Arhitektūras nozarē skaistums un racionalitāte slēpjas vienkāršībā

Piemēram, mūsdienās varam uzbūvēt dažāda veida konstrukcijas, sevišķi, ja runājam par lielāka laiduma pārsegumiem, lielāku slodžu nestspējīgām konstrukcijām. Tāpat ļoti būtiski attīstījušās arī iespējas līmētā koka sektorā. Piemēram, sporta halles vai citas plašas telpas mēs pašlaik varam pārsegt ar koka kopnēm, kas agrāk nebija iespējams. Tāpat, piemēram, koka logus var izveidot tā, lai tie būtu energoefektīvi un hermētiski blīvi, ar laiku nedeformētos.

Lieliem soļiem uz priekšu ir gājusi koka māju rūpnieciskā ražošana. Nav vairs kā agrāk, kad divi vai trīs amatnieki visu vasaru uz vietas būvē vienu māju. Tagad uz vietas notiek tikai sagataves darbi, pamatu izveide un komunikāciju ievilkšana, viss pārējais jau tiek rūpnīcā izgatavots un attiecīgi objektā uz vietas pāris dienu laikā salikts kopā no dažādiem paneļiem. Tas pasūtītājam ļauj ietaupīt finanšu līdzekļus, savukārt būvniekam tas ļauj nodrošināt nemainīgu kvalitāti.

Šādu māju būvniecība pozitīvi novērtēta, piemēram, Zviedrijā un Norvēģijā, kur rūpnieciski ražotām mājām ir labākie noieta tirgi. Arī Latvijā ar katru gadu palielinās koka māju piedāvājums, parādās arvien vairāk ražotāju, pēc kā var spriest, ka arī pieprasījums lēnām aug. Cilvēki saprot, ka rūpnieciski ražota māja nebūt nenozīmē, ka visi dzīvo vienādās «kastītēs», jo iespējas dažādiem risinājumiem ir ļoti plašas.Arvien biežāk var vērot tendenci, ka cilvēki vairāk saprot, ka tieši vienkāršībā slēpjas skaistums un racionalitāte.

Runājot par situāciju Latvijā, jāuzsver, ka, lai attīstītos koka māju ražošana, ir jāmainās arī likumiem par to būvniecību. Piemēram, divu stāvu ierobežojums manā skatījumā ir arhaisks un sakņojies mītos, ka koka mājas vieglāk deg un attiecīgi, jo lielāka koka māja, jo lielāka skāde, tai degot. Bet jāuzsver, ka koka māja nedeg daudz citādāk nekā mūra māja. Tā ka es domāju, ka ar laiku šim likumam vajadzētu mainīties. Mums ir jāsaprot, ka vajag koncentrēties uz uguns avota ierobežošanu, nevis mēģināt visu savu iedzīvi padarīt nedegošu.

Tai pat laikā ir arī maldīgi domāt, ka koka mājas ir mazāk izturīgas vai nav ilgdzīvojošas*. Skandināvijā, piemēram, koka baznīcas stāv jau tūkstoš gadu un ir labi saglabājušās. Šajās valstīs tiek mērķtiecīgi īstenota koka būvniecība un arhitektūra, un tas notiek ne tikai privātajā sektorā, bet arī daudzdzīvokļu māju sektorā. Arī mums Latvijā baznīcās var redzēt iespaidīgas siju konstrukcijas no koka, kas varbūt tādam ikdienas apmeklētājam nav redzams. Piemēram, Doma baznīcā ir saglabājušās vēsturiskas jumta konstrukcijas ar lieliem jumta laidumiem.

Jāuzsver, ka nelaime ar koku notiek tikai tad, kad mēs par to nerūpējamies. Jau sen ir zināms, ka mūra māja aizietu postā tikpat ātri kā koka māja, ja mēs par to nerūpētos, pielaistu klāt mitrumu. Atsevišķos gadījumos mūris varētu drupt kopā pat ātrāk, jo, ja mūra māja brūk, tad tā visa brūk kopā, taču koka māja brūk tikai tajā vietā, kur ir traumēta, līdz ar to šo vietu ir iespējams izolēt.

Es lieku lielas cerības, ka līdz ar koka būvniecības attīstību un plašajām būvniecības iespējām arī Latvijā koka ēku būvniecība un koka izmantošana interjerā kļūs arvien populārāka. Domāju, ka koka izmantošana būvniecībā un interjerā daļai sabiedrības asociējas ar aizgājušo laiku mazturības simbolu, taču redzu, ka tas lēnām sāk mainīties, un jau tuvākajā laikā mēs uz koku skatīsimies daudz pozitīvāk.

*DNB bankas veiktā sociālā pētījuma dati liecina, ka vairāk nekā 23% iedzīvotāju uzskata, ka koka mājām ir īsāka dzīve nekā cita veida mājām.

Arhitekts Toms Kokins