/nginx/o/2018/07/20/10950585t1h08f1.jpg)
/nginx/o/2018/07/06/8215406t1hbae0.jpg)
Latvijas pirmās brīvvalsts laika pēdējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa ilggadējiem pīšļu meklējumiem ir pielikts punkts, jo viņa kapavietu vairs nav iespējams atrast, intervijā laikrakstam «Latvijas Avīze» stāsta eksprezidents Guntis Ulmanis.
Kārļa Ulmaņa pīšļu meklējumiem - punkts; kapavietu vairs nevar atrast
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ulmanis atceras, ka aptuveni 15 gadi veltīti Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa pīšļu meklējumiem, taču tagad tiem esot pielikts punkts. «Var uziet viņa lietotu nazīti, kabatas grāmatiņu, drēbes gabalu, esam apsekojuši visus cilvēkus, kam vien bija jel kāds sakars ar aizvesto Kārli Ulmani, bet pagaidām strupceļš,» stāsta G.Ulmanis.
Pēc viņa domām pa kapiem nemitīgi nav ko staigāt un esot jāgodina cilvēka darbi, tāpēc ir izteikts rosinājums Latvijas vēstures institūta direktoram Guntim Zemītim sarīkot zinātnisku konferenci kā vēsturisku atskatu uz K.Ulmaņa atstātajām vērtībām un veikumu.
Vēl pēdējā cerība atrast K.Ulmaņa kapavietu pavīdēja 2011.gadā, kad Gruzijas medijos tika publiskotas ziņa par to, ka Latvijas pirmās brīvvalsts laika pēdējais Ministru prezidents Ulmanis, iespējams, apbedīts Gori kapos.
Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls, eksprezidents Guntis Ulmanis, lai pārliecinātos par izskanējušo ziņu, viesojās Gruzijā un tieši tad viņš intervijā atzina, ka mirstīgo atlieku meklēšana nebeigsies nekad, jo cilvēki ļoti vēlas panākt viņa reālo reabilitēšanu jeb attaisnošanu.
«Vairāku gadu laikā neesmu atradis nevienu argumentu par labu Ulmaņa pīšļu [esamībai konkrētā vietā]. Tagad ir parādījies mazs, mazs cerību stariņš, ka kaut kas varētu būt. Bet mana pieredze norāda, ka tas ir diezgan problemātiski,» toreiz intervijā norādīja G.Ulmanis.
Līdz šim no Krievijas arhīvu atklātā varēja secināt, ka 1940.gada 22.jūlijā, neilgi pēc Sarkanās armijas tanku ienākšanas Latvijā, K.Ulmanis tika deportēts uz Padomju Savienību. Dienu vēlāk viņš nonāca Maskavā. Līdz 1941.gada maijam K.Ulmanis dzīvoja Vorošilovā, īpaši uzraudzītā mājā. Pēc Otrā pasaules kara sākuma jūlijā K.Ulmani arestēja un ievietoja Valsts drošības komitejas (VDK) iekšējā cietumā, Ordžinikidzes novadā. Politieslodzītos pārveda uz Sibīriju, un to čeka plānoja darīt arī ar pēdējo Latvijas Ministru prezidentu.
Par tālāko informācijas ir maz. Zināms, ka K.Ulmaņa veselības stāvoklis strauji pasliktinājās. Viņš no Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku vests pāri Kaspijas jūrai, nonācis Turkmēnijas PSR pilsētā Krasnovodskā, šodien dēvētā par Turkmenbeši, kur 1942.gada 20.septembrī Latvijas prezidents nomira.
Informācija par K.Ulmaņa apbedīšanu Gori kapos nākusi no kaprača, kurš dēlam atzinies, ka stingrā čekas uzraudzībā viņam slepenībā likuši aprakt kādu svarīgu cilvēku, kurš esot bijis Latvijas prezidents. Ticamību faktam piešķirot tas, ka Gori bija čekistu stingri uzraudzīta pilsēta, no kuras informācija nevarēja noplūst. Turklāt šeit cauri iet dzelzceļš.