Anže: «Es lūdzu, lai kaut kad nākotnē satiktu vīrieti.» Un viņa satika

«Joprojām to [red. Ērika Niedras nāvi] līdz galam neesmu pieņēmusi.

Jo tā sajūta tiešām bija tāda, ka puse no tevis ir noplēsta.

Kad Ēriks aizgāja, es nedomāju par sevi, koncentrējos tikai uz viņu, man likās, ka viņam ir vajadzīga mana palīdzība. Tai laikā lasīju Tibetas dzīvo un mirušo grāmatu, kas man ļoti palīdzēja, iedeva jaunu redzējumu. Tā kā Ēriks aizgāja pēkšņi, man šķita, ka viņš neapzinājās to mirkli, nebija tam gatavs, tāpēc es ar savām lūgšanām mēģināju palīdzēt viņam aiziet.

Skaļi mums abiem priekšā lasīju minēto grāmatu, lai mēs abi saprastu, kam ejam cauri.

Biju ļoti koncentrējusies uz to, man šķita, ka man jāvelta tam maksimāli daudz mīlestības enerģijas. [..] Sāku slimot - pārāk daudz sevi biju iztērējusi. [..] Piedzīvotais man mācīja arī to, ka nedrīkst otram iet līdzi: es varu palīdzēt, bet nedrīkstu pazaudēt sevi. Tas vispār noder attiecībās ar cilvēkiem: tu vari palīdzēt, vari iesaistīties, bet tev jāsargā savs kodoliņš,» Kristīne Anže atklāj žurnālā «Ieva».

Intervijā Kristīne arī neslēpj, ka pašlaik ir jauna ceļa sākumā - ir satikusi cilvēku, ar kuru veidot attiecības. «Kad tu zaudē ļoti tuvu cilvēku, ir lielas sāpes, bet aiz tām kaut kas ir. Aiz trakā pārdzīvojumu mākoņa slēpjas iespēja, par kuru sāpju mirklī pat nenojaut. Taču jau toreiz domāju: ja mans cilvēks nāks pie manis, mākslīgi viņu neatgrūdīšu.

Pašlaik varu teikt, ka esmu ļoti priecīga par to, ka esam satikušies.

[..]Es lūdzu, lai kaut kad nākotnē satiktu vīrieti ar bagātu jūtu pasauli. Tas ir noticis. Cilvēkus, kas pie manis atnāk, uztveru kā dāvanas.»

Vairāk lasi atklāto sarunu šīs nedēļas žurnālā «Ieva».