Brīvdienu maršruts ⟩ Teikām apvītais, īstais Zilaiskalns ar padomju laiku kūdras ciematiņu (2)

Par pašu kalnu

Ir izmērīts, ka pats Zilaiskalns ir 127 m augsts. Uzskata, ka tā ir spēcīga svētvieta uz divu uguns āderu krustpunkta, citi savukārt saka, ka Zilākalnā krustojas četras uguns āderes. Kalna korē šim iedomātajam punktam apkārt izveidoti 14 enerģijas un viens uguns aplis. Tiek runāts, ka virsotnē šai punktā ir vislielākā enerģijas plūsma, kur ļaudīm smelties iedvesmu, spēku un pozitīvismu.

Zilaiskalns ir sena kulta vieta un viena no hipotētiskajām Beverīnas pilskalna atrašanās vietām. Šī apkārtne sastāvēja no svētajiem kokiem, kalniem, birzs, avota, kultakmeņiem. Atsevišķie pauguri tiek dēvēti par Dievu kalniem, kuriem senāk esot bijis katram savs nosaukums - Upurkalniņš, Avotiņkalns, Oļu kalns, Jāņa kalns un citi. Tas mūsdienās kopā ar viduslaiku kapsētu ir valsts aizsargājamais kultūras (arheoloģijas) piemineklis.

Aiz virsotnei blakus redzamās ieplakas var redzēt nelielu pauguriņu, to tad sauc par Dieva kalnu jeb Upurkalniņu. 1802. gada Garlība Merķeļa episkā dzejojuma «Vanems Imanta» iespaidā radusies leģenda, ka Dieva kalniņā apbedīts kāds varonis Imanta. Izplatīts ir arī šā kalniņa nosaukums - Imantas kaps, tā vēstī portāls svetvietas.lv, stāstot, ka vēl vienā no Zilākalna virsotnēm - Avotiņkalniņā - kādreiz tecējis avotiņš, kurā upurēts un kura ūdens īpaši dziedinājis acu slimības. Pēc avota ūdens izsīkšanas šim nolūkam lietotas atstātās smiltis.

Ir ziņas, ka Zilākalnā bijusi svētbirzs, kur svinēti Jāņi un citi tautas svētki. Arī Andreja Pumpura eposā «Lāčplēsis» Zilais kalns attēlots kā visas tautas sanāksmju vieta. Līgo vakarā te kopā sanākuši Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi varoņi. Zilais kalns pazīstams arī kā iecienīta pareģošanas un ziedošanas vieta. Joprojām kalna ziemeļu nogāzē atrodas kultakmens ar mākslīgi veidotu iedobumu.

Teikās un nostāstos Zilaiskalns tiek minēts arī kā raganu pulcēšanās vieta, tāpat tuvākajā reģionā atrodas daudzi kultūrvēsturiski objekti, kas minēti gan teikās, gan nostāstos, gan tiek saistīti ar sakrālajām lietām.

Arī ar nosaukuma izcelšanos ir mīklainas lietas - vai par zilu kalns nosaukts savas mūžīgās dūmakas pēc, vai arī pilnīgi pretēji - tam nav nekāda sakara ar krāsu. Tam varētu būt saistība ar vārdu sakni «sil» vai «zil», kas būtiski saistīta ar vārdu «zīlēt» vai krievu valodas vārdu «sila» - spēks.

Ir iespējams sarunāt arī ekskursijas, lai tad šo vietu izprastu dziļāk un vairāk.

Mūsdienās pats kalns ir apaudzis ar mežu, bet kalna galā atrodas mežu uzraudzības tornis. Uz Valmieras pusi no Zilākalna tagad atrodas karjers, kurā iekārtota autokrosa trase. Viens no skaistākajiem brīžiem, kad apmeklēt šo vietu, ir pavasaris, kad viscaur ap kalnu zied zilo un balto vizbulīšu miljoni.

Par Zilākalna ciematiņu

Kalna pakājē vēl «krievu laikos», ap 1950. gadu, uzcelts ciematiņš dažādiem iebraukušajiem cilvēkiem no visas plašās padomijas, lai tie izstrādātu turpat netālu esošos plašos kūdras purvus - arī šis ciems ir īsas caurbraukšanas ekskursijas vērts. Tiesa gan, kā jau daudzviet tas tagad notiek, tas ir samērā sakopts un padomijas «smeķis» ir nedaudz zudis.

Tomēr iedomāties var centrālo (vienīgo) ielu - cik plata tā kādreiz likās, kad tikai retajam bija auto un uz pilsētu vai Dikļiem bija regulāra autobusu satiksme ik dienu. Skolas ēka, kur tolaik bija tikai krievu bērnu plūsma (latviešu skolas bija vai nu Valmierā, vai Dikļos), māju tālāk - bērnudārzs, vietējā poliklīnika, diezgan pieklājīga izmēra, bijis saimniecības veikals, pārtikas veikals, galantērijas veikals, alkohola veikals, ēdnīca, bibliotēka, frizētava, pasts, katlumāja, kur gandrīz visi gāja mazgāties «pirts dienās». Šodienas acīm skatoties - tiešām neticami!

Zilākalna «Zažēnos» dzīvojusi leģendāra tautas dziedniece Zilākalna Marta.