Fredim niez nagi rāpties pa pilsdrupu ķieģeļu mūriem uz ēkas augšējiem stāviem. Tam nepieciešamas klinšu kāpēja un kaķa iemaņas, bet Alfrēdam acīmredzot tās netrūkst.
Pa ceļam uz Ērģemes pilsdrupām nākas palauzīt galvu, lai atrastu Smētu ozolu, kurš paslēpies skaistām pļavām pārklātā, reljefā apvidū.
Fredis, kurš brauc pa priekšu, ir izvēlējies grūti izbraucamu, sarežģītu bezceļa posmu, kur šodien tiek pārbaudīta mūsu fiziskā un moču tehniskā gatavība. Dubļu kārta izrotājusi braucamos un mūsu sasvīdušās, bet laimīgās sejas.
Ērģemē iebraucam ap deviņiem vakarā un steidzamies iemūžināt pils mūrus rietošās saules staros. Ērģemes pils bija Livonijas ordeņa sastāvdaļa un pirmo reizi rakstos minēta 1232. gadā. Pils kalpoja kā spēcīgs cietoksnis Livonijas ordeņvalsts austrumu robežu aizsardzībai un kā Livonijas ordeņa mestra priekšpils Cēsu pilij. Iespaidīgā celtne gāja bojā Lielā Ziemeļu kara laikā (1700.- 1721.) pēc Omuļu jeb Hummeļu kaujas, kad to uzspridzināja zviedru karavīri. Leģenda vēsta, ka tie paši zviedru karavīri pilī arī paslēpuši armijas kasi. Pils drupas apskatāmas vēl šodien, bet diemžēl nav aizsargātas no laikapstākļu un vandāļu iedarbības. 1986. gadā pilsdrupās veikti konservācijas darbi ziemeļu sienai, bet tā kā plānotie darbi netika pabeigti, pilsdrupas pamazām iet bojā.
Jāsāk ar steigu meklēt nometnes vietu. Vēlams tuvāk ūdeņiem, bet Bērzezeram, kas atrodas netālu, nevaram atrast piekļuvi krastam. Tas atrodas purvainā un krūmiem apaugušā apvidū, kur pārnakšņot būtu sarežģīti.