«Jūs, mietpilsoņi, nezināt, ko nozīmē īsta brīvība!» Par ko sapņo «Dzimtenē»

Raksturīgā šķindoņa. No katliem ceļas garaiņi, aši rosās sievietes baltos ķiteļos. Laiks pusdienot! Telpā, kurā tiek pasniegtas pusdienas, uz katra galdiņa ir ziedu vāze un salvetes. Šodien galdā tiek celta aromātiska, tumši sārta biešu zupa, makaroni ar maltās gaļas mērci un kāpostiem. «Ui, cik laba! Nāciet nogaršot,» sauc vīrs, ar apetīti strebjot zupu. Porcijas nav lielas, bet izskatās sātīgas. Karotes saliktas akurātā rindā. Gluži kā bērnudārzā. Pie kopējā galda pusdieno tie, kas paši pārvietojas. Tiem, kuriem kājas amputētas, vai iet ir grūti, ēdienu pienes klāt.

Kuba, Ņujorka, Amsterdama

«Pjotrs Petrovičs Udrastjonoks, Rīgas jūras skola,» viņš noskalda ar militārista precizitāti. Ja Pjotrs varētu, viņš pielēktu kājās un varbūt pat salutētu. Bet nevar, jo kāju vietā stumbenīši. Viņam ir zaļganbrūnas, mazliet izsmējīgas acis un pētošs skatiens. Istabiņā savādi ož - pēc miklām, iepelējušām lietām, kas atnestas no āra.

Pjotram patīk lielīties un ir jau ar ko – reiz dzīve situsi augstu vilni. Viņš piedzima 1950. gadā Magiļovā. 16 gadu vecumā ieradās Latvijā, lai iestātos Rīgas jūras skolā. Tālāk viss viņa dzīvē gāja tikai augšup. Pēc jūras skolas beigšanas, puisis iestājās Kaļiņingradas institūtā. Mūzikas skolā iemācījās spēlēt akordeonu, nodarbojās ar brīvo cīņu un jūras daudzcīņu. 20 gadus Pjotrs gāja jūrā, strādājot par otro mehāniķi. Ne jau ar laivelēm, bet ar īstiem milzeņiem brauca – kuģiem ar 40 000 tonnu ietilpību, kas pārvadāja benzīnu un jēlnaftu. Ostās Kubā, Ņujorkā, Hamburgā viņš jutās kā mājās. Ar vērienu šķēla dzīves viļņus.

«Trīs sievas, piecas mašīnas, trīs istabu dzīvoklis,» viņš uzskaita to, kas reiz bijis. Tagad ir apdilis, ar lupatām aptīts ratiņkrēsls un savandīta gulta pansionātā. Kad Pjotrs visu bija pārdevis, viņš ziemā nakšņoja šķūnītī un apsaldēja kājas, ko nācās amputēt. Ķemeru pansionātā viņš dzīvo trīs gadus. Vecais radio un siena pie gultas aplīmēta ar ziliem izolācijas lentas fragmentiem. Kur šādu lentu vispār vēl mūsdienās var nopirkt, prātoju.

«Nopietna demence,» vēlāk paskaidros sociālā darbiniece. «Katru mēnesi notīrām un nomazgājam sienu, bet pēc nedēļas tā jau atkal ir aplīmēta."

Kā jau izbijis radists, viņš no vadiem meistaro antenas.

Tomēr Pjotrs Petrovičs dīkā nesēž. «Es te visus ceļus 15 kilometru rādiusā zinu. Esmu bijis Kaņieru ezerā, vasarā jūrā peldos. Man nav interesanti te sēdēt,» viņš paskaidro. Atstājam Pjotru gultā, piebērtā ar skrūvītēm, nagliņām, vadiņiem.

Seriāla aktieris

70 gadu vecais Imants Pīlāgs ir gandrīz vai aktieris. Viņš filmējies Baltkrievu seriālā. «Kā, ko spēlēju? Invalīdu, protams,» viņš smej. Istabiņā, kurā viņš dzīvo, ir vēl divi iemītnieki, kas pielipinājuši skatienus televizoram.

Džons Lenons un Ringo Stārs ir jauni, skaisti un visa pasaule ir pie viņu kājām. Kādreiz tāds bija arī Imants. Viņa paaudzes kulta grupas «The Beatles» plakāts tagad iepriecina veco vīru. Krāšņās rozes, ko Imantam uz jubileju atnesuši radinieki, it kā saka: mums žēl, ka ar tevi tā noticis…

«Esmu dzimis 1947. gadā Rīgā vecajā dzemdību namā. Dzīvoju Purvciemā un Pārdaugavā, pie Āgenskalna priedēm. Ar tām mācībām bija, kā bija – dažās skolās tikai vienu dienu mācījos, man raibi gāja. Pēc armijas sāku rūpnīcās un veikalos ierīkot signalizācijas sistēmas. Biju vienreiz precējies. Sieva, tēvs, māte – visi miruši. Man vēl ir māsa. Viņa dzīvo Anglijā pie meitas,» stāsta Imants. Ar dzīvi viņš ir apmierināts, jo saprot, ka varēja būt sliktāk. «Kāju pazaudēju, jo ilgi negāju pie ārsta. Viss sākās ar to, ka nags palika zils.» 2008. gadā Imantam noņēma kāju, pēc gada atveda uz pansionātu. No 80. gadu fotogrāfijas raugās vīrs ar kuplām melnām ūsām, blakus sieviete skruļļainiem matiem. Imants jau tolaik dzēra uz nebēdu, bet lūzuma punkts iestājās 2001. gadā, kad nomira sieva. «Beigās par bomzi paliku, no dzīvokļa Miera ielā mani izmeta, jo nemaksāju.

Pa kāpņu telpām, bēniņiem, šķūnīšiem dzīvoju.

Oi, kas tikai nav piedzīvots,» viņš atmet ar roku.

Imantam ir mūža mīlestība! Viņš no spilvena apakšas izņem mapi, kurā akurāti salikti diski – Nirvana, Pink Floyd, Led Zeppelin, Rolling Stones. Viņš klausās un dzīve kļūst skaista. Pansionāta darbiniece Imantam atnes biešu zupu. «Oo, nu vai nav laba dzīve? Visu pie gultas pienes,» viņš iesmejas.

Uz zaļā pūķa spārniem

55 gadus vecajam Aivaram Morozovam nav jādzīvo burzmā lielajā korpusā. Viņam ir pašam sava istaba nelielā kokos ieaugušā mājiņā, kas atrodas nomaļus. Vasarnīcu tipa namiņi ar dažām istabām pielāgoti pansionāta vajadzībām. Izskatās mājīgi.

No cietuma Aivars iznāca 1999. gadā. «Par ko sēdēju? Ei, muļķības,» viņš negrib atcerēties. Kādreiz dzīvoja Siguldā, bet pēdējā laikā mētājās pa Rīgas patversmēm, no kurām viņu sistemātiski izmeta ārā par dzeršanu. Pēc skata spēka pilnais vīrs ir pavisam vārgs, jo kājas neklausa. Ceļgalus Aivars apsaldēja cietumā, strādājot ar sasalušām skaidām. «Pēdējā laikā baigi smagi nodzēros,» viņš atmet ar roku. Arī no «Zilā krusta» draudzes Aivaru izmeta par dzeršanu. Reiz viņš piedalījās «Trušu karalistes» veidošanā Lēdmanes parkā, līdz atgriezās pie vecā dzeršanas niķa. Šo laiku viņš atceras ar siltumu balsī. Pēdējā bija patversme Daugavgrīvā, bet arī no turienes viņu izvilināja zaļais pūķis.

«Satiku bijušo Brasas cietuma biedru un sākām kopā bomžot. Dzīvojām Bolderājā – vecajās zaldātu kopmītnēs. Tur krāns bija nolauzts, ūdens tecēja. Bijām ielīduši vienā istabiņā, kuras saimnieks atradās cietumā. Pretim bija «Iki» veikals. Ui, ko tikai tajā laikā nemeta laukā! Lašus, žāvēto desu, delikateses. Pienācām no sētas puses, fiksi ielādējām somās un prom. Ar apsargiem viss bija sarunāts. Naudu nevajadzēja, jo bija prece un točka, kur apmainīt ēdienu pret dzeramo,» stāsta Aivars. Bomžojot Aivars saķēra leģionāru slimību, kurai sekoja abpusējs plaušu karsonis.

Viņš nav pamests. Par Aivaru rūpējas māsa. Brauc reizi mēnesī, ja netiek – atsūta paciņu. Jau četras reizes maksājusi par brāļa kodēšanu pret alkoholu. Aivars uz īsu brīdi saņemas, tad neiztur, atkodējas un noraujas. «Cenšos nedzert, labāk jau būtu bez tā,» viņš nervozi, it kā justos vainīgs nosaka. Aivaram ir viedtālrunis ar interneta pieslēgumu. Arī to uzdāvinājusi māsa.

Sociālajai darbiniecei Aivars stāsta, ka pusdienas bijušas garšīgas, bet

tie kāposti, tie nu gan... Cieti kā krams, derētu sasmalcināt,

jo šejienes iemītnieki ar stipriem zobiem nevar lepoties. Arī rīsi brīvdienās netiekot mīksti izvārīti. Vēlāk sociālā darbiniece pastāsta, ka Aivars neceļos aizgājis, jo kopš bērnības neesot zinājis, ko nozīmē «nē» - vecāki lutinājuši un visu ļāvuši.

Atvadāmies un dodamies laukā, kur mūs sagaida sirms, plušķains suns. Pansionāta dzīvojošie viens pret otru nav pārāk sirsnīgi un iejūtīgi, bet dzīvniekus mīl. «Tas mums tāds terapijas veids,» saka sociālā darbiniece. Pansionāta kaķi ir nobaroti, spožu spalvu un izskatās apmierināti.

Iemācīja sēdēt un staigāt

Viņa ir neliela auguma blondīne, pufīgām formām un apaļām kā pogām acīm. Sieviete steidzīgi nāk pa koridoru. Invaliditāte nav pamanāma. Jeļenai Černihai ir 44 gadi un pansionātā viņa beidzot jūtas patiesi laimīga. Jeļenas istabiņa ir sievišķīga. Puķes, sedziņas, bantes, mīkstās rotaļlietas. Gultā iekārtojies milzīgs melns kaķis, kura zaļajās acīs var ieraudzīt savu atspulgu.

Kad Jeļenu atrada guļam Centrāltirgū, viņas dzīvība turējās mata galā. Izvārgusi, dzeltenā krāsā, 40 kilogramus smaga, gandrīz paralizēta viņa no slimnīcas tika pārvietota no viena pansionāta uz nākamo, kamēr nonāca Ķemeros. Viņa gulēja pamperos un nekustējās. Pansionātā Jeļenu masēja, mācīja piecelties sēdus, iztaisnot dūrē savilktos pirkstus, spert pirmos soļus. Tagad Jeļena ne vien staigā, bet arī palīdz saimniecībā, iet uz trenažieru zāli.

Viņa stāsta ātri, aizgūtnēm: «Es Centrāltirgū šķiroju arbūzus, melones. Turpat mazgāju rokas, dzēru ūdeni. Piecus latus dienā nopelnīju. Draugi teica: tu esi dzeltena. Mani aizveda uz slimnīcu, bet es nevarēju samaksāt un man iedeva izziņu. Dzīvoju Vecrīgā.

Atnāku mājās: skatos, dzīvoklis aizzīmogots. Nebija kur iet, tāpēc aizgāju uz tirgu.

Draugi jautāja: aizbēgi? Tad mani aizveda uz infekcijas slimnīcu...» Jeļenas stāsts virzās pa viņai vien saprotamiem ceļiem. Viņa to liek kopā no haotiskām atmiņu drumslām.

Jeļena rāda bērnības fotogrāfijas - maza meitene baltā kleitiņā bērnudārza Jaungada eglītē, laukos kopā ar vecākiem, skolas solā. Viņa ir dzimusi Latvijā, nekad nav bijusi ārpus valsts, bet viņa ir pastāvīgā iedzīvotāja nevis pilsone. Viņa nav bijusi precējusies.

«Mani te no tās pasaules izvilka! Es neko nevarēju – ne apsēsties, ne kaut ko satvert rokās. Gulēju pamperos, apčurājos, bet nevies uz mani nekliedza – nomazgāja un pārģērba. Nekad neviens nerunā paaugstinātā tonī. Te ir ļoti labs pansionāts. Ja nebūtu nokļuvusi te, es nebūtu dzīva,» Ļena ir no sirds pateicīga pansionāta darbiniekiem. Līdzko sākusi staigāt, viņa uzrakstījusi pateicību – visiem!

Kad iela sauc!

No direktores Ināra Karpovičas kabineta izskrien resns, pūkains kaķis un ar saimnieka tiesībām iekārtojas man blakus pie galda, kur malkojam kafiju. Viņš ir pansionāta darbinieku mīlulis Muris.

Runājam par to, ka ir iemītnieki, kas te dzīvo desmit un divdesmit gadu. Ināra atceras kādu 70 gadu vecu vīru, kurš 50 savas dzīves gadus bija pavadījis ieslodzījumā.

Pansionātā viņam nepatika. Vīrs sapņoja atgriezties savās īstajās mājās – cietumā.

Viņam izdevās! Vispirms bija tiesa, bet pēc tam atbrauca vīri formās un aizveda veco cilvēku uz cietumu. Viņš nosēdēja divus gadus un atgriezās pansionātā jau slims ar vēzi. «Neticēju, ka vecu cilvēku ieliks cietumā,» saka sociālā darbiniece.

Reiz Rīgā nodega māja, kurā uzturējās bezpajumtnieki. Divas «bomzenītes» aizgāja bojā, bet viena izdzīvoja un zaudēja kājas. Sievieti no slimnīcas atveda uz pansionātu. Viņa atkopās, adīja, skatījās televizoru, un šķita, ka viņas dzīve ir mainījusies. Tomēr, jo vairāk sieviete atlaba, jo izmisīgāk ilgojās pēc kādreizējās ielas dzīves. Reiz viņa teica, ka gribot nokļūt Rīgas kapos. Pēc dažām dienām viņa nozuda. Sātīgo dzīvi siltumā viņa apmainīja pret ielu. Vēlāk invalīdi atrada mirušu kādos bēniņos.

Dzeltenās bērzu lapas, ar ko piebiris ceļš pa kuru dodamies prom, izskatās kā izbalējušas kāda rakstītas zīmītes. Aiz mums paliek savāda pasaule, par ko lielākā daļa no mums nekad neiedomājas.