«Sirreāli - tas ir gadsimta pieticīgākais apzīmējums,» sacīja Hjūstonas iedzīvotājs Bils Volfs, stāvot līdz viduklim ūdenī savas mājas viesistabā. «Noskatīties, kā pa tavu ielu brauc deviņus metrus gara zvejas laiva, ir kaut kas neiedomājams.»
Atgriežoties ģimenes mājās Hjūstonā, Raienam Šortam nākas brist pa ūdeni, kas sniedzas viņam līdz ceļiem. Viņa soļi liek izkustēties rotaļlietu, lamināta gabalu un citu nieku jūrai.
«Nedomāju, ka skumstu,» sacīja Šorts, kurš cerēja no dzīvokļa izglābt dokumentus, darba apģērbu un datoru. «Es gribu turpināt savu dzīvi.»
34 gadus vecais Šorts ar sievu un mazuli tikai pirms četriem mēnešiem ievācās jaunajās mājās. Ģimene pat vēl nebija paspējusi iepazīties ar kaimiņiem.
No Hjūstonas un tuvējām vietām evakuētie cilvēki pazaudējuši daudzas vērtīgas lietas. Taču Volfs un citi apgalvo, ka vissāpīgāk esot bijis zaudēt ģimenes fotogrāfiju albumus, bērnu zīmētus dzimšanas dienas apsveikumus un citas mantas ar sentimentālu vērtību.
«Tās ir lietas, ko nevar aizstāt,» sacīja Volfs, turot rokās pilošu papīra gabalu - paziņojumu par viņa dēla piedzimšanu.