Arhīva foto: Īss ieskats asins nolaišanas vēsturē

Procedūras laikā sasirgušajam pacientam ar lanceti vai noasinātu koka gabalu tika pārgrieztas vēnas un īpašā bļodā no organisma tika iztecināts krietns daudzums «slikto asiņu». Tiesa, dažiem paveicās un vēnu pārgriešanas vietā tika izmantotas dēles, kuras asinis no cilvēka vienkārši izsūca, vēstīts vietnē «History».

Asins nolaišana tiek uzskatīta par vienu no senākajām praktiskās medicīnas procedūrām. Tā radās Senajā Ēģiptē, bet vēlāk popularitāti ieguva arī Senajā Grieķijā, kur ārsti uzskatīja, ka slimības cēlonis slēpjas tajā, ka cilvēka organismā ir pārlieku daudz asiņu.

Romas impērijas laikā ārsts un fiziķis Galēns attīstīja Hipokrata teoriju par to, ka labas veselības pamats ir balanss starp četriem ķermeņa šķidrumiem: asinīm, flegmu, dzelteno žulti un melno žulti. Galēna aprakstītā asins nolaišana un ķermeņa šķidrumu sabalansēšana kļuva par vienu no populārākajām ārstēšanas metodēm Romas impērijas laikā un vēlāk arī Indijā un Arābu teritorijās.

Viduslaiku Eiropā asins nolaišana kļuva par standarta procedūru mēra, baku, epilepsijas un ģikts ārstēšanā, kad tika pārgrieztas pacienta vēnas vai kakla artērijas un traukā notecināts zināms daudzums asiņu.

1163. gadā baznīca aizliedza asins nolaišanas procedūru veikt mūkiem un priesteriem, kuri bieži mēdza praktizēt kā ārsti, tomēr tas neapturēja baisās procedūras izplatību, jo ārstu funkciju pārņēma bārddziņi, kuri savās iestādēs veica gan bārdas un matu apkopšanu, gan asins nolaišanu, zobu raušanu un ķermeņa locekļu amputācijas. Interesanti, ka sarkanām, baltām un zilām strīpām rotātā bārddziņu un frizētavu zīme, kas bieži redzama pie frizētavām arī mūsdienās, simbolizē ar asinīm notraipītus dvieļus.

Asins nolaišana kļuva nedaudz humānāka tikai 18. gadsimtā, kad tika izgudrota atsperu lancete un īpašs instruments, kas sastāvēja no vairākiem paralēliem asmeņiem. 18. gadsimta ārsti asins nolaišanu vēlīgi parakstīja teju katram pacientam, kas pie tiem vērsās un ne bez pozitīviem rezultātiem. Piemēram, Marijas Antuanetes dzīvība dzemdību laikā, iespējams, tika izglābta pateicoties dūšīgai asins nolaišanai pēc tam, kad karaliene paģība. Tiesa, daži uzskata, ka karalienes atgūšanos veicināja svaigais gaiss, kas ieplūda pa strauji atvērtajiem logiem.

Savukārt Amerikas pirmajam prezidentam gan nepaveicās tik ļoti kā Antuanetei. 1799. gada 13. decembra rītā Džordžs Vašingtons pamodās ar sāpošu kaklu un iesnām, tāpēc nolēma nekavējoties rīkoties un glābt savu veselību, nolaižot asinis. Nākamajā dienā Vašingtonam tika notecināti gandrīz 3 litri asiņu. Neskatoties uz veikto procedūru, Vašingtons drīz nomira no asins zuduma.

19. gadsimta beigās tehnoloģiju un medicīnas attīstība asins nolaišanu padarīja mazāk populāru, līdz tā izzuda gandrīz pavisam. Mūsdienās asins nolaišanu izmanto tikai ārkārtīgi retās un specifiskās procedūrās.