1836 enduro kilometri. 7. un 8.sērija: Ape - Metsavenna Talu - Freda arka

4.ekspedīcijas 1.diena

Pie vecā Apes motokluba leģendārā Ikarusa, ar ko savu ceļu uz sacīkstēm ir uzsākuši daudzi slavenākie Latvijas motokrosisti, satiekam pasaules junioru čempionu Matīsu Karro, kurš šosezon Hondas rūpnīcas atbalsta komandas sastāvā startēja karaliskajā MX1 klasē. Sezona traumu dēļ nav izvērsusies veiksmīga, bet Matīss ir apņēmības pilns tikt pārišim drūmajam posmam un ar smaidu raugās nākotnē. Ložņājot pa veco busu, atrodam episku ķiveri ar Honda uzlīmi. Tas nozīmē, ka Matīsam tā noteikti jāpiemērī.

Mērojot ceļu uz Apes mototrasi Aleksa aizmugurē, pāris manāatmiņāatsauc 60. gadu kulta filmas «Easy Rider» kadru, kurāPīters Fonda (Peter Fonda) dodas ceļākopāar Džeku Nikolsonu (Jack Nicholson).

Aleksam un Matīsam ir ko stāstīt par leģendāro Apes mototrasi.

Viens no Matīsa mērķiem ir izcīnīt Vaidavas kausu, kas viņam vēl nav, savukārt Mārtiņam ir veseli divi. Aleksis ar Haskiju trasē veic vairākus apļus, un uz tā tramplīna, uz kura Jānis Kārkliņš sasniedzis Latvijas rekordu tāllēkšanā, veic vairākus iespaidīgus lēcienus, apliecinot Husqvarna 701 spējas arī sporta režīmā.

Iesildījušies trasē, visi kopīgi braucam Igaunijas robežas virzienā, kur 1,5 km no robežlīnijas atrodas mazais Vaastse-Roosa (jeb Jaunrozes) ciems. Tur mūs sagaida igaunis Meelis Mottus, kuram ir ko stāstīt par mežabrāļiem, kuri pierobežas bunkuros slēpušies pēc Otrā Pasaules kara. 1999. gadā viņš atklājis mežabrāļu saimniecību Metsavennta Talu, kas piedāvā ekstrēmā tūrisma paveidu - iespēju nakšņot mežabrāļu pazemes bunkuros. Tieši šādos bunkuros četrdesmito gadu otrajā pusē un piecdesmito sākumā dzīvoja simtiem drosmīgu, bet nelaimīgu vīru.

Meelisa tēvs Harry Mottus kļuva par mežabrāli 1940. gadā. No meža viņšiznāca tikai 1954. gadā, pēc Staļina nāves, kad no Sibīrijas sāka atgriezties pirmie izsūtītie.

Meelis emocionālā stāsta laikā piedāvā mums degustēt ‘Dzimtenīti’, kas mežabrāļiem reiz kalpojusi kā valūta un ļoti vērtīga maiņas prece, jo dzira palīdzējusi ziemās pārvarēt aukstumu. Matīss veic kvalitātes pārbaudi, iemērcot pirkstus šķidrumā un tos aizdedzinot.

Meelis mums piedāvā nakšņot pirtī pie Vaidavas upes, bet mēs izvēlamies palikt bunkurā, lai kaut nedaudz izprastu, kā jutās cilvēki, kuri šādos apstākļos pavadīja gadu desmitus.

Šūpuļdziesmas vietā Meelis ģitāras pavadījumā dzied mežabrāļu dziesmas, kas spartiskajos apstākļos palīdz sagaidīt miegu.

^{Vai var iznākt, vai var iznākt}

^{No puda desmit pudeles?}

^{Jā, var iznākt, jā, var iznākt}

^{No puda desmit pudeles.}

^{Dažreiz notiek lietas sliktas}

^{Sabojājas brūvējums.}

^{Mežabrāļi paliek sausā,}

^{Nelaimīgi gulēt iet.}

^{Vai var tiešām sabojāties}

^{Vesels kandžas brūvējums?}

^{Jā! Var tiešām sabojāties}

^{Vesels kandžas brūvējums!’}

^{‘Oda kandžai’, pierakstīta pēc Enno Hernita dziedājuma.}

4.ekspedīcijas 2.diena

Miegu bunkurā no rīta pārtrauc mazie grauzēji, kuri skraida virs dēļu pārklātās slēptuves jumta, un lietus lāses, kas pil no atvērtās lūkas. Fredis stāsta, ka naktī redzējis arī sikspārņus, un ar bažām aptausta degunu, jo lasījis, ka tie mēdzot guļošiem cilvēkiem tos apgrauzt. Renārs priecājas par desām, kas palikušas neskartas zem Freda pagalvja, tā kā kopumā komanda ir noskaņota pozitīvi un ir gatava doties ceļā.

Atvadāmies no Matīsa un braucam Ķauķu kalna virzienā. Īsākais ceļš GPS rāda virzienu pāri Vaidavas upei, un Fredis, atradis vietu, kur redzamas sen izjukuša tilta atliekas, metas to forsēt. Upe šajā vietā virspusēji izskatās aptuveni līdz celim dziļa, bet tas izrādās mānīgs priekšstats, jo, ticis līdz vidum, Fredis ar moci grimst arvien dziļāk, līdz nenotur līdzsvaru un iegāžas ūdenī. Laiciņš ir silts, un pārējiem krastā ir jautri. Izvelkam dusmīgo, slapjo Fredi ar visu moci un cenšamies atdzīvināt tehniku. Skaidrs, ka ūdens ticis līdz filtram, līdz ar to mēģināt to darbināt būtu neprāts, jo ekspedīcija var beigties ar hidro triecienu dzinējā. Jāizjauc mocis, lai tiktu pie sveces un atbrīvotu dzinēju no ūdens. Protams, tāda instrumentu arsenāla mums līdzi nav, bet labi, ka Latvija pa perimetru ir tikai 1836 km gara un daudzviet mums ir draugi. Matīss no Apes atgriežas ar tēva brāli Ilgoni, kuram līdzi ir pamatīgs atslēgu arsenāls. Ilgoņa trofejās ir arī Vaidavas kauss, un interese par močiem nav zudusi. Cīņā ar tik kvalificētiem mehiem, speciālistiem un konsultantiem Yamaha ātri padodas kā valis izpūzdama no cilindra ūdens strūklu.

Juhūūū! Un ceļš var turpināties!

Vaidavu mums neizdevās forsēt, bet Ķauķu kalnu gan, tiesa - ne bez kritieniem. Interesanti, ka kritieni ir daļa no Ķauķu kalna ikdienas, jo ik pa laikam kopš 2007. gada šeit ziemās notiek kalnā braukšanas sacīkstes ar motocikliem - uzvar braucējs, kurš visātrāk uzbrauc kalna virsotnē. Uzbraucam virsotnē pa kalna lēzenāko austrumu nogāzi, no kuras paveras iespaidīgs skats uz Ziemeļvidzemes augstieni. Vecie slēpotāju pacēlāji, kuri, kā stāsta Renārs, ziemā vēl darbojas, ieauguši garā zālē, gaida sniegu, bet mēs visi Alekša vadībā nobraucam lejā pa Ķauķu kalna stāvāko nogāzi.

Tālāk ceļš ved uz Drusku pilskalnu - vienu no stāvākajiem pilskalniem Latvijā. Tā augstums ir 246 m vjl. un 80 m virs dienvidos esošā Pilskalna ezera līmeņa. No pilskalna un 3 klajajiem pauguriem uz ziemeļiem no tā paveras brīnišķīgs skats uz Alūksnes pauguraini un Hanju augstieni Igaunijā. Saskatāms Igaunijas augstākais kalns Lielais Munameģis (318 m vjl.). Iekarojot stāvo pilskalnu, nākas atkal piedzīvot kritienu un salocīt aizmugurējo bremžu pedāli. Tuvējā ciematā cenšamies to ar trubu atlocīt, bet alumīnija sakausējums neiztur spriedzi un pedālis pārlūzt uz pusēm. Nav variantu - ceļš jāturpina, paļaujoties tikai uz priekšējām bremzēm.

Ceļā uz Latvijas, Igaunijas un Krievijas robežakmeni mežā atrodam norādi uz Lakšu dzirnavu drupām, gar kurām tek gleznaina upīte.

Līdz ar robežakmens sasniegšanu esam noslēguši Ziemeļvidzemes posmu un sākam iepazīt Rietumlatgales pierobežu.

Pulkstenis jau ir septiņi vakarā, visapkārt velkas negaisa mākoņi, un jāsāk domāt par naktsmājām. Meklēdami siena šķūni, iebraucam lauku sētā, kur iepazīstāmies ar saimnieci Antoņinu un viņas dusmīgo suni Barbosu. Siena šķūņa nav, bet Antoņina mums laipni ierāda istabu dārza mājā vai šķūnī, kur kolorītā, mazmazītiņā istabelē, izrotātā ar sienas paklājiem un svētbildēm, varam pārlaist nakti.

Elektrība, duša un, protams, interneta nav, toties ir malka, ugunskurs, kartupeļi vagā un tikko salasīti ķirši.

Aleksis internetu aizstāj ar malkas skaldīšanu un viņam tas lieliski izdodas. Pie ugunskura, zem ozola kuplajiem zariem, noraugāmies debesīs dabas iestudēto izrādi ar zibeni un pērkonu galvenajās lomās, bet lietu par laimi tā arī nesagaidām.

4. ekspedīcijas 3. diena

Mūs modina ozola biezo, samtaino lapu čuksti un Antoņinas āmura metāliskā skaņa, dzenot mietu rīta ganībās.

Svaigs, silts piens un ugunskurā cepti kartupeļi ir mūsu brokastu piedāvājumā. Niknais Barboss jau kļuvis par uzticamāko draugu un neatkāpjas no mūsu nometnes ne soli.

Antoņinas bērni ir izklīduši pa plašo Eiropu darba meklējumos un atgriezties šobrīd nedomā. Vasarās vēl pa reizei ciemos atbrauc mazbērni, kuri izglīto par jaunākajām tehnoloģijām un šovasar pat iemācījuši ķert pokemonus!

Šodien mūsu galamērķis ir Alūksne, kur Renāra vecāku mājās arī atstāsim močus līdz nākamajai ekspedīcijai. Haskijiem un Yamahai ir nepieciešama apkope, remonts un riepu maiņa, kas tiks veikta Renāra tēva virsvadībā.

Līdz Alūksnei, protams, braucam pa pielijušajiem meža ceļiem un laukiem, pilsētā, kurā šodien ir kapusvētki, iebraucam ap pusdienas laiku.

Mazgātuvē noskalojam dubļus un braucam ciemos.Renārs Kārkliņš tēva mājās garāža ir kā svētnīca močiem un te arī paliek skaidrs, no kurienes radusies Renāra mīlestība pret tiem.

Aigars Kārkliņš izcīnījis PSRS čempiona titulu gan skutera braukšanā, gan autosportā. Mīlestība pret tehniku parādījusies jau agri, jo bērnību Aigars pavadījis Jaunalūksnē un netālu no mājām bijusi autotrase. Šobrīd Aigars aktīvi darbojas garāžā, kurā tiek restaurēta dažāda tehnika, sākot no jaunību dienas Javiņas, beidzot ar vairākiem spēkratiem, kuri jau no bērnības ir bijuši vēlmju sarakstā, piemēram, Iž Planeta. Brīvdienās Aigars kopā ar sievu dodas gan tuvos, gan tālos moto ceļojumos. Garākiem tūrisma braucieniem garāžā tiek gatavota automašīna Ņiva, kura atvieglos ceļošanu, jo tad pie stūres varēs piesēsties arī sieva Eva!

Aigars arī veic Haskiju apkopes, pārbauda to tehnisko stāvokli, maina eļļas, apjož tos ar jaunām pastalām, proti, jaunām, enduro ceļiem piemērotām riepām, un papildus drošībai riepās tiek ievietotas biezākas kameras.

Namamāte izvārījusi gaileņu zupu un mūs karaliski uzņem pie pusdienu galda.