Eksperti: bērnu drošību var uzlabot, izmantojot tehnoloģijas un mācot patstāvību

# Bērnus līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst atstāt bez uzraudzības

Centra «Dardedze» psiholoģe Daina Dziļuma atgādināja, ka Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka

bērnam Latvijā līdz septiņu gadu vecumam vienmēr jābūt vecāku vai personas,

kas nav jaunāka par 13 gadiem, uzraudzībā.

«Tāpēc, ja redzat pirmsskolas bērnu, kurš klaiņo apkārt viens, vajadzētu pavērot, vai tuvumā ir kāds, kurš viņu pieskata, painteresēties, kurp bērns dodas, un, ja pieskatītāja tuvumā nav un nevaram ar viņu sazināties, vajadzētu izsaukt policiju. Nekur prom svešu bērnu nevajadzētu vest,» stāstīja Dziļuma.

# Bērni jāradina pie patstāvības

Dziļuma uzsver, ka arī pēc septiņu gadu vecuma sasniegšanas katrā ģimenē ir jāizvērtē individuāli, kad bērnu var sākt laist vienu uz skolu, pulciņiem, vai rotaļāties ar draugiem pagalmā. «Lai šī pāreja būtu sekmīga, svarīgi jau kopš dzimšanas atbilstoši viņa vecumam attīstīt bērnā spējas sevi nomierināt stresa situācijās, parūpēties par sevi – atslēgt un aizslēgt durvis, pagatavot vienkāršu maltīti, apkopt sevi, nodarbināt sevi patstāvīgi, nemeklējot rotaļbiedrus, un lūgt palīdzību, kad nepieciešams,» tā Dziļuma.

Būtiski ir radināt bērnu pie patstāvības, taču tas jādara pakāpeniski, un arī šeit talkā var nākt tehnoloģijas –

piemēram, ja bērns tiek atstāts viens, tad svarīgi regulāri sazvanīties un ļaut bērnam zvanīt vecākiem.

Dziļuma piebilda, ka, pirms laižat bērnu ielās vienu,vispirms vajadzētu vairākas reizes iziet plānoto maršrutu kopā, aicinot bērnu uzņemties «gida» lomu. Ja bērns, to darot, ir ļoti samulsis, tas liecina, ka viņš patstāvīgām gaitām vēl nav gatavs.

# Jāuzsver komunikācijas nozīme

Pirms radināt bērnu pie patstāvības, ar viņu ir jāpārrunā vairāki būtiski ar savstarpējo komunikāciju saistīti jautājumi. Pirmkārt, ir jāvienojas, ka tad, ja bērns kaut kur dodas, viņam par to ir jāinformē vecāki. Otrkārt, bērnam ir jāiemāca, kā sazināties ar vecākiem, vecvecākiem vai citiem ģimenei uzticamiem cilvēkiem. Treškārt, ar bērnu ir jāpārrunā, kādās situācijās jāsazinās ar tuviniekiem un kādās var un vajag zvanīt uz vienoto palīdzības dienestu numuru 112.

Arī ikdienas komunikāciju starp bērnu un vecākiem atvieglo bērnu drošības pulkstenis, jo tajā iriespēja noteikt tālruņa numurus, uz kuriem bērns var zvanīt un no kuriem var zvanīt bērnam, tā izslēdzot saziņas riskus ar ģimenes lokam nepiederošām personām.

# Jārunā, kā rīkoties riskantās vai «bailīgās» situācijās

Lai kā vecākiem gribētos domāt, ka viss būs kārtībā, bērnam noteikti ir jāzina, kā rīkoties, ja kaut kas iet greizi. Noteikti jāizskaidro, ko darīt un pie kā vērsties, ja mājās noticis kas nelāgs, vai ja kļūst bail vai noticis kas slikts uz ielas. «Piemēram, jāpastāsta, ka bērnam nevajadzētu slēpties vai bēgt uz nomaļām vietām, bet gan doties turp, kur ir daudz cilvēku, izstāstīt, kas noticis, un saukt pēc palīdzības. Iepriekš varat pārrunāt ar bērnu, kas varētu būt drošie cilvēki - piemēram, policists, apsargs, pārdevējs vai ģimene ar bērniem,» skaidroja Dziļuma.

Viņa arī uzsvēra, ka bērnam pavisam noteikti jāiemāca pateikt «Nē!», kas īpaši svarīgi ir situācijās, kad kāds svešs vai arī pazīstams cilvēks liek darīt ko bīstamu, nevēlamu un nepatīkamu. «Lai šo prasmi trenētu, vecākiem arī ikdienā vajadzētu cienīt bērna tiesības izteikt savu, no vecākiem atšķirīgu viedokli,» piebilda Dziļuma.

_{Raksts tapis sadarbībā ar centru «Dardedze» un mobilo sakaru operatoru «BITE».}