Pierobežas kultūrvēstures fenomens ar simts iedzīvotājiem

Upītes fenomens bērnu dēļ

Vārdu Upīte ieguvusi no pamatskolas. Sākotnēji skola atradusies Zelču ciemā, bet tad pārcelta uz Lotušiem, jo vajadzējis lielākas telpas. Tur tā atradusies blakus upei, un pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados mācību pārzine rakstījusi valdībai lūgumu, lai saņemtu atļauju skolu pārdēvēt par Upītes pamatskolu. Daudzi pārmetuši, ka skolas vārds nav latgalisks, taču Kārļa Ulmaņa laikos neko latgaliešu valodā nosaukt nevarēja.

Mūžībā aizgājušā Antona Slišāna dēls Andris pēc studijām Rīgā atgriezās uz dzimto pusi, lai Upītē vadītu jauniešu folkloras kopu un etnogrāfisko ansambli. Vēlākos gados liels darbs ieguldīts Nemateriālās kultūras mantojuma centra «Upīte» attīstīšanā. «Bija jau divi vecākie bērni piedzimuši, un mums tāds nerakstīts likums – ja atgriežamies, tad bērni nedrīkst palikt zaudētājos. Ja nepiedāvā kaut kas cits, tad pašiem ir jānodrošina visas tās iespējas, kuras var dabūt Rīgā. Tā nu arī darām – gan mūsu bērniem, gan arī apkārtnē dzīvojošajiem,» stāsta Andris.

Upītē notiek Latgalē plaši zināmais mākslas un mūzikas festivāls «Upītes Ābeļdārzs», tiek rīkoti «Svētki Upītē», bet kopš sešdesmitajiem gadiem - Vecgada karnevāli. «Ābeļdārzā» ir uzstājies Renārs Kaupers, bet «Svētkos Upītē» piedalās gan Nacionālā teātra, gan «Dirty Deal Teatro» aktieri. Tas viss tiek rīkots salīdzinoši nelielajā Upītes Tautas namā, kas ticis izremontēts, gan piesaistot Eiropas Savienības līdzekļus, gan ieguldot savu darbu.

Andris skaidro, ka «Upītes Ābeļdārzu» var saukt par vecāko latgaliešu festivālu pasaulē. Pamatus 2002. gadā ielicis Antons Slišāns, rīkojot dzejas dienām veltītu notikumu. «Parasti uz dzejas dienas pasākumiem cilvēki daudz nenāk, bet mums dzejnieki uzstājas kopā ar mūzikas grupām. Ir vairāki stili kopā, līdz ar to cilvēkiem ir iespēja klausīties gan mūziku, gan dzeju,» skaidro Slišāns. Šogad festivālā uzstājies Renārs Kaupers, kuram piespēlējuši folkloras kopas «Upīte» dalībnieki un uz pasākumu ieradušies gandrīz 500 cilvēku, kas mazajam ciemam ir ļoti daudz.

Andris norāda, ka apmeklētājus neesot pievilcis tikai viens Kaupera priekšnesums. «Man sacīja: Renāru noklausīsies un neviena vairs nebūs – liec viņu vēlāk, lai ilgāk cilvēki ir. Taču sākām septiņos, deviņos jau bija Kaupers. Daži devās projām, bet lielākā daļa palika. Visas grupas klausījās, visus dzejniekus klausījās. Dzejnieki pat pēc tam teica, ka pirmo reizi tik lielai publikai lasa dzejoļus,» saka Andris.

«Upītes Ābeļdārzs» notiek ciemata tautas namā, kur darbojas arī dažādi bērnu pulciņi, bibliotēka un kultūrvēstures muzejs. Tas viss apvienots Nemateriālās kultūras mantojuma centrā «Upīte». Tā rīkoties piespieduši apstākļi. «Tā bija mūsu pašu iniciatīva. Paklīda runas, ka [Viļakas] novadā kaut kas ir jālikvidē [jo nav finansējuma]. Mēs paši gājām pie deputātiem ar iniciatīvu, lai apvienotu visu vienā. Uztaisot centru ar trīs struktūrvienībām – tautas nams, bibliotēka un muzejs – izdevās ieekonomēt un saglabāt,» atzīst Andris.

Savukārt «Svētki Upītē» tiek rīkoti kopš 2007. gada. Andris stāsta, ka tajos laikos tas nebijis tik populāri kā mūsdienās - katrs pagasts un novads rīko savus svētkus. Pirmos svētkus rīkojuši bez reklāmas, arī paši nezinājuši, kā tas darāms. Rezultāts izbrīnījis visus - ieradušies 200 cilvēku un pasākums sanācis veiksmīgs. Tā arī «Svētki Upītē» gadiem ejot izauguši pavisam lieli. Jau četrus gadus uz svētkiem ar izrādēm ierodas Latvijas Nacionālais teātris, uzstājas arī «Dirty Deal Teatro». Arī no divu dienu pasākuma formāts mainījies un šogad «Svētki Upītē» ilga pat nedēļu - to ietvaros augusta pēdējā nedēļā tika rīkots pirmais Ziemeļlatgales starptautiskais folkloras festivāls «Ļipa kust».

Turpina Ziemeļlatgales tradīciju kopšanu

Upītes pusē dzīvoja un strādāja pazīstamais Latgales folklorists un sabiedriskais darbinieks Antons Slišāns. Mūža laikā viņš daudz pētījis Ziemeļlatgales folkloru, sakrājot ievērojamu materiālu, kā arī rakstījis dzejas un prozas darbus. Astoņdesmitajos gados Antons dibināja bērnu folkloras kopu.

Tēva savākto popularizē un attīsta arī bērni. «Mēs esam tie, kas no tās bērnu folkloras kopas izauguši. Kļuvuši lieli, mēs izveidojām savu folkloras kopu «Upīte». Tur cilvēki darbojas no astotās klases, līdz pat 40 gadiem. Tautas namā izveidojām bērnu kapellu. Skolotāji māca nevis no notīm, bet kā tautas muzikantu. Viņi ir neatņemama folkloras kopas sastāvdaļa. Mūzikas skolā tev ir notis – mācies tās. Savukārt tautas muzikanti – tu māki spēlēt, atbrauc ar savu instrumentu un spēlē. [Tautas muzikanti] pārzina savus instrumentus, bet nemāk konkrēto dziesmu. Tad nu mēs klausāmies līdz tam, kamēr varam visi kopā spēlēt,» stāsta Andris.

Folkloras kopa un kapella izmanto etnogrāfisko materiālu – tostarp arī Antona Slišāna ierakstus. «Tagad kaut ko jaunu savākt diez vai varētu. Tie cilvēki, kas septiņdesmitajos bija astoņdesmit gadus veci, ir miruši. Savukārt jaunajiem pašvaki, viss ir sajucis. Vairs nav tieši šīs vietas īpatnības,» saka Andris.

Laikā, kad Antons Slišāns vācis folkloras materiālus, par viņu visi kolhozā smējušies. «[Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors] Mārtiņš Boiko septiņdesmito gadu beigās bija students. Tā nejauši sanāca, ka viņš atbrauca tieši uz šo galu. Savam kursadarbam viņš bija izdomājis ierakstīt psalmus. Balvu rajonā jau zināja, ka Antons šeit ir tāds nedaudz pasists un atsūtīja viņu uz šejieni. Beigās Boiko Antona ietekmē psalmus tik daudz pētīja, ka viņa visi profesora grādi un zinātniskie darbi ir par mūsu pusi,» stāsta Andris. Psalmi ir katrā ciemā savādāki. Tā, piemēram, Upītes psalmu dziedātājas ar Škilbēnu dziedātājam nevar vienā reizē sadziedāt. Vārdi tie paši, bet tomēr kopīgi izdziedāt nevar.

Par Ziemeļlatgales tradīciju saglabāšanu un kopšanu Slišānu ģimene saņēmusi arī Latgales kultūras gada balvas «Boņuks».

Palīdz noturēt cilvēkus pierobežā

Salīdzinoši Upīte ir visai jauna – ciema tiesības apdzīvotā vieta ieguvusi tikai 1981. gadā. Pirms tam te bija kolhoza «Cīņa» centrs. Andris rāda 1949. gadā izdotu valsts aktu par zemes nodošanu kolhozam mūžīgā lietošanā. «[Apkārt] bija Zelču ciems, Lotušu ciems, Ančupova, Buku ciems, bet pa vidu liels mežs un tīrumi. Kolhoza priekšnieks pateica – mēs te vidū taisīsim centru. Pirmās ēkas ciemā tika atvilktas no izsūtīto saimniecībām. Sākumā vienā mājā bija gan kolhoza kantoris, gan bibliotēka, dzimtsarakstu nodaļa un veterinārā aptieka,» stāsta Andris.

Gados jaunie apkārtējo ciematu iedzīvotāji pēc tam sākuši pārcelties uz centru, kur devuši dzīvokļus vai mājas. Tā rezultātā mūsdienās lielākajā apkaimes ciemā Zelčos no trīsdesmit saimniecībām apdzīvota ir tikai viena, bet Lotušos no kādām divdesmit tikai vienā mājā dzīvo cilvēki.

Vaicāts, vai no Upītes ciema mūsdienās cilvēki arī brauc projām, Andris atzīst, ka daļa dodas laimes meklējumos uz citurieni, taču tam par iemeslu neesot darba trūkums, bet gan tas, ka nepietiek līdzekļu, lai uzceltu sev māju. «Pēdējo dažu gadu laikā vismaz divas jaunās ģimenes, kas negribēja dzīvot pie vecākiem, aizbrauca projām. Nevis darba trūkuma dēļ, bet tādēļ, ka nebija kur dzīvot – nav tik lielu līdzekļu, lai uzceltu sev personīgo māju. Vecās ēkas ir sabrukušas, bet tajās, kurās var dzīvot, tās tiek apdzīvotas,» stāsta Andris.

Nevar nepamanīt, ka Ziemeļlatgales iedzīvotājiem ir izteikts lokālpatriotisms un vēlme palikt dzimtajā vietā. Andris skaidro, ka, piemēram, ja Upītes jaunieši dodas kaut kur mācīties, tad dzimtās puses patriotisms viņos turpina saglabāties. «Ir Upītes cilvēku čupiņa un pie mums pieslēdzas, nevis pieslēdz mūs. Kaut kad viens cilvēks teica – agrāk kolhozs saucās «Cīņa» - bet ko nozīmē cīņa? Latgaliski vārds cīņa nozīmē godu, bet latviski – cīnīties,» saka Andris.

Tā, piemēram, Upītē notiekošos kultūras pasākumus vairākas reizes apmeklējusi bijusī kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende. Viņa arī tikusi pieaicināta kā konsultante, lai diskutētu par Upītes attīstību. «Toreiz tikšanās reizē bija klāt arī novada priekšnieks. [Grende] to pašu teica: «Jums novadā ir kaut kas jāpamaina. Kādēļ es Upītē esmu bijusi jau vairākas reizes, bet Viļakā nevienu?»» tā Andris.

Andris stāsta, ka Viļakas novadā gandrīz 100% lauksaimniecības zemes pieder vietējiem. Ārzemniekiem ir pārdots ļoti neliels daudzums novada zemes. «Uzreiz pēc kolhoza sabrukuma jaunie, kas tik tikko bija beiguši Malnavas koledžu (līdz 2003. gadam Valsts Malnavas lauksaimniecības tehnikums), ķērās uzreiz pie saimniekošanas,» skaidro Andris. Lielie zemnieki attīstās, pērk jaunus traktorus, un viņiem mēģina sekot mazāki lauksaimnieki. Lielzemnieks appļauj visas tīrumu malas, arī mazākam sāk šķist, ka viņa tīrums ir nesmuks, jāsakopj, un sāk rakstīt projektus. «Liels zemnieks arī nav tāds, kurš domā – es te visus izspiedīšu. Palīdz un konsultē. Atbalsta kultūru – to pašu Ābeļdārzu, vai arī uzsauc aktieriem pusdienas.»

Vēl kāda Ziemeļlatgales pierobežas iezīme ir tāda, ka šeit nav lielu pilsētu un maz krievvalodīgo. Andris pieļauj, ka tieši pilsētas ir vieta, kur latgaliski runājošais pāriet uz latviešu valodu. «Mums te nav krievvalodīgo. Es saprotu krievu valodu, bet mēs to nelietojam. Ar mums krieviski runāt ļoti grūti. Savukārt visās lielajās pilsētās pāriet uz latviešu valodas lietošanu. Piemēram, Rēzeknē ir daudz krievvalodīgo, tādēļ vidējā valoda arī sanāk latviešu,» stāsta Andris.

Salīdzinot ar laiku pirms dažiem gadu desmitiem, latgaliešu valoda gan tiekot lietota mazāk. Pēdējos gados gan situācija sākot uzlaboties un latgaliešu valodas lietošana kļūstot populārāka. Andris novērojis, ka agrāk, piemēram, padomju gados, latgaliski ar bērniem runājuši «parastie» cilvēki, bet tie, kuriem bijuši augsti amati, tie izvēlējušies latviešu valodu. Tagad kļuvis otrādi – inteliģentie, gudrie cilvēki ģimenēs ar bērniem runā latgaliski.

Pierobežā dzīvot droši

Iztaujāts par dzīvi pierobežā un to, vai sarežģītā ģeopolitiskā situācijā nav bail dzīvot tik tuvu Krievijai, Andris uzsver, ka «Rīgā taisa lielāku paniku, nekā ir uz vietas». Drošības sajūtu radot robežsargi, kas visus sargājot par velti. Kāda gan var būt noziedzība, ja pa naktīm braukā robežsargi, vaicā Andris.

Arī par migrāciju un cilvēku kontrabandu pāri Krievijas robežai Andrim ir skarbs viedoklis. Viņš uzsver, ka, desmit gadus dzīvojot Upītē, nav nevienu migrantu saticis. «Bija liela cigarešu kontrabanda, tagad pārgāja uz cilvēkiem. Tas viss notiek zināmās vietās. Neviens apkārt pa ciemu nestaigā. Viņi tiek sagaidīti un aizvesti. Ik pa laikam lido helikopteri – tad zini, ka kaut ko jau atkal tvarsta. Paskaties - cik gara robeža. Divpadsmit vjetnamieši uz tā visa fona, uz miljoniem, kas iet Eiropā…» tā Andris.