Latvija pārvēršas par veco ļaužu zemi

Jaungulbenes novads «Siltāju» pamatskolu glāba, cik ilgi vien varēja. Tomēr 2011.gadā skolā bija mazāk nekā 50 skolēnu un to slēdza. Vietā ierīkoja pansionātu «Siltais». Baltvācu baronu laikā zemnieku bērniem būvēto ēku nosiltināja, izveidoja mazas istabiņas un stāvo kāpņu vietā ierīkoja modernu liftu.

Dažus gadus vēlāk līdzīgs liktenis piemeklēja Daukstu pamatskolu 15 kilometrus tālāk, kur 1.-4. klasē mācījās pieci skolēni. 2016.gadā skoliņa nosvinēja 90.jubileju un pirmajā stāvā ierīkoja pansionātu. Otrajā stāvā kā kompromisu saglabāja bērnudārzu dažiem bērniem. Gadu vēlāk nācās slēgt arī to.

Divdesmit minūšu brauciena attālumā tūlīt sāksies remontdarbi līdz šim lielākajā pansionātā bijušajā Jaungulbenes arodskolā, kur mūža nogalei būs vieta 90 sirmgalvjiem. Ēku pašvaldība pārņēma no valsts, kas jau bija ieguldījusi miljonu eiro tās siltināšanā. Vēl miljonu pašvaldība ieguldīs no savas kabatas.

Par klientu trūkumu neviens nesatraucas. Jau šobrīd 21 novada iemītnieks izvietots kaimiņu pašvaldību pansionātos, jo pašiem nav vietas, stāsta Gulbenes novada sociālā dienesta vadītājs Jānis Antanēvičs. Gulbenes novada politiķi cer, ka potenciālie jaunā pansionāta klienti būs no Rīgas, kurai arī trūkst vietas savos pansionātos.

Divi strādājošie uz pensionāru

Re:Baltica atrada vismaz 14 mācību iestādes, kas pēdējos gados pārtapušas vai drīzumā pārtaps par pansionātiem. Latvijā jau ir 133 pašvaldību un privāto pansionātu, kuros dzīvo apmēram 6000 senioru. Un viņu skaits nākamajos gados tikai pieaugs.

Demogrāfiski Latvija ir ļaunā spirālē: iedzīvotāji noveco, dzimušo skaits nekompensē mirušos jau kopš neatkarības atjaunošanas, oficiāli vairāk kā 250 tūkstoši strādātspējīgo aizbraukuši pēc lielākām algām uz «veco Eiropu», līdzi paņemot ģimenes jeb nākamos nodokļu maksātājus.

2030.gadā gandrīz puse (46%) Latvijas iedzīvotāju būs vecāki par 50 gadiem. Ceturtdaļa būs pensionāri (65+). Strādājošo skaits būs samazinājies par piekto daļu, un viņiem būs jāstrādā vairāk un jāmaksā lielāki nodokļi, lai uzturētu valsti esošajā apjomā, vai arī jāatver robežas papildinājumam no ārzemēm.

1990.gadā vienam pensionāram pensiju pelnīja seši strādājošie, šobrīd to dara vairs tikai trīs. 2030.gadā tie būs divi strādājošie.

Cerība, ka paspēsim dzemdēt vairāk bērnu, ir nereāla. 2016.gadā Latvijā piedzima 22 tūkstoši mazuļu. ES statistikas aģentūra lēš, ka 2030.gadā viņu būs gandrīz uz pusi mazāk - 14 000.

Ja neko būtiski nemainīsim, 2030.gadā Latvija, kuras mazpilsētas jau tagad vakaros ir biedējoši tukšas un kur aug tikai Pierīga, būs vēl klusāka. Iedzīvotāju būs mazāk, bet lielāka daļa būs jau gados. Tas maina arī sabiedrības gaisotni. Politiķiem savos solījumos būs jākoncentrējas uz konservatīvu, bet vēlēšanās aktīvu sabiedrības daļu un viņu vajadzībām, padarot valsti mazāk interesantu jau tā sarūkošajai jauniešu daļai.

«Jaunu talantu klātbūtne pilsētā liecina par pilsētu ar nākotni. Ja pilsēta ir tikai veciem ļaudīm, tad jaunieši turp nepārcelsies, neizklaidēsies, tur nebūs nākotnes. Un tas ir mazliet depresīvi no atmosfēras viedokļa,» Re:Baltica raksturo pilsētvides eksperts Toms Kokins.

Sajuka prātā, piedaloties loterijā

Uz fotosesiju Līna ieradās ar gredzeniem visos pirkstos. Rotas dara Līnu laimīgu. Foto: Reinis Hofmanis

Līnai Kozlovskai ir 91 gads. Viņai patīk košas blūzes, krelles un gredzeni, kas Līnai ir katrā pirkstā. Iegrimusi klubkrēslā, sirmgalve smaida un šūpo kājas.

Pansionātā «Siltais» Līna nonāca pirms pāris gadiem, kad pazaudēja saiti ar realitāti, piedaloties loterijā «Grand Prix», kas pa pastu piedāvāja iegādāties dažādas preces – virtuves piederumus, uztura bagātinātājus, rotaslietas. Par savu nepilno 200 eiro pensiju viņa nopirka matraci un vismaz sešas grāmatas par ārstniecības augiem, katru 29 eiro vērtībā. Līna ticēja, ka, pērkot šīs preces, vinnēs miljonu.

Līna ir uzaugusi Krievijā, pēc neatkarības atjaunošanas strādāja kolhozā Gulbenes pusē, abi dēli miruši. Tuvākā radiniece ir mazmeita ar trim bērniem un brāļa meita, kurai Līna katru mēnesi lika doties uz banku, lai izņemtu «loterijā vinnēto miljonu». Kad Līnas prāts aptumšojās pavisam, brāļa meita viņu paņēma pie sevis Ventspilī, bet sadzīve bija grūta.
«Pati pa dienu strādāju, bet Līnu vienu atstāt nevarēja,» stāsta brāļa meita, kas pati ir pirmspensijas vecumā un nevēlējās atklāt savu vārdu.

Līna sākumā nonāca Liepājas slimnīcā, tad Strenču psihiatriskajā slimnīcā. Jau šķita, ka Līna aizies mūžībā. Pēc divām nedēļām «brīnumainā kārtā Līnas prāts atgriezās un mēs «par blatu» ielikām tikko atvērtajā pansionātā,» stāsta radiniece.

Pašvaldība piemaksā

Par Līnas dzīvošanu pansionātā maksā Gulbenes novada pašvaldība, jo dēli ir miruši. Ja cilvēkam nav īpašas garīgas vai fiziskas slimības, viņš var pretendēt uz vietu pašvaldību pansionātos, kas par dzīvošanu ietur 90% pensijas. Atlikušo iemītnieki iztērē cigaretēm, kafijai, našķiem.

Gulbenes novadam viens pansionāta iemītnieks mēnesī izmaksā 470 eiro. Līdzīgas cenas ir arī citās Latvijas pašvaldībās, liecina Re:Baltica analīze. Tā kā vidējā pensija Latvijā ir ap 300 eiro (pansionātu vadībai Gulbenē ir trūcīgāki klienti, tiem ir ap 200 eiro), lielāko daļu pašvaldība pie sevis deklarētajiem piemaksā.

«Atpelnīt tur neko nevar, bet situācija ar veciem cilvēkiem ir katastrofāla. Pamesti, veci cilvēki lauku mājās, kas nav spējīgi paši izdzīvot,» stāsta bijušais Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Andris Apinītis (Reģionu alianse).

Gulbenes novadā ir trīs pašvaldības pansionāti, no kuriem vienu pārveidos par sociālo dzīvokļu māju. Pašvaldība arī noslēgusi līgumu ar Samariešu biedrību, kas regulāri apmeklē 70 vecos cilvēkus attālākās lauku mājās. Mērķis ir, lai seniori pēc iespējas ilgāk dzīvo sabiedrībā, nevis noslēgtā teritorijā – pansionātā. Tas ir arī lētāk.

Gulbenes novads ir miniatūrs Latvijas spogulis un skaidri iezīmē nākotnes problēmu. Ceturtdaļa iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Proporcija pieaug, jo gados jaunākie aizbrauc uz ārzemēm vai Rīgu. Pansionātu uzturēšanai jau aiziet 25% no pašvaldības sociālā budžeta (ap 600 000 eiro gadā).

Vienā no reizēm, kad Re:Baltica viesojas pansionātā «Siltais», tam blakus vēl no skolas laikiem palikušajā futbola laukumā trīs puikas spēlē futbolu. Pansionāta personāls to turpina kopt, lai nomaļajā vietā būtu vairāk dzīvības. Bet futbolu zēni nāk spēlēt arvien retāk.

«Katru gadu novadā paliek par 100 skolēniem mazāk,» Apinītis skaidro, kādēļ viņa vadībā novadā pēdējos gados aizvērtas vairākas skolas. Iespējams, tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ viņu nepārvēlēja pēdējās pašvaldību vēlēšanās. Vietējā sabiedrība skolu slēgšanu nespēja ne saprast, ne piedot.

Trāpīs arī Pierīgai

Toms Kokins stāsta, ka veco ļaužu ievietošana pansionātos būtiski mainīs Latvijas laukus. Mazās viensētas izmirs. «Mūsu aktīvās lauku ainavas tagad veidos moderni lielzemnieki, pa retai bioloģiskajai saimniecībai un tie, kuri var atļauties uzturēt brīvdienu māju. Romantizētā Mirtas tante ar vienu govi ir vēsture.»

Vēl plaši neapspriestas izmaiņas nākotnē varētu piedzīvot arī strauji attīstījusies Pierīga. Kokins kā piemēru min privātmājām bagāto Mārupi, kuras iedzīvotāji pārsvarā pārvietojas ar auto. Vecumdienās tas var izrādīties viņu slazds.

«Jā, Rīga ir tuvu, bet kad esi vecs un nevari vairs vadīt auto, nav starpības, vai līdz poliklīnikai ir jāiet viens vai 10 kilometru,» skaidro Kokins. Risinājums būtu labs sabiedriskā transporta tīkls un vietējie centri, ko var sasniegt kājām. «Pretējā gadījumā nevarēsim uzturēt milzīgu sociālo darbinieku un palīgtransporta tīklu.»

Pēdējos gados valstī ik gadu atver vidēji sešus jaunus pansionātus.

Dzīvo ilgāk, slimo vairāk

Novecošana nav tikai Latvijas problēma: Eiropa noveco kā kontinents. 2030.gadā vēl vairāk pensionāru uz 100 strādājošajiem nekā Latvijā būs Lietuvā, Grieķijā, Portugālē, Itālijā un tikai nedaudz mazāk Somijā. Gadiem ilgusi zema dzimstība un ilgāks dzīves laiks ir divi galvenie izskaidrojumi.

Tam ir nopietnas sekas veselības aprūpes budžeta sadalījumā. Šobrīd Latvijā sieviešu vidējais dzīves ilgums ir gandrīz 80 gadu, bet tikai 54 no tiem vidēji nodzīvo ar labu veselību, rāda ANO dati. Pērn pensijas vecuma cilvēkiem tērēja 35% veselības aprūpes budžeta. 2030.gadā viņu aprūpei vajadzēs jau 42% no visiem veselības aprūpes resursiem.

Pretēji tam, kā vedinātu domāt loģika, Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējas, demogrāfes Zanes Vārpiņas aprēķins rāda, ka veco ļaužu skaita pieaugums 2030.gadā vēl būtiski neietekmēs veselības budžetu – ar nosacījumu, ja paliek spēkā pašreizējās medicīnas izmaksas.

Tādā gadījumā 2030.gadā pensionāru veselībai Latvija tērēs par 32 miljoniem eiro vairāk, taču šo pieaugumu kompensēs ar to, ka būs mazāk tēriņu par gados jauniem cilvēkiem un strādājošajiem, kuru būs mazāk. Taču vienlaikus tas nozīmē daudz lielāku slogu strādājošajiem, kas vēl būs palikuši. Ja šobrīd no viena strādājošā samaksātajiem nodokļiem veselībai tiek tērēti 797 eiro gadā (gan par pašu strādājošo, gan pensionāriem, gan bērniem), tad 2030. gadā strādājošajam veselībai būs jānopelna vairāk 852 EUR, rāda Vārpiņas aprēķini.

Bet šie aprēķini ir aptuveni, jo grūti iedomāties, ka varētu nepieaugt medmāsu māsu un ārstu algas. Ja darbaspēka trūkumu un pensionāru pieaugumu izvēlas uzturēt ar viesstrādniekiem, arī viņiem vajadzēs veselības aprūpi. Kā tas notiks, Ekonomikas ministrija, kas atbild par vispusīgu skatu uz darba tirgu, iedomājas tikai aptuveni.

Sapņo par miljoniem

Līnu pansionātā «Siltais» šīs problēmas nesatrauc. Viņa dzīvo savā iedomu pasaulē. Kopēja viņu kā mazu bērnu aiz rokas aizved uz istabu, uzvelk sarkanu lietus jaku un uzliek galvā baltu plastmasas salmenīcu, ko zem zoda satur gumija. Līna ies pagalmā klausīties Jāņu dienas koncertu. Līna visu laiku smaida un izskatās laimīga. Tikai ik pa laikam viņa atceras un stāsta, ka bankā viņai glabājas miljoni.