Zita Errs: skaisti novecot ir jāprot!

Nepazaudēt vieglumu

Sievietē mani pirmām kārtām piesaista vieglums. Tas gan vairāk raksturīgs jaunībā, jo ar gadiem mēs to mēdzam pazaudēt. Interesanti, ka es citos mēdzu pamanīt to, kas pietrūkst man pašai. Piemēram, es apbrīnoju mierīgas, līdzsvarotas, aristokrātiski elegantas sievietes. Es pati tāda neesmu, mēdzu būt spontāna un iziet no tādiem solīduma rāmjiem, it sevišķi, kad man kaut kas nav pieņemams. Man šķiet skaisti, ja sieviete ir diplomāte – kad zina ko pateikt, kā paskatīties, kā pasmaidīt. Kā nelikt citiem manīt tavu iekšējo neapmierinātību vai saspringumu. Tas ir tāds vieglums, ar kādu tu ej par dzīvi. Būtiski to nepazaudēt, jo vēlāk to atgūt būs daudz grūtāk. Mani pašu reizēm traucē tas, kas sēž iekšā. Tad nākas piespēlēt, lai gan dzīves teātris man nekad nav paticis. Tāpēc es joprojām ar sevi strādāju.

Atrast balansu

Skaisti novecot ir jāprot. Esmu saskārusies ar piemēriem, kad sieviete jaunībā nav bijusi nekāda skaistule, bet tieši uz vecumdienām viņās atveras kas tāds, kas piesaista uzmanību. Tas ir viedums, līdzsvarotība, kas padara skaistu. Mani pašai reizēm problēmas rada tas, ka mans iekšējais vecums, kas mierīgi varētu būt kādi gadi 25, nespēj sadzīvot ar ārējo. Tā ir tāda zināma disonanse, kas jāpieņem un kam jāpielāgojas. Piemēram, stiliste man uz šo foto sesiju atnesa īsu kleitiņu, bet uzvilkt to tomēr nespēju, jo nejūtos tajā komfortabli. Par laimi, kopumā par saviem gadiem es nedomāju un uz to neiespringstu. Protams, varētu jau jau kaut ko pielabot un kādus 10 gadus pavilkt nost. Bet vai tas ir vajadzīgs?

Sekot savam aicinājumam

Cilvēks jūtas labi tad, ja atradis savu aicinājumu. Viennozīmīgi. Taču tas ir grūti. Daudzi pabeidz lielisku skolu ar teicamām atzīmēm, iestājas augstskolā, iegūst labu profesiju, bet īsti nav ar to mierā. Viss it kā ir – panākumi, spējas, talants, bet kaut kas traucē. Man tādā ziņā ir palaimējies. Vecāku un pedagogu domas saskanēja ar manām vēlmēm. Cik nav gadījumu, kad bērnu vadā uz baleta nodarbībām, bet mazais mokas un no viņa neko nevar izspiest, ja viņš to vienkārši nevēlas. Vecākiem vajadzētu ņemt vērā ko bērns labāk izjūt, kas viņam patīk, kas ne. Kopā meklēt, uztaustīt. Dot viņam iespēj izmēģināt, izpausties dažādos veidos, nevis realizēt caur bērniem savus neīstenotos sapņus.

Iemācīties pateikt STOP

Jau gadus 5 pirms došanās pensijā, sāku gatavot sevi šim brīdim. Man patīk strādāt ar bērniem, tāpēc vēl darbojoties teātrī izmēģināju, kā tas ir un briedu savai studijai. Līdz attapos, ka strādāju jau veselās trijās darba vietās! Vienā brīdī uz sevi paskatījos – kam es to daru? Kā vārdā? Veselība sāka klibot, stress pieauga. Tāpēc beigās vienu darbu nācās atmest, lai gan visi bija man mīļi un tuvi. Arī šobrīd tā īsti laika domāt par sevi īsti neatliek, taču uzskatu, ka man ir paveicies. Kā mākslinieces, tā pedagoģes darbs man sniedz prieku, šobrīd atliek vien atrast balansu starp darbu un atpūtu. Kas nepavisam nav viegli.

Negarlaikoties

Mana lielākā dzīves bauda šajā dzīves periodā ir miegs. Pēc straujā ikdienas skrējiena man ļoti patīk izgulēties un nedaudz paslinkot. Pie sevis smejos, ka nākošajā dzīvē varētu būt dāmīte uz dīvāna, kuru vīrs aptekalē, lai gan zinu, ka man tas ātri apniktu. Es nekad neesmu varējusi izprast, ko nozīmē jēdziens garlaicīgi. Man tā nav bijis, jo allaž atrodu ko interesantu ar ko nodarboties. Bērnībā, kad dzīvojos viena, man apkārt bija vesela, notikumiem bagāta pasaule. Arī tagad spēju rast ko aizraujošu pat šķietami ikdienišķā situācijā.

Atbildība pret tuvajiem

Lai arī uzskatu, ka no pārmaiņām nevajag baidīties, man pašai šajā ziņā traucē pārāk lielā atbildības sajūta. Es nevaru kaut ko pēkšņi mainīt, jo man jādomā par māti, par bērnu, par mazbērnu. Es nevaru tā vieglprātīgi domāt tikai par sevi, jo esmu par viņiem atbildīga. Ja tu esi atbildīgs tikai par sevi, tad tas ir savādāk. Arī darba ziņā mēdzu dot pārāk daudz citiem, nesaudzējot sevi. Protams, ka tādējādi zaudēju spēku, enerģiju, arī vizuāli tas ietekmē ārējo izskatu. Es apzinos, ka balanss ir nepieciešams. Jāatrod vairāk iespēju pabūt pašai ar sevi, izbaudīt mieru un klusumu, lai tie signāli galvā beidz zvanīt. Principā mēs visas sievietes esam ļoti gudras, zinām, kas mums ir vajadzīgs, jautājums, vai mēs to protam pielietot. Man vienmēr ir palīdzējusi daba, it sevišķi jūra un saule, kas sniedz enerģiju un spēku. Ir jau labi, ja gūstam gandarījumu no paveiktā, bet tikai no tā neizdzīvosi. Lai enerģiju dotu citiem, kaut kur tā ir jāsmeļas.

Teksts: Una Ulme

Foto: Liene Pētersone