Iešauj sev kājā, lai dabūtu pretsāpju zāles: ASV opioīdu krīzes patiesā seja

Viņu stāsti par atkarību sākas šķietami nevainīgi - ar ārsta parakstītu pretsāpju medikamentu recepti. Taču, tāpat kā miljoniem citu amerikāņu, viņi kļuva atkarīgi no opioīdus saturošajām zālēm un kļuva par ASV vēsturē plašākās opioīdu krīzes upuriem.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Greivss mocījās ar artrītu. Ārsts viņam izrakstīja hidrokodonu - opioīdu medikamentu, kas labi tiek galā ar īstermiņa sāpēm, taču var novest pie smagas atkarības, ja to lieto ilgstoši. Greivsa recepte vairākkārt tika atjaunota. Kad viņš zaudēja finanšu menedžera darbu auto salonā, viņš atklāja, ka zāles nomāc ne tikai fiziskās, bet arī emocionālās ciešanas.

Greivss bija «funkcionējošs narkomāns», kad piedzima viņa sestais bērns - puika, kuram neilgi pēc dzimšanas tika atklāts meningīts. Zīdainītis nodzīvoja sešas nedēļas. Dēla nāve iedzina Greivsu dziļāk atkarības purvā, un viņš dažu dienu laikā izlietoja pretsāpju medikamentu mēneša devu. Tam sekoja nepanesams «atiešanas» periods - vemšana, caureja, nekontrolējami drebuļi un asas sāpes. Ārsts atteicās izrakstīt jaunu hidrokodona recepti, domājot, ka Greivss zāles tirgo - vīrieša urīna analīzēs narkotikas neuzrādījās, jo viņš savus krājumus bija izlietojis vairākas nedēļas pirms ārsta apmeklējuma.

Kamēr sieva bija darbā un bērni laukā spēlējās, Greivss no naktsgaldiņa paņēma pielādētu ieroci. «Domāju, ka nevaru sevi nopietni savainot, šaujot pēdā vai potītē. Man šķita, ka stāsts izklausīsies ticams,» stāsta 54 gadus vecais Greivss.

Slimnīcā viņam injicēja divas morfija devas. Greivss domā, ka patiesību saprata tikai viņa sieva, kura drīz vien no viņa izšķīrās. Palicis bez darba un dzīvojot nolaistā Nešvilas moteļa istabā, vīrietis nolēma, ka viņam nepieciešama palīdzība. «Es pazaudēju sievu, bērnus, māju,» viņš sacīja. «Tas izpostīja un sagrāva manu dzīvi. Nekad nebūtu domājis, ka ar mani kas tāds notiks.»

Ar māsas palīdzību Greivss iestājās rehabilitācijas klīnikā Kalifornijā. Uz brīdi viņš iekrita atpakaļ atkarības slazdā, bet pēc tam sāka uzsāka buprenorfīna terapiju - arī tas ir opioīdu medikaments, kas nomāc kāri pēc narkotikas, kā arī «atiešanas» simptomus. Programmu viņš ievēro trīs gadus. Pilnīga atteikšanās «būtu cīņa, ko vēl negribu mēģināt». Taču, lai arī viņu moka sāpes, viņš atsakās lietot spēcīgākus medikamentus.

«Tas nekad neatstājas,» viņš stāsta. «Balsis vienmēr sauc tevi atpakaļ tumsā. Bet tās vajag ignorēt un doties tikai uz priekšu.»

56 gadus vecajam Makojam bijusi kolorīta dzīve - senāk viņš lietoja metamfetamīnu un bija bundzinieks kantrīmūzikas grupā, citā dzīves periodā braukāja ar «Harley Davidson» motociklu, bet vēlāk kļuva par tālbraucēju šoferi. Tagad viņš sevi sauc par mājsaimnieku - nodarbojas ar dārzniecību, gatavo, tamborē un rūpējas par sievu Džoanu.

Pirms nepilniem 17 gadiem Makojam tika veikta muguras operācija, pēc kuras viņš vairs nevarēja strādāt kā tālbraucējs šoferis. Ārsts izrakstīja «Vicodin» - hidrokodonu saturošu pretsāpju medikamentu. Gadu vēlāk viņš bija kļuvis atkarīgs.

«Riju tabletes kā traks,» bez aplinkiem atzīst Makojs.

Kad ar tām bija par maz, Makojam izrakstīja fentanila plāksterus, ko bieži izraksta lielās mokās esošiem vēža slimniekiem. Uzlīmējot tos uz ādas, zāles iedarbojas pakāpeniski. Taču Makojs mēdza izņemt tos no iepakojuma un košļāt - lai ātrāk iedarbojas. Viņš nezināja, ka tas var beigties ar letālu pārdozēšanu.

Kamēr zāles darbojās, Makojs jutās labi - pat «neuzvarams», kā viņš to raksturo. Taču, kad zāļu efekts beidzās, atsākās sāpes un neizturamie «atiešanas» simptomi. «Mans ķermenis kliedza pēc opiātiem,» teica Makojs.

To pamanīja viņa sieva un ieslēdza plāksterus seifā. Kad viņš atrada atslēgu, plāksteru glabāšanu pārņēma Makoja netālu dzīvojošā māte. «Reiz es runāju ar mammu pa telefonu un teicu - labāk tūlīt atnes man plāksteri, citādi izšķaidīšu savas smadzenes pa visu viesistabu. Es nebūtu to darījis. Nedomāju, ka būtu. Bet kas to lai zina?» atceras Makojs.

Tad sieva piedraudēja pamest Makoju. «Es nonācu tuvu viņas zaudēšanai, un es viņu mīlu vairāk par visu pasaulē,» sacīja vīrietis. «Es būtu gatavs mirt viņas dēļ.»

2009.gadā viņš iestājās rehabilitācijas klīnikā un pārcieta divas nedēļas ilgas mokas, kamēr organisms atradinājās no narkotikām. Makojs atzīst, ka tā esot bijusi labākā lieta, kas ar viņu notikusi. Līdzīgi kā Greivss, arī viņš ievēro opiātu aizstāšanas programmu, taču tagad lieto tika pa pustabletei un, kad tiek izrakstīta jauna recepte, viņam vēl palikušas dažas tabletes no iepriekšējās reizes. Taču viņš joprojām cieš no spēcīgām muguras sāpēm, kuru dēļ daļu dienas jāpavada guļot.

Opioīdus saturošie medikamenti nomāc sāpes un rada eiforiskas sajūtas, skaidro ārsts Dens Lonergans. Ilgstošas lietošanas rezultātā pret vielu rodas tolerance - lai sasniegtu to pašu efektu, nepieciešama lielāka deva. Visbīstamākā situācija rodas tad, ja pacienti padodas atkarībai un atsāk lietot opioīdus, bet ir zaudējuši šo toleranci. Tas var beigties ar pārdozēšanu.

Buprenorfīns un metadons, ko izraksta atkarīgajiem, darbojas līdzīgā veidā, taču tā efekts ir mazāk izteikts un arī sekas, pārtraucot to lietot, ir mazāk dramatiskas. Lonergans ārstē pacientus, kuri cieš no sāpēm, taču opioīdus saturošus medikamentus izraksta reti un tikai tiem, kuru pagātnē nav problēmu ar narkotikām. Lonerganam ir personīga pieredze - kad viņš studēja otrajā kursā, viņa vecākais brālis pārdozēja spēcīgus pretsāpju medikamentus, kas viņam bija izrakstīti pret migrēnu un citām kaitēm.

«Ārsti ir padziļinājuši šo problēmu,» atzīst mediķis. «Pēdējās trīs desmitgadēs ir daudz pacientu, kuri lieto medikamentus, kas var izrādīties ļoti bīstami. Farmācijas industrija ievērojami veicinājusi šo problēmu. Šī ir problēma, par ko mums visiem jāuzņemas atbildība.»