Brīvdienu maršruts ⟩ Dzērves, neskarta daba un retas sugas: Teiču rezervāts

Teiču purvs ir viens no nozīmīgākajiem ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā. Tas aizņem teju 20 tūkstošus hektāru Latgales un Vidzemes robežnovados. Jau gandrīz četrus gadu desmitus Teiču purvs un tā apkārtne ir rezervāta teritorija, kas cita starpā nozīmē stingru kārtību tā apmeklēšanā.

Teiču purvs izveidojās, kad beidzās pēdējais ledus laikmets – Latvijā 10-12 tūkstošus gadu senā pagātnē. Tā kā purva veidošanās galvenais nosacījums ir mitrums, var pieņemt, ka rezervāta teritorijā un tā apkārtnē bijusi kāda ieplaka, no kurienes kūstošā ledāja ūdeņi nevarēja tikt projām.

Visiem purviem apakšā ir māls, kas nozīmē, ka ūdens caur grunti neaizplūst. Laikam ejot, lielā ūdenstilpe no krastiem pamazām sāka aizaugt un pārpurvojās. Līdzīgs liktenis Latvijā sagaida jebkuru ezeru, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Latgales reģionālās administrācijas Dabas aizsardzības daļas kontroles un uzraudzības sektora vadītājs Dagnis Vasiļevskis.

Purvs atjaunojas lēni

Rezervāts Teičos ir izveidots 1982. gadā. 1994. gadā tas atzīts par Eiropas Savienības nozīmes putniem nozīmīgu vietu Latvijā (PNV), kopš 1995. gada - starptautiskas nozīmes mitrājs (Ramsāres konvencijas vieta), bet kopš 2004. gada Natura 2000 teritorija. Teiču rezervāts ir lielākais dabas rezervāts Latvijā, bet Teiču purvs ir viens no lielākajiem neskartajiem sūnu purviem Baltijā. DAP skaidro, ka rezervāts ir nozīmīgs purvam specifisku un retu putnu sugu saglabāšanā; kā barošanās un atpūtas vieta migrējošiem ūdensputniem; mitrājiem raksturīgo augu sugu un biotopu saglabāšanā; daudzu bezmugurkaulnieku sugu eksistences nodrošināšanā.

Administratīvi tas atrodas Madonas novada Mētrienas un Barkavas pagastā, Varakļānu novada Murmastienes un Varakļānu pagastā un Krustpils novada Atašienes pagastā. Rezervātā ierasties drīkst tikai DAP inspektoru pavadībā, laicīgi piesakot ekskursiju. Arī tad staigāt, kur ienāk prātā, nedrīkstēs – purvu var apskatīt no Siksalas skatu torņa, vai arī izmetot līkumu pa trīs kilometrus garām laipām Mētrienas pusē.

«Šķiet, kas notiks, ja tu ieiesi purvā? Taču purvs atjaunojas ļoti lēni – viens līdz divi milimetri gadā. Ja viens pats pārej, tas kaitējums nav tik ļoti liels. Taču ja mēs visi sāksim staigāt, koncentrēti pa vienu taciņu, kā tas it sevišķi vērojams rudenī? Tiek noplēsts augšējais sūnu slānis un atklājas kūdra. Līdz ar to uz kādiem gadiem trijiem ir apturēta šīs vietas dabiskā attīstība,» uzsver Dagnis. Speciālisti purva dabisko attīstību uztver ļoti nopietni. Tā, piemēram, vētrās nogāztie koki netiek aiztikti, atļaujot dabai darīt savu darbu.

Tomēr joprojām daudzi cilvēki, īpaši dzērveņu laikā, Teiču rezervāta teritorijā iemaldās kļūdas vai nezināšanas pēc. «Ierodas un uzskata, ka mēs sargājam pārsvarā ogas. Viņš dodas lasīt ogas un, ja mēs viņu sodām vai aizrādām, viņš uzskata, ka mēs tās gribam kādam citam atvēlēt. Taču tā nav – mēs sargājam Baltijā lielāko augsto neskarto purvu, kurš praktiski nav meliorēts,» saka Dagnis. Atsevišķās vietās, gar pašu purva malu, gan varot redzēt arī stādītus mežus, jo kādreiz cilvēki dzīvojuši tuvu purvam un tagadējā rezervāta teritorijā palikušas arī pāris mājas vietu.

Pēc dzērvenēm braukuši veseli autobusi

Sākotnēji, pēc rezervāta statusa iegūšanas 1982. gadā, Teičos nebija speciāla lieguma doties iegūt rudens veltes. Taču tad inspektori secinājuši, ka ogas lasīt brauc veseliem autobusiem, un tika nolemts, ka tas ir jābeidz. Traucējums purva biotopam bija pārāk liels, un sākotnēji tajā dzērvenes nolasīt nedrīkstējis neviens. Vēlāk tika dota atļauja apkārtējo pašvaldību iedzīvotājiem – Atašienes, Mētrienas, Murmastienes, Stirnienes un Barkavas ļaudīm. Rezervāta robežpagastos dzīvojošajiem tiek izsniegtas speciālas atļaujas četrām dienām rudenī, kad tie var atrasties citādi liegtajā teritorijā un lasīt ogas. Kopā uz visu rezervātu tiek izsniegtas 1750 atļaujas.

Sodi par atrašanos purvā bez atļaujas un DAP inspektora pavadības var būt visai bargi – fiziskai personai no 30 līdz 700 eiro.

Inspektori arī atzīst, ka soda smagums tiek noteikts pēc cilvēka vainas pakāpes. «Ja viņš lamājas, ja viņš sūta piecas mājas tālāk, pastāv iespēja, ka viņam būs lielāks sods nekā tam, kurš savu vainu atzīst,» norāda DAP pārstāvis. Gadās arī tādi pārkāpēji, kas kļūdas pēc ir iegājuši purvā paskatīties – daudzi cilvēki nekad nav redzējuši tādu vietu un kļūst par upuri savai interesei. Tad pietiekot arī ar mutvārdu brīdinājumu.

Pārsvarā aizlieguma neievērotāju tvarstīšanā aktīvākais laiks ir rudens periods – inspektoriem gadās būt prom no mājām pat vairākas dienas pēc kārtas. Strādājot rezervātā, ir radusies arī izpratne par vietām, kurās noteikti būs ogotāji, kā rezultātā «tukšie gājieni nesanāk». DAP rīcībā ir arī termokameras un droni, lai purvu pieskatītu vēl uzmanīgāk. Vidēji sezonā par neatļautu uzturēšanos purvā tiek pieķerti vidēji 20 – 30 cilvēki. Pērn, kad rudenī agri uzkritušas salnas un bijusi slikta dzērveņu raža, tikuši konstatēti tikai četri nelikumīgi ogotāji.

Salinieki purvā

Teiču rezervāts aizņem aptuveni 20 tūkstošus hektāru lielu platību. Vairumu no tā – 70% - veido purvs, bet atlikušos 30% meži, ezeri, pļavas un salas. Kopumā tādas ir vairākas, un daļa no tām apdzīvota. Kādreiz nomaļās salas Teiču purvā par patvērumu izvēlējās no vajāšanām bēgošie vecticībnieki, tagad cilvēki palikuši tikai dažās.

Cik kopumā ir salu? Dagnis stāsta, ka Siksala, kas atrodas netālu no Atašienes, ir lielākā no tām, kurā mitinās ļaudis. Ir vēl viena Mētrienas virzienā no Siksalas – Mindauga sala, kuru arī joprojām apdzīvo viens cilvēks. Vēl viena ir Ozolsala. Tur gan neviens nedzīvo, tikai pļavas un veco mājvietu pamati palikuši.

Siksalā kādreiz bijušas divdesmit saimniecības, bet pašlaik aktīva palikusi tikai pusotra. «Cilvēki pamet [Siksalu] – brauc uz lielajām pilsētām, uzskatot, ka tur ir laime. Taču vienā no mājām, kas iepriekš nebija apdzīvota, atgriezies jaunietis. Laikam sapratis, ka šeit tomēr ir labāk, nekā sēdēt kaut kādā dzīvoklī pilsētas centrā,» saka Dagnis. Siksalā izvietots arī skatu tornis, no kura var pārraudzīt plašas purva teritorijas.

Tūkstošiem dzērvju un dažādas retas putnu sugas

Dagnim personīgi purvs visvairāk patīk rudeņos vai pavasaros. Tajā laikā Latvijā ir gājputnu migrācijas posms, kad tie dodas vai nu uz ligzdošanas vietām, vai arī uz ziemošanu. Teiču purvs ir viena no nozīmīgām vietām Latvijā, kur migrējošie putni atpūšas. Vienas nakts laikā Teiču purvā var uzturēties aptuveni astoņi līdz deviņi tūkstoši dzērvju, kā arī 15 līdz 18 tūkstoši zosu.

Rezervāts arī daudzām putnu sugām nodrošina teju vienīgo ligzdošanas vietu Latvijā. Piemēram, Latvijā ligzdo tikai pieci klinšu ērgļu pāri, un viena no vietām, kas šiem putniem ir iepatikusies, ir Teiču purvs. Arī rezervāta simbols – melnkakla gārgale – ligzdo tikai netraucētos purvu masīvos.

Pēdējos gados rezervāta teritorijā manīts arī pa kādam brūnajam lācim. Vaicāts, vai tik smags dzīvnieks negrimst purvā, Dagnis skaidro, ka lāči pārsvarā uzturas purva nomalēs, kur ir stingra meža pamatne. Citi lielie zvēri – aļņi, stirnas, mežacūkas – tie mēdz doties pāri arī pašam purvam, taču ir uzmanīgi un akačos nekrīt. Rezervāta teritorijā konstatētas arī vairāk nekā 2000 bezmugurkaulnieku sugas – vaboles, spāres, taureņi, no tiem daļa ir aizsargājama. Tāpat Teiču purvā mēdz uziet reti sastopamas sūnas.

Akacī iekrist neļaus

Interesentiem, kuri vēlas Teiču dabas rezervātu apmeklēt, vēlams trīs dienas iepriekš vienoties par ekskursiju laiku un to, ko vēlas apskatīt. Tāpat jāsagatavojas tam, ka priekšā gaidāma pastaiga pa purva taku. DAP inspektori rūpējas par apmeklētāju drošību, neļaujot nevienam nokāpt no purva takas vai iekrist kādā akacī. Pastaigas ir pieejamas faktiski visiem – pensionāriem, maziem bērniem. Pagaidām gan vēl tūrisma infrastruktūra purvā vēl nav piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem.