KNAB vadītājs: Lēmums izbeigt «oligarhu lietu» bija pamatots

Straume atzina, ka kopumā sajūta par šo lietu «ir ļoti bēdīga» - lieta sākās ļoti skaļa, viss liecināja, ka ir indikācijas par ļoti skaļiem noziegumiem un pat par valsts nozagšanu, bet lietas novešanai līdz galam ir jāsavāc pierādījumu bāze, bet tas nenotika. Iemesli tam bijuši dažādi, tostarp informācijas noplūdes par izmeklēšanu.

Tas, vai šo lietu var un vajadzētu atjaunot, esot prokuratūras kompetencē, stāstīja Straume, gan atzīstot, ka «lēmums [izbeigt lietu] tomēr bija pamatots».

Straume ir apņēmies uzlabot KNAB darbu, lai vismaz nākamajā reizē, kad birojā tiks sākta tik pat iespaidīga lieta, tā tiktu novesta līdz notiesājošajam spriedumam.

Jaunais KNAB vadītājs pauda viedokli, ka biroju nojaukt pilnībā nav nepieciešams, vajag vien uzlabot atsevišķas jomas, piemēram, aizpildīt tukšās vietas un pārvērtēt dažu darbinieku kompetences, tomēr viņš uzsvēra, ka sniegt plašāku vērtējumu pašlaik būtu neobjektīvi, jo KNAB viņš nostrādājis tikai pusotru dienu.

Straume atzina, ka KNAB jāstrādā uz «lielajām lietām», bet sīkās var novirzīt citiem dienestiem.

Kā ziņoja žurnāls «Ir», tā sauktajā «oligarhu lietā» noklausītās politbiznesmeņa Aināra Šlesera sarunas liek apšaubīt likumsargu darba kvalitāti un lēmumu šo lietu izbeigt. Žurnāls tika publicējis daļu sarunu atšifrējumu, kas iegūti «no avotiem, kas lūdz savu identitāti neatklāt».

«Oligarhu lietas» kontekstā tika minēti Šlesers, Ventspils mērs Aivars Lembergs un Andris Šķēle. Šleseru turēja aizdomās par tirgošanos ar ietekmi, lēmumu pieņemšanu sev slēpti piederošu uzņēmumu labā, neatļautu piedalīšanos mantiskos darījumos un izvairīšanos no deklarācijas iesniegšanas, Lembergu - par tirgošanos ar ietekmi, bet pret Šķēli kriminālprocess vispār netika vērsts.

«Rīdzenes sarunās» Šlesers ar toreizējo «airBaltic» vadītāju Bertoltu Fliku izkārtojis darbu savai māsai, ar toreizējo «Krājbankas» vadītāju Mārtiņu Bondaru apsvēris, kuru satiksmes nozares uzņēmumu kontus pārcelt uz šo banku, lai palīdzētu tai risināt likviditātes problēmas pēc «Parex» kraha, ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu (ZZS) pārrunājis, kā izdevies Saeimā izgāzt ģenerālprokuroru Jāni Maizīti un dabūt cauri valdības atļauju izcirst kokus Jūrmalas kāpās savas mājas būvēšanai, ar Lembergu spriedis, kuru likt par Valsts prezidentu, lai atkal nesanāk kā ar Valdi Zatleru, apkopojis «Dienas» iegādes izmaksas un komandējis, kādi žurnālisti jāizmet no «Dienas» un kādi sižeti jāsaorganizē LTV.

Sarunas liecinot, ka Šlesers 2010. un 2011.gada sākumā aktīvi plānojis īpašumtiesību legalizēšanas shēmu divos uzņēmumos, kuri ārzemēs reģistrēti uz viņa biznesa partneru vārda - «Piejūras investīcijas», kas oficiāli pieder Šveicē reģistrētai Viestura Koziola firmai «Zein Holding», un «Jaunrīgas attīstības uzņēmums», kura īpašnieks ir Norvēģijā reģistrētā Turmuda Stēnes Johansena firma «Portpro». «Piejūras investīcijas» kontrolē trešo daļu uzņēmumā «Rīgas Tirdzniecības osta» (RTO), kas ar kravu pārkraušanu pelna miljonus.

«Man ir nepieciešams šito jautājumu sakārtot. (..) Man ir nepieciešams kaut vienā vietā parādīt savu dalību,» 2011.gada janvārī teicis Šlesers. Apsvērti tikuši dažādi varianti, to skaitā reģistrēt Kiprā jaunu firmu, caur kuru tad Šlesera uzņēmums «Avadel» pārņemtu īpašumtiesības. Īpašumu legalizēšanas shēmas pamatā ir vairākos miljonos mērāmi aizdevumi, ko Šlesers iepriekš noformējis savam draugam Koziolam - parādu neatdošanu varot izmantot, lai Šlesera izveidota struktūra pārņemtu Koziola daļas. Shēmu bijis plānots īstenot caur nākotnes opciju līgumiem un iesaistīt «Rietumu bankas» aizdevumu, jo Šleseram nepieciešams vēl arī reāls miljons, ko samaksāt Johansenam, kurš vēlētos no krīzē iestrēgušā Rīgas projekta iziet.

Plāna izstrādē tiek apspriesti arī vairāki kavēkļi, piemēram, biznesiem ir atšķirīgi auditori un tāpēc process var sarežģīties. Šlesers arī nevēlas pieļaut, ka nogaidīšanas periodā uzņēmumi atrastos bankas kontrolē, jo «divi gadi ir pārāk ilgs laiks». Nav arī viegli izdomāt, kurš kļūs par jaunā ārzonas uzņēmuma izkārtni. Piemēram, kādā no sarunām Šlesers atzīst, ka RTO vadītājam Ralfam Kļaviņam «nevajadzētu eksponēties» jaunajā struktūrā.

Šleseram bijusi vēlme pēc diviem gadiem iznākt gaismā kā biznesa īpašniekam un noformēt slēptās vienošanās tā, lai šo īpašumtiesību iegūšanas fabula sabiedrībai vēlāk izskatītos ticama un formāli atbilstu interešu konflikta aizliegumiem, kas uz Šleseru ir attiecināmi kā satiksmes ministru un domes vicemēru, Rīgas brīvostas valdes vadītāju. «Šis ir tas moments, kurā es esmu gatavs uzņemties arī atbildību, konsekvences,» teicis Šlesers. Gan Koziols, gan Kļaviņš centušies Šleseru atrunāt, jo nākšana atklātībā būtu politiska pašnāvība. «Kliegs un bļaus, ka tu, būdams ministrs, plānoji, ka tu kādreiz kļūsi īpašnieks, un tu pieņēmi lēmumus savā labā,» sarunā 2011. gada janvārī saka Koziols. Viņš atgādina: «Ainār, tu pieņēmi dafiga visādus lēmumus, dafiga! (..) Tava vājā vieta ir tieši šī te, ka tu ar politiku taisīji sev naudu.»

Pavisam atklāti par sev piederošajiem uzņēmumiem 2010. gada novembrī Šlesers runājis ar uzņēmēju Ivo Zonni, piemēram, sarunā viņš ieskicējis, kā ticis pie ostas uzņēmuma. «Tā kā es satiksmes sektorā sēdēju, nu, būtu ļoti dīvaini, ja es nesaprastu, kur tur ir perspektīvas.» Savulaik ar norvēģu uzņēmumu «Varner» iesaistoties nekustamo īpašumu biznesā Rīgā, viņi noslēguši vienošanās ar ostu par Andrejsalas zemēm un izpirkuši daļas daudzās privātās kompānijās, kas tur darbojušās. «Mēs reāli izpirkām dafiga kompānijas privātas. Vajadzēja pirkt vēl, vēl un vēl, un gala rezultātā tika nopirktas kompānijas, kas nodarbojas arī ar transporta biznesu. Tāpatās RTO. Kad pirkām, tas bija mazs uzņēmums,» atklāj Šlesers. «Es koncentrējos uz to, ka šitas ir pamatbizness - jāuzbūvē viens ķīmijas kravu terminālis, viens konteineru terminālis, pa diviem gadiem no nulles uzcēlām līdz 50 000 gadā, graudu termināli uzbūvējām.»

Citās sarunās Šlesers skaidro, kāpēc 2011. gada sākumā veicis izmaiņas RTO vadībā un uzņēmuma valdē stājies bijušais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Jānis Maršāns. Turpmāko valdes pienākumu sadali Kļaviņam viņš raksturo šādi: «Tu vairāk esi «hozjaistveņņiks», a Jānis tomēr nāk no ierēdniecības, viņš to lietu pārzina drusku savādāk - «nomenklaturščiks«.» Maršāna uzdevums esot komunikācija ar ierēdņiem un, «tikko kāds tur čakarē, tā uzreiz ziņot, un es attiecīgi pieslēdzos un skatos, kā mēs to risinām», skaidrojis Šlesers.

Sarunas liecinot, ka biznesa jautājumu risināšanā iesaistās arī Šķēle. Piemēram, 2009. gada februārī Šlesers informē Kļaviņu par savu tikšanos ar Andri un dod norādes kāda jautājuma virzīšanai brīvostas valdē. Konkrētās problēmas risināšanā piedalīšoties Andris. «Tas nav tavs, tas ir viņa jautājums. Nu, tā nav tava svara kategorija,» pamāca Šlesers. Viņš arī atklāj, ka «nākamnedēļ Andris tiksies ar Južiļinu» un «ideja tāda, ka RTO par pašizmaksu pārņem» Krievijas partneru daļu kādā uzņēmumā. Visticamāk, runa bijusi par biznesa projektu Kundziņsalā, ko sākotnēji bija iecerējis Krievijas miljardieris Vitālijs Južiļins, bet 2010. gadā tam iznomāto zemi atvēlēja RTO, kas vēlāk sadarbībā ar Krievijas uzņēmumu «Uralhim» uzcēla minerālmēslu pārkraušanas termināli.

Tagad ne tikai Šlesers, bet arī Šķēle dalību RTO neslēpj. Kopš 2016. gada reģistrā oficiāli redzams, ka 60% ostas uzņēmuma pieder AS «MCH investīcijas», kas tālāk pa ķēdīti uz pusēm pieder Šķēles un Šlesera ģimenes uzņēmumiem, turklāt Šlesers ir MCH valdē. RTO ir vēl divi īpašnieki - pa 20% daļu pieder Ralfa Kļaviņa firmai «Latmorporttrans» un firmai «Ostas parks», kurā saimnieko Aivara Lemberga dēlam pazīstamais Jānis Lācis.

Visā izmeklētāju noklausītajā laikā Šlesers ir cieši iesaistīts RTO biznesa jautājumos - «Rīdzenē» regulāri ierodas RTO vadītājs Kļaviņš ar detalizētiem ziņojumiem par uzņēmuma aktualitātēm, finansiālo situāciju, problēmām ar darījumu partneriem un jauno projektu virzību. Interesantākā sarunu daļa ir tieši attīstības lietas, piemēram, Kundziņsalas minerālmēslu terminālis vai problēmas ar piestātņu projektu Krievu salā.

Svarīgs RTO biznesa pavērsiens ir sadarbība ar Krievijas minerālmēslu ražošanas gigantu «Uralhim», kas pieder vienam no bagātākajiem Krievijas miljardieriem Dmitrijam Mazepinam. 2009. gada nogalē tiek publiskota vienošanās par kopuzņēmuma «Riga Fertilizer Terminal» dibināšanu. Šlesers ar Kļaviņu novembrī apspriež kopuzņēmuma dibināšanu, kas nemaz nerit tik raiti. «Es it kā to procesu mēģinu mazliet bremzēt, jo es saprotu, ka ne visi kolēģi, kā teikt, vēl ir devuši savu [atbalstu],» Kļaviņš ziņo Šleseram. Aizvakar esot ticies ar Aivaru, kurš projektu atbalstot, taču naudu ieguldīt negrib. Katrai pusei jāinvestē 2,4 miljoni eiro. Kļaviņš ir pārliecināts, ka projekts ir izdevīgs, turklāt tā izgāšana subjektīvu iemeslu dēļ dotu ļoti negatīvu signālu Krievijas pusei. Kļaviņš līgumu ar «Uralhim» esot nosūtījis arī Andrim, taču pagaidām ar viņu nav ticies. Šlesers atbild, ka tiksies ar Andri pats.

Vēlāk Kļaviņš ir noraizējies par iespējamām problēmām saņemt visas atļaujas, bet Šlesers mierina, ka negatīvu atzinumu nebūs. «To mēs nepieļausim, ne-pie-ļau-sim!» Šlesers saka 2011. gada februārī. Ralfam būšot jāsatiekas ar LPP/LC deputātu, Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas vadītāju Vjačeslavu Stepaņenko, kuram Šlesers uzticēs atbildību par projekta virzību domē. «Tu pasaki - šis ir tas projekts, par kuru Putins teica, ka šis ir ļoti svarīgs projekts,» pamāca Šlesers.

Šlesers informē arī savā vietā domē atstāto Andri Ameriku, saorganizējot kopīgu tikšanos ar RTO valdes locekļiem Kļaviņu un Maršānu. Ameriks gan stīvējas, ka negrib runāt tik plašā lokā, bet Šlesers uzstāj. Jaunā minerālmēslu termināļa būvniecības projektam visās pašvaldības struktūrās esot jāsaņem zaļā gaisma. «Andri, šito jautājumu mums ir jāatrisina - krovj s nosu,» saka Šlesers. Ameriks atbild, ka nav problēmu - «lai Askolds [Kļaviņš, Vides pārvaldes direktors] skraida. Samaksā viņam naudu, lai viņš skraida». Ameriks visam nevarot izsekot līdzi, tāpēc Šlesers nolemj «no domes pielikšu kā politiski atbildīgo» Stepaņenko, kuru uzreiz arī sazvana un dod uzdevumus.

Kļaviņš stāsta Amerikam, ka galvassāpes sagādā arī domes Attīstības departamenta ierēdņi, kas cenšoties ierobežot RTO attīstību Andrejsalā. Ameriks skaidro, ka ierēdņus regulē mēra Nila Ušakova biroja vadītāja Iveta Strautiņa (tagad mēra kundze), tāpēc abi ar Šleseru vienojas, ka viņš savedīs kopā Maršānu un Strautiņu.

Arī «airBaltic» bijis bieži apspriests Šlesera sarunās. «Rīdzenes» sarunas atklājot darījumu aizkulises - «airBaltic» pārņemšana ir Aināra projekts, kuram finansējuma piesaisti nodrošinājis Andris, un vēlāk, kad problēmās nonākušais bizness slīd laukā no rokām, pieaicināts tiek arī Aivars.

2009. gada februārī — neilgi pirms tam, kad Šlesers kā satiksmes ministrs paraksta jauno «airBaltic» akcionāru līgumu ar Flika kompāniju «Baltijas Aviācijas sistēmas», - abi tiekas Rīdzenes numuriņā un pārrunā līguma detaļas, valsts puses juristu saskatītās problēmas. Šlesers norāda, ka jaunais akcionāru līgums ir jāveido pēc principa, ka valsts kļūs par mazākuma akcionāru lidsabiedrībā, jo Flikam ir jācenšas iegūt vairākumu, papildus nopirktajām akcijām izmantojot arī uzņēmuma obligāciju konvertēšanu. Šlesers devis norādes Flikam, kāda pozīcija viņam jāieņem turpmākajās sarunās ar valsti. «Tev vajadzēs pateikt, ka tu gribi konvertēt [obligācijas], ka tu gribi pārņemt, ka tu vēl neesi sameklējis naudu, bet ka tu to izdarīsi,» pamāca Šlesers. Fliks stāsta, ka brauc uz Šveici tikties ar Andri: «Gribu saprast, kur viņš stāv, kāda ir viņa pozīcija visās lietās.»

2010. gada beigās «airBaltic» ir finansiāli ļoti smagā situācijā, gads noslēdzas ar lieliem zaudējumiem, kompānijai trūkst naudas. Vladimirs Antonovs, caur kura «Latvijas Krājbanku» iepriekš finansēts «airBaltic», vēlas izmantot grūto situāciju un kļūt par līdzīpašnieku, bet sarunas atklāj, ka Šlesers (tobrīd opozīcijas deputāts Saeimā) izmisīgi cenšas nepieļaut biznesa atdošanu. Decembrī Šlesers lūdz padomu «Mono grupas» vadītājam Mihailam Uļmanam, kā izturēt Antonova spiedienu. Uļmans skaidro, ka normālas bankas tādu darījumu vispār nefinansētu un pārkreditēties iespējams tikai, «ja Andris pa saviem kanāliem pierunās vai dos kaut kādas savas garantijas».

2011. gada februāra sākumā Šleseram bijusi nopietna saruna ar Lembergu, kurā «airBaltic» bijis centrālais jautājums. Viņš izvērsti skaidro, kā no 2004. gada ir strādājis ar šo tēmu: atvilcis «Ryanair» uz Latviju, tad «airBaltic» bijuši zaudējumi, un viņš radījis apstākļus, lai varētu nopirkt SAS daļas - piesaistīts Antonovs, Andris esot palīdzējis. «Tagad tas ir, kā saka, mans projekts, kuru es esmu virzījis. Man liekas gana veiksmīgi, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja,» stāsta Šlesers. Attīstības iespējas šim biznesam esot ārprātīgas, taču tagad vēl nepieciešama nauda. Šlesers piedāvājis Lembergam uztaisīt struktūru Luksemburgā pēc pilnīga konsensa formāta, kur Antonovam jāsaņem ceturtā daļa un «mums» jāpatur trīs ceturtdaļas. «Doma ir tāda - uztaisīt bloku, kurā ir četri vienādi pārstāvji - viens, divi, trīs un, kā saka, galvenais menedžeris. Ļoti godīgi,» piedāvā Šlesers. Saucot daļu procentus, Šlesers soli pa solim izklāsta versiju, kurā tiktu pārņemti arī valstij piederošie 52% «airBaltic» akciju, sadalot tos četrās vienādās daļās un tad apvienojot ar BAS akcijām, no kurām pusi jau kontrolē Antonovs. Lembergs piekrīt, «bet kā pie tā nonākt? Jo tas ir jāpērk, tur jau nevar tā par skaistām acīm.» Šlesers skaidro, ka «kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā cena ir zemāka, bet tik, cik vajadzēs naudu, mēs sakārtosim».

Lembergs piekritis, taču uzsvēris, ka vēlas kaut ko maksāt. «Lai tu mani saprastu: viss tas ir labi, bet man vienā jaukā brīdī atkal kāds atnāks un teiks - a kā tu te nokļuvi? Kā tu te nokļuvi kaut kādā kompānijā X?», teicis Lembergs, «man viņam vajag pretī - rekur, redzi, es samaksāju tik un tik. Var teikt - daudz, maz un tā. A savādāk teiks - vot, bļ*ģ, viņš tur izkārtoja šito te, un viņam iedeva pret kukuli. Na*uj, man tas neder! Tie nevar būt 5 lati, bet tie nevar būt 10 miljoni.» Turklāt visu vēloties darīt oficiāli, ar pārskaitījumu, argumentē Lembergs: «Tas nav Rīgas Centrālais terminālis, kas na*uj neinteresē īpaši nevienu, i to kāds var paskatīties. (.. ) A šitas te, kas lidinās pa gaisu, kur visas terorisma kontroles un tā tālāk...» Abi vienojušies meklēt risinājumu un pārrunājuši, kas varētu veikt «airBaltic» novērtējumu.

Februāra vidū Šlesers atkal apspriedis risinājumus ar Fliku - stāsta, ka ir bijusi saruna ar Aivaru un ir atrasts modelis. Viņš strostē Fliku, ka tas jau gatavs piekāpties sarunās ar Antonovu, un pamāca, ka beidzot ir jāsāk domāt ar galvu. Fliks sūdzas, ka vajadzējis jau sākumā skaidri vienoties ar Antonovu un atdot viņam ceturto daļu biznesa, bet tagad, kad viņiem naudas trūkuma dēļ «pagājušā gada beigās bija jākrīt ceļos», būs jāzaudē puse. Šlesers saka, lai Fliks beidz raustīties, jo Antonovs nav vienīgais naudas avots un neesot iemesla viņam «uzdāvināt pusi biznesa».

Daudz uzmanības «Rīdzenes» sarunās 2009. un 2010. gadā vicemērs Šlesers veltījis Rīgas pašvaldībai, piemēram, plānojis, kā vērtīgos aktīvus apsaimniekot, kur ielikt kāju uz interesantiem īpašumiem.

Piemēram, 2009. gada decembrī Šlesers tiekas ar «Lattelecom» šefu Juri Gulbi. «Tad mēs sazīmējam un uzliekam tādu ilgtermiņa programmu, jo Rīgas dome, ja šoreiz mēs varam sapakot, nu, tad tas ir kaut kas liels tomēr,» teicis Šlesers. Abi vienojas, ka Gulbis šādu plānu saliks. Šleseram ir arī tālāka vīzija attiecībā uz telekomunikāciju nozari, kur pēc 10. Saeimas vēlēšanām viņš gribētu panākt vienošanos ar skandināvu īpašniekiem. «Variants tāds. Nu, atdodam viņiem to LMT, uztaisam dīlu, kā mēs savācam «Lattelecom», izdomājam, kā mēs varam sakārtot to visu. Un tas ir jāizdara uzreiz pirmajā gadā pēc vēlēšanām - izdzīt cauri, ja,» teicis Šlesers, jo «Lattelecom» viņš redz kā uzņēmumu, kas konsolidētu biznesu visā reģionā.

Aktuāls ir jautājums par pašvaldības kopuzņēmumu veidošanu, būtiskas jomas nododot politiķu izvēlētās privātās rokās. Tā 2010. gada martā Šlesers tiekas ar «Dalkia» pārstāvi Latvijā Guntaru Kokoreviču un spriež par kopuzņēmuma veidošanu, lai pārņemtu «Rīgas Siltumu». Šlesers skaidro, ka proporcijai jābūt 51% pret 49% domes labā, taču šis jāuztver kā pilotprojekts. «Mēs pēc vēlēšanām jebkurā gadījumā runāsim par nākamajām tēmām - ūdens, satiksme,» teicis Šlesers. Ja ar «Rīgas Siltumu» izdodas «veiksmes stāsts un domei ir 51, tad tikpat labi šitas uzņēmums var iegādāties 49% arī Rīgas Satiksmes, Rīgas Ūdens, jo, pēc definīcijas, tas ir domes uzņēmums, un pēc tam mēs varam - čuh! vienā brīdī...» skaidrojis Šlesers.

Kokorevičs ir norūpējies par politisko situāciju pēc vēlēšanām, jo «kretīns» un «pilnīgs idiots» toreizējais premjerministrs Valdis Dombrovskis sākot ārzemju investoriem no malas labi izskatīties. Ainārs mierina, ka viņam ar Andri ir plāns kopīgam startam vēlēšanās. Kokorevičs izsaka atbalstu, jo «Vienotības» pļurkstētājus, kas «pat saviem sponsoriem neko nav izdzinuši par labu», viņš neieredzot un, «bļāviens, nezin ko esmu gatavs izdarīt, lai viņi netiktu, - lai nāk krievi, vienalga kas, lai tikai nenāk viņi».

2010.gada oktobrī pēc Saeimas vēlēšanām Šlesers tiekas ar uzņēmēju Ivo Zonni un dod ievirzi darbībai Rīgā. «Mans priekšlikums, kas attiecas uz tevi, - es domāju, ka vajag paņemt Rīgas Namus, un ir jāapskatās, ko tur var izdarīt. Otra interesanta tēma, par Rīgas mežiem. Tur vajadzētu iziet cauri, kuras ir tās zemes, ko perspektīvā attīstīt, kur ir vērts ielikt kāju durvīs,» saka Šlesers. Būtībā vajagot «uztaisīt sava veida biznesa auditu, kas tur ir, ko var izdarīt, kādus objektus nākotnē var apsaimniekot», un neatstāt domes politiku «visādiem jaunupiem». Zonne gan ir nobažījies par attiecībām ar Ameriku. «Es nezinu, kas ir Amerikam pret mani, bet mums ar viņu nav nekādas tur attiecības. Viņš jau baidās, jo es visu to shēmu zinu ar tiem Štramiem un tiem...,» teicis Zonne. Viņš arī interesējas, vai Ameriku «neparaus līdzi Štrama krimināllietā». Šlesers teicis, ka ne.