precīzāk - sievai, ir divistabu dzīvoklis, bet vīram - garāža. Un tas nav nekāds joks! Risinājums ir tikai viens: jāspēj sadalīt teritoriju!»
Vairāk par šo interesanto tēmu lasi šīs nedēļās žurnālā «Ieva», rakstā «Kas nospiež vīrieša sirdi!»
/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)