Vai jums nekad nav piezagušās aizdomas, ka ar pasauli, kurā dzīvojat, kaut kas nav kārtībā? Ka tā varbūt patiesībā nemaz neeksistē? Šajā dzīvē tu esi ziņu redaktore vienā no medijiem mazā valstiņā ar iekšzemes kopproduktu tik niecīgu kā cerība uz sauli atvaļinājumā un vasaru - tik vilšanās pilnu kā «Latvijas Loto» momentloterijas biļete. Tev ir personas kods, tu maksā nodokļus un katru rītu pulksten 9.15 sestajā tramvajā vēro koši izkrāsotu, pavītušu sievieti, kura sarkaniem nagiem telefonā saglāsta sev jaunākās ziņas, kuras tu esi tur ielikusi pirms dažām stundām. Tu salijusi ieslēdz redakcijas datoru un ielej kūpošu kafiju krūzītē ar uzrakstu «Neguli!», un tev ir sajūta, ka tās nemaz nav. Atceries brāļus Vačovskus un «Matricu»? Kad tu liec krūzi ar kafiju pie lūpām, Matrica tavām smadzenēm saka, ka tā ir stipra, rūgta un uzmundrinoša. Nezināšana ir svētība. Starp nodokļu reformām, noklausītām oligarhu sarunām un ISIS tevī neskaidri plandī doma, ka šis viss nav pa īstam. Bet, ja nespēj pamosties no sapņa, kā atšķirt iedomu pasauli no īstās? Kā sajusties dzīvam?

Tā kā Indonēzijā esmu apmetusies par «Dievu salu» dēvētajā Bali, mani no Ījena šķir 200 kilometru liels attālums, turklāt ceļš jāmēro ne tikai pa sauszemi, bet arī ūdeni. Ne tuvu neesmu ne pieredzējusi kalnos kāpēja, ne pasaules apceļotāja, patiesībā Indonēzija līdz šim manā apziņā eksistējusi vienīgi kā Latvijas ziņu portālu dīvaino ziņu drusku konstruēta paralēlā realitāte - par pitona vēderā atrastu bezvēsts pazudušu vīrieti, par indonēziešu zvejnieka okeāna krastā uzietu dīvainu neradījumu un vecāko vīrieti pasaulē, kurš esot nodzīvojis 146 gadus. Tāpēc izlemju, ka labāk būtu, ja kāds mani nogādātu galapunktā. Doma par pitona vēderu nav pārāk iedrošinoša.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X