Pakļaušanās cena. Intervija ar «Daesh» Mārtiņu aiz cietuma sienām (4)

Mārtiņa advokāts Raitis Mediņš saka, ka šai krimināllietai, kas Latvijā ir vēl nebijusi, vairāk uzmanības pievērš ārvalstu žurnālisti. Pagājušajā nedēļā atteikti vairāki ārvalstu žurnālistu interviju pieprasījumi. «Neviens jau nevar zināt, vai aiz žurnālista maskas neslēpjas kāds cits,» spriež advokāts. Taču Mārtiņš izņēmuma kārtā piekrīt intervijai ar portālu TVNET.

Par ko es varu runāt ar jaunieti, par kuru nezinu absolūti neko, izņemot to, ka viņš savas ticības dēļ pakļāvies viltus praviešiem un par mata tiesu izbēdzis no nāves? Laikam jau par Dievu, dzīvi un nāvi. Taču es paskatos uz restoto logu man priekšā, uz betoncietajām divu cietuma apsargu sejām, kuri asistēs mūsu sarunā, uz norūpējušos advokāta vaigu, un saprotu, ka Dieva šeit nav. Dievs palicis kaut kur 13. autobusā starp A.Čaka ielu un Rīgas Centrālcietumu.

Mārtiņam priekšā uz galda ir filmēšanas milzīgais mikrofons, ieslēgta cietuma ieraksta ierīce ar sarkanu degošu lampiņu, pret viņu pavērsta operatora kamera un ieslēgts mans diktofons. Tas varētu būt kā stāvēt pielādētu stobru ielenkumā, nezinot, kurā brīdī sekos šāviens. Un es saprotu, ka īstais Mārtiņš ir kaut kur aiz deviņām sienām un sešpadsmit atslēgām, un sadzirdēt man viņu šodien neizdosies. Tikai mirdzošas, kaut mazliet sagurušas acis nodod viņa klātbūtni.

Par ko es varu runāt ar cilvēku, kurš savu dīvainību, neiederības un iedzimtā kautrīguma dēļ kopš mazotnes malts un malts - sabiedrībā, skolā, nesen kaut kur Sīrijā «Daesh» treniņu nometnē un kuru, visticamāk, turpmākos gadus turpinās malt šajās cietuma sienās? Mārtiņa acis ik pa brīdim nervozi samirkšķinās. Es nolieku malā Dievu un visas dižās tēmas un mēs runājam par hiphopu...

Vai tev joprojām patīk hip hop mūzika?

Jā. Tagad klausos arī roku.

Vienmēr esmu brīnījusies, kā repa mūziķi tik ātri un raiti var izrunāt tekstus un neaizmirst tos. Tu pats esi mēģinājis repot?

Esmu, arī rakstījis tekstus esmu. Rakstīt sāku tagad, esot cietumā. Ja pats raksti tekstus, tos nav grūti atcerēties, bet var repot arī no lapiņas.

Par ko tu repo?

Tēmas ir dažādas. Par politiku. Ne Latvijas politiku, bet globālo, pasaules...

Pastāv uzskats, ka hiphopa mākslinieks pārstāv savu pilsētu vai mikrorajonu, viņš lepojas ar to, slavinot to savā mūzikā vai grafiti. Tu nāc no Blīdenes. Tu esi savas dzimtās vietas patriots?

Kaut kādā ziņā esmu.

Vai tu esi Latvijas patriots?

Jā.

Tu aizstāvētu Latviju, ja vajadzētu?

Skatoties, kādā veidā. Karot neietu. Es aizstāvētu ar vārdiem.

Vai tu domā, ka ar vārdiem var izcīnīt kauju?

Jā.

Hiphopa pamatā ir protests pret nevienlīdzību un netaisnību. Kā tu domā, vai pasaule ir taisnīga?

Nē. Pasaulē valda apspiestība, daudzi cilvēki ir neizglītoti, viņu prātos nav apgaismotu ideju. Ļoti daudzi ir savtīgi, viņu morālā vērtību sistēma ir kā akmens laikmetā. Īpaši tas attiecas uz bagātajiem, tiem, kuru rokās ir vara.

Kā tev šķiet, vai ir iespējams kaut ko mainīt, lai tā nebūtu?

Domāju, ka jā. Cilvēkiem vajadzētu sākt izglītoties. Pareizi izmantot pieejamo informāciju.

Savā zinātniskajā pētījumā par animācijas filmas «Mans mazais ponijs» faniem tu rakstīji «esmu viens no tiem, kura dzīvē internets ieņem nozīmīgu vietu, jo esmu šeit atradis veidu, kā iepazīt jaunas kultūras formas, draugus un izpaust sevi». Kā tu šobrīd iztiec bez interneta?

Nu, kādu brīdi tagad iztieku.

Kā tu pats izmantoji internetu?

Daudz lasīju par vēsturi, zinātni, vēsture mani vienmēr interesējusi. Atradu domubiedrus.

Kāpēc internetā draugus atrast vieglāk nekā reālajā dzīvē?

Tur ir daudz vairāk cilvēku, līdz ar to vieglāk atrast kādu, ar kuru ir kopīgas intereses.

Kā tu domā – internetā cilvēki ir patiesi?

Ne visi. Ir arī troļļi.

Tu pats biji patiess?

Domāju, ka jā...

Un tavi draugi, ko tur atradi?

Daži mani piemānīja.

Tu zināji, ka PSRS laikā hiphops bija aizliegtā mūzika, jo mākslinieki repoja patriotiskus tekstus?

Tā varētu būt.

Tu vari iedomāties dzīvot pasaulē, kur daudz kas ir aizliegts – aizliegts klausīties dziesmas, skatīties pārraides, lietot internetu?

Tas ir ļoti slikti.

Tu pēc dabas esi protestētājs? Tu ej pret straumi?

Nezinu. Pūlim es noteikti nesekoju, esmu pats par sevi.

Animācijas seriāla «Mans mazais ponijs» pieaugušie fani, kuru vidū biji arī tu, izvirza būtiskus noteikumus dzīvē – mīlēt, būt iecietīgam, būt tolerantam. Vai tev, ne vairs kā bronijam, bet kā Mārtiņam, ir izdevies ievērot šos noteikumus?

Ar iecietību pret citādo man problēmu nekad nav bijis.

Vai mūsdienu sabiedrība ir iecietīga pret citādo?

Ir apstākļi, kas sabiedrību padara par neiecietīgu. Piemēram, bēgļu vidū ir teroristi, kas veic uzbrukumus Eiropas valstīs. Nav brīnums, ka eiropieši vairs nav toleranti pret iebraucējiem.

Kā, tavuprāt, Eiropai vajadzētu rīkoties?

Sūtīt iebraucējus atpakaļ, jo tur jau kara gandrīz vairs nemaz nav. Asads lielu daļu Sīrijas ir atbrīvojis.

Vai tik ļoti dažādas kultūras vispār spēj līdzāspastāvēt?

Labāk lai tās ir nodalītas. Ir atšķirīgi uzskati, cits attīstības līmenis. Labāk lai katrs dzīvo savā zemē. Pretējā gadījumā būs tikai problēmas.

Tu redzēji, kā cilvēki dzīvo Sīrijā. Ko tu vari pastāstīt?

Tur cilvēki dzīvo briesmīgos apstākļos... kā viduslaikos... Ne tikai «Daesh» teroristi, paši sīrieši dzīvo ļoti sliktos apstākļos. Cilvēki ir ļoti neizglītoti, valda milzīgs analfabētisms. Tādi cilvēki ļoti viegli pakļaujas diktatoriem, tādiem kā Asads. Viņi ir pieraduši paklausīt. Es neko tādu nebiju gaidījis. Man tika apgalvots pretējais.

Tu esi stāstījis, ka tev izdevās aizmukt kopā ar draugiem.

Jā, mums mobilajos telefonos bija pieejama Sīrijas karte, paveicās izbēgt. Sākumā mēs bēgām seši – četri irāņi un viens čečens, vēlāk sadalījāmies vairākās grupās. Viņi, tāpat kā es, bija smagi vīlušies «Islāma valstī». Trīs no viņiem nošāva, man to pateica vēlāk. Tiklīdz šķērsojām Turcijas robežu, mūs arestēja. Piecus mēnešus pavadīju Turcijas cietumā. Viduslaiki gluži tur nav, bet cilvēktiesības netiek ievērotas.

Kā tev liekas, vai vardarbība idejas vārdā ir attaisnojama?

Domāju, ka nē. Jebkura veida vardarbība ir nosodāma.

Kāpēc pasaulē ir karš?

Valstis, savtīgi cilvēki grib iegūt aizvien lielāku un lielāku varu. Ir karš, kurš ir nepieciešams, piemēram, pret «Daesh».

Vai piedzīvotais Sīrijā tevi ir mainījis kā personību?

Noteikti, ka jā. Tur pa īstam sapratu, ko nozīmē dzīve.

Kā rietumvalstīm vajadzētu stāties pretī «Daesh» propagandai? Kā pasargāt citus jauniešus?

Atrisinājums ir vienkāršs – izmantot cilvēkus, kas tur ir bijuši, un kuriem izdevies izbēgt. Ļaut viņiem pastāstīt patiesību. Informēt jauniešus no citiem skatu punktiem.

Bet tu pagaidām esi vienīgais, kas tur bijis un izbēdzis.

Latvijā – jā, bet Eiropā tādu ir daudz.

Kā tu domā, vai tavai paaudzei šodien ir viegli dzīvot?

Nē, ir daudz draudu... var ievilināt nelaimē.

Kā tu domā, kas tevi pašu būtu pasargājis brīdī, kad tevi piemānīja un aizvilināja uz Sīriju?

Kā jau teicu, ja es būtu uzklausījis cilvēkus kā es – kas tur bijuši un izmukuši.

Tu būtu viņiem ticējis?

Ja viņu būtu daudz, tad - jā.

Kādas ir tavu vienaudžu un tavas vērtības šodien?

Manas vērtības ir ģimene, morālās vērtības. Manas vērtības nav nauda, drēbes, auto... vara... Jā, vislielākā vērtība ir ģimene...

Tevi materiālās vērtības nemaz neinteresē?

Nav tā, ka nemaz, bet visam jābūt balansā.

Kas tavā skatījumā ir laimīga dzīve?

Nezinu... nodzīvot normālu dzīvi...

Tu gribētu aizmirst piedzīvoto Sīrijā?

Jā, protams... Es gribētu aizmirst uz ielām redzētos sodus, tos drausmīgos apstākļus, kādos tur dzīvo cilvēki.To, kādos apstākļos tur dzīvoju es... Nebija māju, aukstumā bija jāguļ uz ielas. Arī dienas laikā nebija kur sasildīties.

Ja dara ļaunu, vai vajag atmaksāt ar to pašu?

Vajadzētu mēģināt to nedarīt.

Bet tā ir iespējams izdzīvot?

Būtu grūti, bet es domāju, ka var.

Ko tu gribētu darīt, kad nokļūtu brīvībā?

Apprecēties. Studēt augstskolā ... valodas vai vēsturi...

Tu novērtē savu dzīvību tagad? Trīs tavus draugus taču nošāva.

Jā, protams, dzīve dota tikai vienreiz... Pēc nāves vairs nekā nav..