Vai roboti atnesīs 1200 eiro algas LIDO darbiniekiem?

Salikuši čemodānā miltus, cukuru, biezpienu, garšvielas un maizi, pieci Latvijā populārā ēdināšanas uzņēmuma LIDO darbinieki iekāpa lidmašīnā uz Hannoveri. Tur viņus gaidīja auto un veda uz galamērķi – nelielu pilsētu Lejassaksijā. Pa ceļam piestāja pie veikaliņa, kur nopirka iepriekš sarunātu labas kvalitātes gaļu. Brauciens bija izplānots līdz pēdējam. Komanda nedrīkstēja kļūdīties, jo tas izmaksātu vairākus simtus tūkstošus eiro.

Nākamās dienas vairāki valdes locekļi un pārtikas tehnologi ar atvestajiem produktiem izmēģināja vācu ģimenes uzņēmumā ražotas rūpnieciskās superpannas, kuru cena sniedzas līdz pat pusmiljonam eiro. Pēc savām receptēm LIDO komanda cepa plānās pankūkas, biezpiena plācenīšus un kotletes. Garšoja, vai pankūkas pietiekami staipīgas un kotletes sulīgas.

Galvenais brauciena mērķis bija pārliecināties, vai rūpnieciskajā pannā ceptais ēdiens joprojām saglabā savu īpašo «LIDO mājas ēdiena garšu,» atceras ražošanas daļas vadītājs Harijs Sproģis.

Savukārt galvenais pannas iegādes iemesls bija fakts, ka tajā stundā var izcept 1200 biezpiena plācenīšu. LIDO darbinieki ar rokām spēj sagatavot 500 dienā.

Jaunajā pannā ceptās kotletes garšoja tikpat labi kā Rīgas bistro tapušās, tādēļ uzņēmuma vadība nolēma pannu pirkt.

Algas aug, ātrums nē

Ekonomikā šādu rīcību – mazāk cilvēku darba, lētākas izmaksas, vairāk produkcijas – sauc par produktivitātes celšanu. Latvijā termins politiķu un ekonomistu skaidrojumos lietots tik bieži, ka kļuvis par tukšu skaņu, kas auditorijā izsauc žāvas un TV kanāla nomaiņu.

Taču produktivitāte rāda, cik stipra ir valsts ekonomika. Latvijā tā ir zema jeb vāja. Pārtulkojot Ekonomikas ministrijas statistiku cilvēku valodā, Vācijas strādnieks stundā izcep 106, bet Latvijas: 66 plācenīšus.

To var atļauties, jo ilgu laiku cilvēki bija gatavi strādāt par mazu algu. Taču līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) vismaz 250 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir aizbraukuši labākas dzīves meklējumos uz «veco» Eiropu, bet palikušie prasa maksāt vairāk.

Uzņēmēji arī maksā, jo nav citas izejas. Pēdējos piecos gados Latvijā ir viens no lielākajiem vidējās algas kāpumiem ES (no 684 līdz 927 eiro mēnesī). Taču produktivitātes pieaugums ir daudz lēnāks.

Kad LIDO iegādāsies superpannu, uzņēmums 500 plācenīšu vietā dienā varēs saražot ap 8000. To izdarīs 2 cilvēki, nevis seši kā šobrīd. Taču četrus pārpalikušos neatlaidīs, jo LIDO darbinieku trūkst.

Un trūks vēl vairāk, jo kā rāda ES statistikas aģentūras prognozes un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējas Zanes Vārpiņas aprēķini, 2030.gadā Latvijā būs par 20% mazāk strādājošo, bet katrs ceturtais iedzīvotājs būs pensionārs (65+). Tas nozīmē, ka uz vienu pensionāru būs divi strādājošie. Tas ir trīs reizes mazāk nekā 90. gadu sākumā.

Ekonomē uz darbinieku rēķina

Domājot par rūkošo cilvēku skaitu un gaidāmo darbaspēka «bedri», Ekonomikas ministrija (EM) izstrādājusi divus attīstības scenārijus.

Viens no tiem paredz strauju ekonomikas izaugsmi, ceļot produktivitāti jeb robotizējoties un pārkvalificējot «liekos» cilvēkus. Ja tā notiks, pēc EM aplēsēm Latvijā 2030.gadā būs gandrīz tikpat cilvēku kā tagad – 1,92 miljoni.

Ja nē, tad mūsu būs tikai 1,64 miljoni.

«Tas sasniegums nav pašmērķīgs, tas ir – būt vai nebūt valsts eksistencei,» saka ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (Vienotība). «Kad atguvām neatkarību, Latvijā bija 2,6 miljoni iedzīvotāju. Šobrīd esam zem 2 miljonu robežas.»

Kā galvenos iemeslus uzņēmēju nespējai mainīties Ašeradens min motivācijas un zināšanu trūkumu. Līdz šim uzņēmēji varēja pietiekami nopelnīt, maksājot mazas algas.

Salīdzinājumam viņš min Vāciju, kur vidēji piecos gados darbinieks saražo produktu 67 tūkstošu eiro vērtībā, kamēr Latvijā – 26 tūkstošu. Savukārt peļņas daļa ir lielāka Latvijas uzņēmējam: 53% no saražotās pievienotās vērtības, kamēr Vācijā – 44%.

«Tas nozīmē, ka Vācijas uzņēmējs ir gatavs ieguldīt savā darbiniekā un inovācijās,» secina Ašeradens.

«Latvijas uzņēmējs, maksājot ļoti mazu algu, spēj ģenerēt daudz lielāku peļņu. Un tā vietā, lai ieguldītu attīstībā, viņš griežas pie valdības un saka: lūdzu, samaziniet nodokļus, jo man tas darbinieks sāk palikt par dārgu.

Vai: lūdzu, atvediet man vēl diezgan daudz lētu darbinieku, kuri ir ar mieru šo te turpināt.»

Mainīties piespiež banka

LIDO vadību mainīties piespieda apstākļi. Vairāk nekā 20 gadus to faktiski vienpersoniski vadīja harizmātiskais uzņēmējs Gunārs Ķirsons – bijušais bārmenis, bez augstākās izglītības, kurš visu par biznesu iemācījies pats.

Krīzes gados LIDO parādu nasta bankām – apmēram 32,7 miljoni eiro – izrādījās par smagu un uzņēmums gandrīz bankrotēja. «[Treknajos gados] valsts teica: ņem naudu, cik tev vajag. Un es ņēmu, biju duraks. Vajadzēja atstāt spilventiņu,» Re:Baltica stāsta Ķirsons.

Lielākais aizdevējs, DNB Banka, viņam kā padomdevēju ieteica pieredzējušu finanšu konsultanti Valēriju Lieģi.

«Es redzēju, ka šī dāma ir biznesa lēdija. Es šodien tāpat esmu saimnieks un diktēju visus noteikumus, bet es ieklausos,» Re:Baltica stāsta Ķirsons.

Izanalizējot tobrīd visu astoņu LIDO bistro darbību, ātri kļuva redzamas vājās vietas. Katrs bistro strādāja pats par sevi: algoja darbiniekus, rīkoja reklāmas kampaņas, iepirka izejvielas, visu ražoja uz vietas. Pat gatavoja atšķirīgus ēdienus. Galvenais birojs daļēji atbildēja tikai par bistro grāmatvedību un kvalitātes kontroli.

«Plāns bija – mums ir jāsaraujas un jāuzlabo efektivitāte, lai varam apmaksāt visus parādus,» atceras Valērija Lieģe.

LIDO izvirzīja vairākus mērķus.

Pirmais: izveidot centralizētu ēdienkarti. «Tas bija sarežģīts pirmais solis, jo katram bistro vadītājam likās, ka pie viņa klients nāk tikai dēļ viņa kotletes, kurai virsū ir ananāss. Ja tagad virsū būs apelsīns, noteikti atbaidīs visus cilvēkus,» ar smaidu atceras Lieģe.

Otrais – centralizēti iepirkumi.

Trešais – viena ražotne, kur jau piecos no rīta izgatavo pusfabrikātus (kotlešu masu, pankūkas) un izvadā uz visiem bistro.

Jaunievedumi ļāva vieglāk kontrolēt produktu kvalitāti, ātri atvērt bistro jaunā vietā un samazināt darbinieku skaitu.

Optimizācijas rezultātā LIDO atlaida no darba piekto daļu jeb 20% cilvēku.

Auga apgrozījums, arī tīrā peļņa, kas ļāva nomaksāt daļu parādu un domāt par paplašināšanos.

2014.gadā LIDO atvēra trīs jaunus bistro Rīgā, bet divus gadus vēlāk pirmo bistro ārpus Baltijas – Vācijā (tādēļ pērn radušies 1,2 miljonu eiro zaudējumi investīciju dēļ).

Bistro Berlīnē ir LIDO mēģinājums startēt «vecās» Eiropas tirgū. Vāciju izvēlējušies, jo ēdienkarte likusies līdzīga. Latvijas ES prezidentūras laikā Berlīnē pārtikas izstādē pēc LIDO ceptajiem kartupeļiem un desām stāvējusi rinda. Tās slavējusi pat Vācijas premjerministre Angela Merkele, stāsta Lieģe.

«Bet tas ir sarežģīts tirgus, tagad ir smagi,» skaidro Lieģe. Viņa secina, ka vajadzējis piesaistīt kādu lielu vietējo partneri un labāk izpētīt vietējo klientūru, jo Berlīnē dzīvo daudz iebraucēju. Lieģe, kas tagad ir arī LIDO padomes locekle un mazākumakcionāre, domā, ka vēl gadu varēs atļauties eksperimentēt Vācijas tirgū. Šajā laikā jāuzlabo rezultāti un jāsāk pelnīt.

LIDO «tēvs» Ķirsons ir apņēmības pilns noturēties ilgāk. Var just, ka papildus motivācija Vācijas tirgus iekarošanai ir arī jaunākā meita, kas tur dzīvo ar mammu. «Vācijas tirgus ir ļoti liels un nežēlīgs, neviens negrib mūs, bet visi labprāt runā. Izdosies, paldies Dievam, neizdosies…. Tāpat kā sportā,» viņš saka, dzerot kafiju intervijas laikā savā lielākajā bistro Krasta ielā, Rīgā. «Iekarot tirgu ir sports.»

Eksports – vēl viena sāpe

Zemais preču un pakalpojumu eksports ir vēl viena Latvijas sāpe. Nopelnītais no eksporta Igaunijā un Lietuvā veido vidēji 80% no abu valstu IKP, kamēr Latvijā – 60%, rāda EM dati. Tikai maza daļiņa no tā ir augsto tehnoloģiju produktu eksports (3,9% no IKP), kas ir divreiz mazāk kā Igaunijā (8,7%) un gandrīz tik pat daudz kā Lietuvā. Baltijā Latvijas uzņēmēji vismazāk tērē naudu pētniecībai un attīstībai.

«Latvijas uzņēmējiem trūkst zināšanu, kā nokļūt globālā tirgū – svešvalodas, digitālās tehnoloģijas,» skaidro EM eksperts Jānis Salmiņš, «Tik mazas valstis kā mēs var vienīgi eksportēt. Divu miljonu tirgus ir kā maza piepilsēta.»

Superpanna gaida

Investīcijas Berlīnes bistro uz laiku iesaldējušas LIDO plānus par superpannas iegādi, taču šajā virzienā turpina iet. LIDO ražošanas daļas vadītājs Harijs Sproģis stāsta, ka agrāk soļanku vārījuši piecos 20 litru katlos. Nesen Zviedrijā nopirkuši katlu, kas ļauj visu apjomu izvārīt vienā reizē. Katls automātiski regulē temperatūru, pats atdzesē zupu. Ieguldījums uzņēmumam atmaksājās gada laikā, jo nepieciešams mazāk cilvēka darba stundu.

Tas nenotiek uz algu rēķina. Ķirsons stāsta, ka vidējā alga uzņēmumā ir 700 līdz 800 eiro uz rokas un «ir samaksāti visi nodokļi! 90% [sabiedriskajā ēdināšanā] nemaksā nodokļus.»

Pavāru algas, piemēram, esot augušas par 20%, bet viņu tāpat trūkst. Maksāt vairāk LIDO šobrīd nevarot atļauties, jo algu fonds ir 30% no apgrozījuma, kas esot Eiropas prakse, saka Lieģe. «Šobrīd paceļam algas, bet vienīgie, kas nepelna, ir īpašnieki.»

LIDO vēlamais risinājums ir lēta darbaspēka ievešana, kas atspoguļo nākamo lielo Latvijas politisko dilemmu. Ekonomikas ministrija, kas atbild par Latvijas darbaspēka tirgu, ir kategoriski pret, jo tad uzņēmējiem nebūs motivācijas mainīties.

Ķirsons stāsta, ka viņa mērķis ir maksāt vidējo algu 1200 eiro mēnesī kā šāda līmeņa darbiniekiem līdzīgā uzņēmumā Vācijā. Viņš nevar pateikt, kad tas varētu notikt.

Ašeradens lēš, ka vidējā alga 1000 eiro pirms nodokļiem Latvijā būs 2018.gadā, bet vēl 3 – 5 gados tā būs 1500 eiro pirms nodokļiem. Viņaprāt, tikai tā iespējams ieinteresēt aizbraukušos latviešus atgriezties. Pagaidām gan statistika cerības neapliecina, taču ļauj izvairīties no sāpīgas diskusijas, kā vēl aizpildīt gaidāmo vismaz 35 000 darbavietu trūkumu. Robotizācija atrisinās daļu no tās, bet neviens nevar pateikt, cik lielu.