Pierobežā apdraudējumu nejūt, bet lepojas ar latgalisko būtību

Latvijas ziemeļaustrumu pierobeža – Viļakas, Baltinavas, Kārsavas un Ciblas novads – parasti šķiet kā attāla brīnumzeme, gandrīz vai kā cita valsts. Tajā pašā laikā šīs pašvaldības ir vienas no latviskākajām valstī. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, šā gada sākumā Baltinavas novada iedzīvotāju vidū 84,1% bija latvieši, Ciblas novadā – 76,4%, Kārsavas novadā – 77,1%, bet Viļakas novadā – 78,5%.

Tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka Latvijā 2011. gada 1. martā bija vairāk nekā 164 tūkstoši cilvēku, kas ikdienā lietoja latgaliešu valodu. Visbiežāk latgaliešu valoda tiek lietota Latgalē, tomēr tikai dažos novados runātāju īpatsvars pārsniedz 65%. Pārsteidzošā kārtā vislatgaliskākie novadi ir tieši Latvijas pierobežā.

Jauniešu iniciatīva - ielu norādes latgaliski

Kārsavas novads izveidots 2009. gadā, no vairākām bijušā Ludzas rajona pašvaldībām. Tajā ietilpst Kārsavas pilsēta un Goliševas, Malnavas, Mērdzenes, Mežvidus un Salnavas pagasts. Pēdējo nedēļu laikā pašvaldība atpazīstamību ieguvusi ar to, ka ir bijusi viena no augusta lietavu smagāk skartajām. Tikmēr plašākai sabiedrībai mazzināms varētu būt fakts, ka novada iedzīvotāji ir vieni no lielākajiem latgaliešu tradīciju kopējiem. Šeit radušās plaši pazīstamās latgaliešu rokgrupas «Bez PVN» un «Dabasu Durovys», bet pērn pašvaldībai izcēlās strīds ar Valsts valodas centru (VVC) par ielu norādēm latgaliski.

Novada domes priekšsēdētāja Ināra Silicka sarunā ar portālu TVNET skaidro, ka iniciatīva par ielu nosaukumu izvietošanu latgaliešu valodā tapusi, pateicoties novada jauniešiem, kuri pēc studijām atgriezušies pašvaldībā. «Viņi redzēja vienreizīgumu tieši Kārsavas novadā, ka mēs esam viens no latgaliskākajiem [Latvijas] pierobežas novadiem,» sacīja pašvaldības vadītāja. Projekts «saREDZI latgalīšu volūdu» ticis īstenots divās daļās – sākotnēji ielu norādes latviski un latgaliski tikušas ieviestas Kārsavas pilsētā, bet vēlāk – arī pagastos.

Saskaņā ar projektu pilsētā un pagastos uzstādītas 300 ielu norādes - ielu nosaukumi gan latviešu, gan latgaliešu literārajā valodā, tādējādi akcentējot latgaliskās tradīcijas un valodas bagātību. Projektam piešķirta arī Latgaliešu kultūras gada balva «Boņuks» par latgaliešu valodas popularizēšanu. Savukārt VVC pauda uzskatu, ka ielu nosaukumu plāksnītēs ielas nosaukums latgaliešu valodā nedrīkst būt lielāks par nosaukumu latviešu valodā, un aicināja pašvaldību tās noņemt. Novads gan palika pie sava un ielu norādes latviski un latgaliski redzamas joprojām.

«Mēs nevaram lielīties augstiem kalniem vai platām upēm. Nevaram lepoties ar uzņēmumiem, diemžēl arī ar darbavietām. To, kas mums ir dārgs, – to cenšamies saglabāt. Visos pagastos ir saglabājušies kultūras nami ar vidēji vismaz astoņiem kolektīviem. Tie ir gan tautu deju, gan dziesmu kolektīvi, gan modernās, gan tautiskās dejas. Tas vienmēr Kārsavā ir bijis izkopts, un uz to mēs šodien balstāmies. Kādēļ lai mēs nelepotos ar savu pierobežas latgalisko būtību? Mēs esam Latgale, un mums ar to ir jālepojas. Nevis jālielās, bet jālepojas,» uzsvēra Silicka.

Pašvaldības vadītāja norāda, ka tieši šādas latgaliskās rozīnītes ir tas, ar ko var piesaistīt tūristus, kuri, ierodoties Kārsavas novadā, ir patīkami pārsteigti. Esot gandarījums dzirdēt, kad kāds atbraucējs saka, ka iesākumā domājis - «austrumu pierobežā gandrīz nekā nav, ne kultūras, ne normālas ietves», bet tad pārliecinājies par pretējo. «Tad mainās stereotips, kas ir Rīgā, ka te ir gandrīz mūžameži un mēs galošās brienam pa dubļiem,» stāstīja Silicka.

Latgaliski neuzspiestā integrācija

Latgalē bieži novērots fenomens ir tāds, ka latgaliešu valoda kalpo arī kā integrācijas mehānisms – krievvalodīgie nerunā literārajā latviešu valodā, bet lieliski saprot latgaliski. Tam piekrīt arī Kārsavas novada domes priekšsēdētāja. «Tā savā ziņā ir neuzspiestā integrācija. Tā ir dzīves nepieciešamība. Mums ir uzņēmējs, baltkrievs pēc tautības, viņam ir ērtāk un labāk izteikties latgaliski. Problēmas valodas apguvē mēs šeit neredzam. Kopš deviņdesmito gadu vidus mums ir tikai latviešu skola. Mums ir pierobežas pagasts Goliševa, kur apmēram 80% iedzīvotāju ir krievvalodīgie, bet, piemēram, Salnavā vai Mežvidos – 90% latvieši. Kaut kā ir aizgājis – mājās runā krieviski, bet sabiedrībā, vidē, skolā – latviešu (latgaliešu) valodā. Mēs to neakcentējam. Tas aiziet pats par sevi,» stāstīja Silicka.

Saņēmusi jautājumu par maija sākumā notikušā Latgales kongresa simtgades kongresa rezolūcijas lēmumiem, kuros rosināts pašvaldībās ļaut izmantot latgaliešu valodu, Silicka uzsver, ka tie ir sasteigti un bijis nepieciešams tos plašāk izdiskutēt Latgales reģiona pašvaldībā. «Mēs nekad nedrīkstam aizmirst to, kas ir rakstīts uz mūsu Māras Rēzeknē [tā dēvētais Latgales Māras piemineklis] - «Vienoti Latvijai». Mēs skolā varam mācīties latgaliešu valodu, bet pirmkārt ir jābūt speciālistiem, kas iemāca literāro latgalisko rakstu valodu. Tad mēs varētu rakstīt latgaliski,» stāstīja Silicka.

Septembrī Krievija un Baltkrievija Baltijas valstu pierobežā rīkoja vērienīgas militārās mācības «Zapad 2017», kuras tika pavadītas ar dažādām bažām par abu kaimiņvalstu patiesajiem nolūkiem. Pierobežā apdraudējumu vai kādu saspīlējumu iedzīvotāji nejūtot. «Jūtamies tā, kā esam jutušies [vienmēr]. Kādreiz šeit bija [Latvijai piederošā] Abrene, tādēļ daudziem ir gan apbedījumi, gan radi «otrā pusē». No Kārsavas līdz robežai ir nepilni seši kilometri un cilvēki brauc [uz Krieviju], lai izmantotu atvieglotās robežšķērsošanas iespēju.

Silicka gan atzīst, ka otrpus Krievijas robežai dzīvojošie nereti ir agresīvi noskaņoti pret atbraucējiem no Latvijas. Tam par iemeslu kalpojot nepareizā informācija, ka krievvalodīgie Latvijā tiekot apspiesti un sliktāk dzīvojot. «Diemžēl medijos ne vienmēr izskan precīza reālās situācijas izvērtēšana. Gan no vienas puses, gan no otras,» atzīst pašvaldības vadītāja.

Runājot par bieži dzirdēto pierobežas problēmu ar Latvijas telekanālu uztveršanu un mobilo telefonu sakariem, Silicka atzīst, ka šādas nebūšanas esot atsevišķās viensētās. Jautājums gan ir par to, vai iedzīvotājus interesē Latvijas televīzijas programmas. «Daudzi latvieši skatās Krievijas ziņas un pārraides, jo uzskata, ka tās ir interesantākas. Es pat neteiktu, ka tas ir Kārsavas novadā. Tas vairāk ir pilsētās – Rēzeknē, varbūt Ludzā. Mēs paskatāmies vienas ziņas, otras ziņas. Noskatāmies filmas gan vienā, gan otrā valodā,» pauda Silicka.

Pierobežas iedzīvotājus uztrauc svarīgākas lietas

Par galvaspilsētā valdošo viedokli, ka pierobežā ir nedroši, apkārt staigā nelegālie imigranti un draud Krievijas iebrukumus, vietējie iedzīvotāji parausta plecus - ir svarīgākas un nozīmīgākas lietas darāmas. Piemēram, jāglābj tas, kas atlicis no plūdos izmērcētās labības, un jādomā, kur dabūt sienu, lai liellopi varētu izdzīvot gaidāmo ziemu. Savukārt tie, kuri dzīvo tikai dažus metrus no robežas, pat nosmej - «mūs apsargā visa Latvijas robežsardze».

Tā Kārsavas novada Malnavas pagasta zemnieku saimniecības «Albertēni» saimnieks Andris Šicāns stāsta, ka visu vasaru lijis lietus, apgrūtinot siena krājumu sagatavošanu, bet tad sākušies plūdi un sabojājuši daļu savāktā. Šicāns apsaimnieko aptuveni 150 hektārus zemes, un plūdos cietuši vairāk nekā 60 hektāri.

«Noplūduši aptuveni 25 hektāri ganību - palikuši kādi divi trīs hektāri. Pārējais viss zem ūdens, un gaļas govīm nav vairs kur ganīties. Uz mājām bija savesti kādi 150 ruļļi, nolikti stāvēšanai. Taču, kā ūdens cēlās, tā arī tas tika appludināts. Izglābām daļu, pārējais viss pūst,» stāstīja saimniecības «Albertēni» saimnieks. Vaicāts, vai būs jāpērk siens, lai govis pa ziemu izbarotu, viņš norādīja, ka pagaidām daudz kas ir atkarīgs no tā, cik ilgi lopus varēs ganīt. «Arī apkārt esošajiem situācija ir smaga. Kaimiņš arī man zvanīja, prasīja, kur sienu dabūt. Nezinu. Domāju, ka šajās vietās nevienam siena nebūs. Redzu daudzas pļavas, kuras nav nopļautas. [Vasarā] nebija laika to izdarīt, jo visu laiku lija lietus. Visiem šeit ir spēcīgs siena bads,» teica Šicāns.

Šicāns pieļauj, ka paredzamā siena trūkuma nāksies samazināt ganāmpulka lopu skaitu. «Par graudkopjiem daudz runā, bet neko nedzird par lopkopjiem. Labi, kaut ko kompensēs par noslīkušo sienu, taču nemaksās par to, ka neesi sagatavojis to, kas tev bija plānots. Būs jāsamazina [ganāmpulka] galvu skaits. Neviens nav rēķinājies ar to, ka jau no augusta vidus jāsāk barot govis ar sienu. Neviens arī nezina, kāds būs pavasaris, kad govis varēs atgriezties ganībās. Tādu gadu es neatceros,» atzina saimnieks.