/nginx/o/2018/07/06/8240539t1h03b0.jpg)
Tu dzīvo savu dzīvi, bet visu laiku nepamet sajūta, ka kaut kas nav īsti labi? Kaut kā trūkst, nav gandarījuma un laimes sajūtas. Varbūt visa sāls ir tevī pašā, tavā dzīves uztverē? Reizēm mēs pašas spējas sabojāt savu dzīvi, darot lietas, kas atņem laiku, spēku, enerģiju un, jā, - arī labo omu. Varbūt - vienkārši tas jāpārtrauc?
TU NEMITĪGI SEVI SALĪDZINI AR CITIEM. Lai ko tu darītu, tu domā par citiem. Tu salīdzini sevi ar citiem. Un nav pat svarīgi, vai tie ir tuvi cilvēki, piemēram, tava draudzene vai māsa, vai svešāki cilvēki – kaimiņiene vai kolēģe. Ja kādam citam kaut kas izdodas labāk nekā tev, tev skauž (jā, atzīsti sev to), tevi tas skumdina un uzmācas teju vai dzīves apnikums, šķiet, ka pašai nekas nav tā, kā vēlētos... Šādi dzīvojot, laiks skrien, dzīve paiet, bet prieka tajā maz. Varbūt ir vērts pieņemt, ka vienmēr būs miljons cilvēku, kam būs kaut kas vairāk nekā tev, un tajā pašā laikā – vismaz miljons, kuriem kaut kas būs mazāk nekā tev. Un galu galā – vai nav vienalga? Tā taču ir tava un tikai tava dzīve, kuru tu dzīvo, turklāt – tā ir viena!
TU DZĪVO PAGĀTNĒ, NESPĒJOT TO PALAIST. Viss, kas ir aizgājis, ir aizgājis. Dzīve māca, ka to ir jācenšas atlaist un par to daudz galvu nevajag lauzīt. Lai vai kas tas būtu – izbeigtas attiecības, kāds sāpīgs zaudējums, ir jādzīvo tālāk, jo laiks tādēļ neapstājas. Jā, reizēm tas ir skaudri, bet tas ir tikai tevis pašas labā. Ja tu visu laiku domāsi un lauzīsi galvu par to, kas ir pagājis, tu neturpināsi dzīvot uz priekšu, bet dzīve pa to laiku vienkārši aizies gar degunu. Dzīvo šodienai un rītdienai, nevis vakardienai!
TU DOMĀ PAR TO, KO CITI DOMĀ. Tevi uztrauc tas, ko citi domās, ko citi teiks, kā citi reaģēs. Taču – varbūt viņiem vispār ir vienalga? Varbūt viņi par tevi nemaz nedomā? Pavadot laiku, uztraucoties par citiem, tu patiesībā savu dzīvi palaid garām, turklāt vēl pamatīgi sabojā. Centies tikt no šīm važām vaļā – nedomā par citiem, un tu sapratīsi, ka arī viņi par tevi ne sevišķi domā! Katrs taču dzīvo tā, kā pats uzskata par pareizu, turklāt – vienmēr būs kāds, kurš būs pretējās domās un uzskatos tavējiem. Vai tādēļ jāpielāgojas? Ja esi pārliecināta par saviem uzskatiem, paliec pie tiem!
TU BAIDIES NO SAVĀM EMOCIJĀM UN SAJŪTĀM. Tu baidies paust emocijas, baidies just un sajust. Tu neatklājies citiem, tu dzīvo savā čauliņā, no malas radot sajūtu, ka esi visuvarena un spēcīga. Ieguvums? Tikai tukšuma un vientulības sajūta iekšienē. Nebaidies dzīvot ar emocijām, ar sajūtām! Ja jūti, tad saki to, izrādi! Nebaidies pieķerties un, jā, – arī mīlēt! Jo tikai tā tapsi mīlēta arī pati! Protams, mēs neviena neesam pasargātas no atraidījuma vai vilšanās, bet visu dzīvē nav iespējams paredzēt. Un, ja baidīsies un uzmanīsies, tad tā arī vari palikt – viena.
TU VISU PACIET, NE PAR KO NECĪNIES. Tu pieņem visu, kas notiek, kas nāk pār tevi. Pieņem un samierinies. Jā, reizēm tā arī vajag, bet reizēm ir iespēja cīnīties par ko labāku. Nepieņemt un nesamierināties, bet mainīt situāciju! Ja klusi un paklausīgi visu tikai pieņemsi un samierināsies, var gadīties, ka tev tiek uzkrauts pārāk daudz un pārāk netaisnīgi. Tā vietā reizēm ir vērts parādīt raksturiņu, to, ka ar tevi arī ir jārēķinās, ka arī tu gribi labāk! Nebaidies paust to, ko domā un jūti!
TU ESI KOPĀ AR CILVĒKU, KURŠ NAV TAVĒJAIS. Un visbeidzot – esot kopā ar kādu, par kuru pati jūti – tas nav īstais. Tu iznieko savu laiku un savu dzīvi. Protams, te nav runa par to, ka ir lietas, kuras attiecībās jāpieņem, jāpieslīpē un jāpielāgojas, jo ideāls jau nepastāv. Tomēr – ja ir skaidrs, ka divi cilvēki dzīvo blakus, bet katrs savu dzīvi, ejot savu, pilnīgi atšķirīgu ceļu no otra, turklāt nav kopīga mērķa, varbūt – jums tomēr nav pa ceļam? Dzīve ir viena, turklāt tā skrien ātri – vai tu tiešām gribi to izniekot?