Bērnu nepietiek un nepaspējam

Dūžu ģimenes jaunākā atvase pirms dažām nedēļām ir sākusi iet bērnudārzā un atkal apslimusi. Dažreiz izpalīdz vecvecāki, bet zinot, ka pirmais gads parasti nozīmē «trīs dienas dārziņā, nedēļa mājās», divgadnieces Amēlijas vecāki joprojām algo aukli. Diena, kad viesojos Dūžu ģimenes mājā Dobelē, gan bija citāda, jo mamma Agnese mazo veda pie ārsta. Nolikusi Amēliju diendusā, Agnese ar datoru sēdās pie virtuves galda un trīs stundas intensīvi strādāja. Vēlāk vakarā, visticamāk, datorā iegrims vēlreiz.

«Man ir ļoti labi priekšnieki. Jau sākumā pateica, ka nav svarīgi, kur es esmu, galvenais, lai darbs padarīts. Varu pati plānot laiku. Kad Klāviņš lūdz, lai atnāku līdzi uz klavierēm mūzikas skolā, izskrienu pusstundiņu no biroja, pasēžu blakus,» stāsta Agnese.

Dūžiem ir četri bērni. Bez Amēlijas un otrklasnieka Klāva arī 13 gadus vecais Kristaps un nupat pilngadību sasniegušais Viesturs. Agnese ir viena no juristiem koncernā «Agrolats», vīrs Kaspars – darba ņēmējs lielā zemnieku saimniecībā.

Pienācīgas algas, atsaucīgi darba devēji, ģimenes atbalsts un dzīve mazpilsētā, kur viss ir pa rokai, ir galvenie iemesli, kāpēc Dūžiem četri bērni nav bijusi grūta izvēle.

Pirmdzimto skaits dramatiski krīt

Ekonomikai augot, daudzbērnu ģimeņu Latvijā kļūst vairāk. Labklājības ministrijas savulaik publicētie dati rāda, ka sešos gados to skaits audzis no aptuveni 36,2 līdz 39 tūkstošiem. Pirms desmit gadiem trešie un nākamie bērni ģimenēs bija nepilni 15% jaundzimušo, bet 2016. gadā – jau vairāk nekā 20%, liecina CSB statistika.

Pēdējos gadu nelielo dzimstības augšupeju nodrošinājis tieši otro, trešo un ceturto bērnu skaita pieaugums. Turpretim pirmdzimto skaits krītas, un šī tendence turpināsies.

Katru gadu Latvijā par vairākiem tūkstošiem samazinās to sieviešu skaits, kam viņi varētu dzimt. Daļa ir aizbraukusi, bet otrs iemesls meklējams dzimstības bedrē 90.gados.

Tad pasaulē nāca meitenes, kam tagad paliek 27 – statistiski vidējais pirmā bērna dzimšanas vecums Latvijā.

ES statistikas birojs Eurostat lēš, ka no 2017. līdz 2030.gadam sieviešu daudzums fertilajā vecumā (15-49 gadi) būs samazinājies par 23%.

Jaundzimušo skaita kritums būs vēl lielāks – par vairāk nekā trešo daļu. Tas nozīmē, ka 2030.gadā Latvijā piedzims vairs tikai 14 tūkstoši bērnu.

Saskaņā ar Eurostat scenāriju, kas pretēji pašmāju prognozēm Latvijai paredz arī negatīvu migrācijas saldo, iedzīvotāju skaits nokritīsies līdz 1,6 miljoniem. Katrs ceturtais būs vecāks par 65 gadiem.

Reproduktīvajā vecumā esošu sieviešu skaitam mazinoties, kritumu mazāk strauju varētu padarīt būtiski lielāks bērnu skaits vienai sievietei. Taču jau

pašreizējie 1,74 bērni ir salīdzinoši daudz – augstākais rādītājs kopš 1992.gada un viens no augstākajiem Eiropā. Lai notiktu normāla paaudžu nomaiņa, šim koeficientam jākāpj virs 2.

Uz to, pieprasot būtiski palielināt pabalstus par trešo un nākamajiem bērniem, cer Nacionālā apvienība.

Neliels pieaugums tiek prognozēts, taču kāpumam virs 2 eksperti netic. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa, kura ilgstoši pētījusi bērnu dzimšanu, notiekošo sauc par demogrāfisko paniku politiķu līmenī, kurai nav tieša sakara ar cilvēku praktisko dzīvi un vērtībām. «Ja valsts pateiks, ka katrai ģimenei jārada divi bērni, cilvēki atbildēs – jā, ļoti laba doma, bet ne man. Viņi pielāgo bērnu skaitu savām iespējām, vērtībām, tam, kā dzīvo.» Dažādu gadu pētījumos aptaujātie cilvēki

visbiežāk norāda, ka vēlētos divus bērnus, daļa – trīs, taču reālo skaitu ietekmē gan pietiekami ienākumi un stabilitāte darbā, gan partnerattiecību kvalitāte

un ģimenes atbalsts. Arī tas, kāda bijusi pieredze ar pirmo bērnu.

Dzimumu līdztiesība – politiski nepopulāra

ES sievietēm 2015.gadā dzima vidēji 1,58 bērnu. Paaudžu nomaiņai nepieciešamo rādītāju 2 tas nav pārsniedzis nevienā no ES valstīm. Tradicionāli vairāk bērnu dzimst Francijā un Ziemeļvalstīs, kur līdztekus dāsnai sociālajai politikai ir augsta dzimumu līdztiesība, sievietes tiek mudinātas drīzāk atgriezties darba tirgū, vīrieši – vairāk iesaistīties bērnu aprūpē.

Latvijā ir būtiski kāpināti pabalsti, taču no līdztiesības aspekta politiķi vairās, secina Putniņa. Bērna kopšanas pienākumus vecāki var savstarpēji dalīt, abiem saglabājot gan saikni ar bērnu, gan nepilna laika darbu, bet pabalsta nosacījumi nav piemēroti šādai situācijai. Taču viena pelnītāja ģimenēs ir daudz lielāks risks nokļūt nabadzībā, ja pēkšņi tiek zaudēts darbs vai pārsteidz slimība.

Pētījumi rāda, ka laba dzimstība var būt arī tur, kur ir augsts šķirtu laulību un nereģistrētu attiecību skaits. Tas liek meklēt jaunas atbalsta formas. Arī

Latvijā ap 40% bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās. Trešdaļa aug viena vecāka ģimenēs, taču valsts atbalsts tām ir minimāls.

Nebeidzamā krīzē spiestas dzīvot sievietes un ģimenes, kuras audzina bērnus ar invaliditāti. «Politika tiek balstīta vērtību spriedumos – es zinu, kā ir pareizi, un to mēs atbalstām, taču netiek saskatītas cilvēku reālās situācijas un vajadzības. Tā ir vērsta galvenokārt uz dzimstības kvantitāti, ne dzīves kvalitāti tiem bērniem, kas piedzimst.» saka Putniņa.

Pabalsti vien nepalīdz

Izvēlēto ceļu dzimstības veicināšanai kā mazefektīvu kritizē sociālās politikas eksperte Ruta Zilvere. «Pabalsti ir viens no signāliem, ka bērni ir vēlami, taču to ietekme uz dzimstību ir apšaubāma. Turklāt universālie pabalsti ir ļoti dārgi un slikti mērķēti.» Viņasprāt, nepareizi arī kāpināt atbalstu tikai trešajiem un nākamajiem bērniem, tajā pašā laikā pirmajiem un otrajiem, kuru īpatsvars ir daudz lielāks, to atstājot neproporcionāli zemu.

2013.gadā Putniņas un kolēģu veiktajā pētījumā,

salīdzinot dažādus indikatorus 16 gadu garumā, secināts, ka bērnu skaits ģimenēs visciešāk saistās nevis ar pabalstu apmēru, bet gan ar iekšzemes kopprodukta (IKP) izmaiņām.

Lielāki pabalsti savukārt līdz šim bijuši kā IKP pieauguma sekas laikā, kad arī ģimenēm pašām ir plašākas iespējas plānot vairāk bērnus. Tādējādi tiešā veidā dzimstību tie nav ietekmējuši.

Četri bērni, jo grib un var

Pabalsti noteikti nav tie, kas veidot lielu ģimeni būtu mudinājuši dobelniekus Dūžus.

Viņu četri bērni dzimuši 16 gadu nogrieznī, un izbaudīti visdažādākie laiki. «Kad pirmais dzima, pašiem vēl nekā nebija,» atceras Agnese. 1999.gadā viņa bija studente divās universitātēs, ģimene pārtika no tobrīd nelielās vīra algas. Bērna pirmajā gadā no valsts saņēma tikai 30 latu mēnesī. Agnese ātri sāka strādāt. Lai būtiski uzlabot ģimenes ienākumus, izlēma braukāt uz darbu Rīgā. Daudz laika zaudēja sastrēgumos, tāpēc vienojās ar vadību un pārkārtoja darba stundas – agrāk ieradās, agrāk devās mājās. Kad bija izdevība, kāpa pa karjeras kāpnēm. Viesturu, vēlāk arī otro dēlu Kristapu uz bērnudārzu un nodarbībām tolaik izvadāja vīrs Kaspars.

Ekonomika plauka. Agnese Rīgā bija uzkrājusi labu darba pieredzi un nolēma meklēt darbu Dobelē. Dūži bija starp daudzajiem, kas tolaik nolēma ņemt kredītu mājas celšanai. «Septītā gada aprīlī dabūjām kredītu, pāris mēnešus vēlāk tos vairs nedeva. Protams, būvniecība bija ļoti dārga, vēl 20 gadus maksāsim.»

Plānojot māju, nolēmuši, ka būs trīs bērni. Vēlāk izlēmuši, ka varētu vēl vienu.

Jautāta par pabalstiem, Agnese pirmo min ar jaunākajiem bērniem izbaudīto iespēju palikt mājās gadu un saņemt tikpat daudz, cik pirms tam strādājot. «Tas bija neatsverami, ar Amēliju pat ceļojumā visi varējām aizbraukt. Nav tā, ka visi iepriekš iekrātie līdzekļi būtu jāiztērē ikdienai.»

Pašlaik Dūži novērtē pašvaldības atbalstu.

Dobeles novads līdzīgi daudzām lauku pašvaldībām lielajām ģimenēm dod daudz un arvien vairāk. Ēdināšana skolā, bērnudārzā, mūzikas skola, vasaras nometnes, tautas dejas visiem

trim dēliem – viss uzskaitītais ir bez maksas.

Toties daudz pašu naudas aiziet puišu ekipējumam un sacensībām triatlonā, ko Dobelē piedāvā privāts sporta klubs.

Baseinu – tāpat kā citas sporta bāzes – pašvaldības klubiem novads nodrošina bez maksas.

Pēdējos piecus gadus Dūži triatlonam velta vairumu nedēļas nogaļu. Tas ir ne tikai intensīvi kopā pavadīts laiks, bet arī iespēja kopīgi ceļot un apskatīt jaunas vietas.

Kad jautāju, kāpēc viņiem ir četri bērni, Agnese brīdi domā. «Tāpēc, ka mēs tā gribam. Mēs faktiski dzīvojam viņiem. Nezinām, ko darītu, ja nebūtu bērnu. Droši vien sēdētu ārā uz soliņa un domātu, kur vēl kādu dobi uztaisīt un kurai ābelei zarus par pāris centimetriem apgriezt.»