Bērnībā Mariku spīdzināja patēvs, tagad sievieti tur aizdomās par vardarbību pret dēlu

Jaunā dzīve ar senām rētām

Marika izšķīrās no vīra un gribēja sākt jaunu dzīvi. No Vidzemes mazpilsētas viņa pārcēlās uz piejūras novadu, kur Miks sāka iet sākumskolā. Un tad sākās... Pareizāk sakot, problēmas bija jau sen, bet nu tās bija tā samilzušas un sapiņķerējušās, ka apkārtējie vairs nevarēja izlikties neko nemanām. Drīz vien direktore palūdza bērnu izņemt no skolas, jo viņš bija agresīvs. Miku pārcēla uz nelielu pagasta skolu.

Nekas nemainījās – zēns nespēja savaldīties un dusmu lēkmē uzbruka citiem bērniem ar šķērēm.

Bērnu ievietoja sociālās rehabilitācijas iestādē. Negribot tomēr māte piekrita, parakstīja visus papīrus. Citas izejas jau arī nebija. Sociālais dienests secināja: mamma nespēj nodrošināt bērnam izglītību, nerūpējas kā nākas, respektīvi, netiek galā ar mātes pienākumiem. Tomēr Marika nepieder pie tiem, par kuriem «viss ir skaidrs». Jaunā sieviete, kura no vecākiem, kas viņu no mazotnes sita un spīdzināja, aizgāja 15 gadu vecumā, grādīgos nelieto, daudz strādā. «Pat pārāk daudz,» atzīst sociālais dienests. Marika strādā fermā – kopj lopus.

Viņa mīl savu dēlu – ļoti, tikai ar piebildi – tā, kā prot.

Kad bērns atradās krīzes centrā, Marika jutās bezspēcīga un apjukusi, tāpēc ar lūgumu palīdzēt atgūt bērnu vērsās TVNET. Sievietei šķita, ka neiejūtīgā, formālā un «pareizā» ierēdniecība viņas dzīvi samals bez žēlastības un atņems vienīgo, kam viņa pa īstam pieķērusies, – dēlu. Sociālās rehabilitācijas centra speciālisti atzinumā rakstīja, ka mātei ar bērnu ir cieša saikne un viņa bieži apmeklē dēlu.

Šā gada martā bāriņtiesā piesardzīgi atzina, ka gadījums nav bezcerīgs. Tomēr jau tobrīd speciālistiem bija aizdomas, ka ģimenei, kas nesen ieradusies novadā, raksturīga agresīva uzvedība un konflikti tajā tiek risināti, liekot lietā dūres. Kad Marika bija kopā ar Mika tēvu, pāris bieži kāvās. Arī mātes un dēla attiecībās pietrūka mīļuma, vismaz tradicionālā izpratnē. «Agresivitātei šajā ģimenē ir dziļas saknes, tā pāriet no vienas paaudzes nākamajā,» pirms dažiem mēnešiem TVNET stāstīja Pirro. Nav brīnums, ka Marikai kādā brīdī viss, kas sakrājies, lauzās uz āru.

«Viņa ir kā ievainots zvērs, kas aizsargājas un nedzird, ko sakām,»

sacīja Pirro.

Slimnīcā...

«Ko lai es vēl daru? Es nesaprotu! Es sadarbojos ar sociālo dienestu – divas reizes mēnesī gāju uz sociālo rehabilitāciju, piedalījos projektā «Bez pēriena». Viņiem ar to nepietiek,» balsij aizlūstot, stāsta Marika. Tālākie notikumi risinājās pavisam dīvaini. Puisēns uzturējās krīzes centrā, satikās ar mammu, čīkstēja, ka grib mājās. Mamma mierināja: «Drīz, vēl mazliet...»

Kādu dienu centra darbiniece ieteica mātei aizvest bērnu pie psihiatra. Marika tā arī izdarīja. Pēc sarunas ar zēnu psihiatrs nekavējās. Viņš nolēma nekavējoties zēnu ievietot Bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Marika saka, ka viņa nezina, kāpēc. Kamēr zēns ārstējās slimnīcā, Marika turpināja «strādāt ar sevi» un ticēja, ka dēls atgriezīsies mājās. Slimnīcas ārsti deva cerību, sakot, ka zēna stāvoklis uzlabojas un viņu drīz izrakstīs.

«Mikam trīcēja rokas, un viņš skatījās vienā punktā. Valdīju asaras un domāju: «Tas nav mans bērns»,»

stāsta Marika.

Diagnoze viņai neesot zināma. Katru reizi puisītis prasījis: «Mammu, ja es labi uzvedīšos, vai mani palaidīs mājās?» Marika mierinājusi: «Protams, dēliņ, drīz.» Tad kādu dienu ārsts pateica, ka pret Mariku esot «atsākta lieta».

Jaunā sieviete bija šokā un izmisumā: «Kāpēc? Par ko?»

Viņa saka, ka sadarbība ar slimnīcas ārstiem viņai bijusi laba. Slimnīcas personāls esot daudz izdarījis bērna labā. Zēns kļuvis «gandrīz paraugbērns».

Ko tādu esmu noziegusies?

«Ceturtdien Marika pārtrauca sadarbību ar sociālo dienestu,» saka Pirro. Savukārt jau nākamajā dienā bāriņtiesa nolēma Marikai pārtraukt apgādības tiesības pār dēlu, ņemot vērā, ka pret sievieti ir ierosināts kriminālprocess. Ir aizdomas, ka viņa vardarbīgi izturējusies pret bērnu. Bērnam piešķirts īpaši aizsargājamā cietušā statuss.

Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldē apstiprināja, ka Salacgrīvas novada bāriņtiesa vērsās policijā ar iesniegumu, uz kura pamata sākta lieta. Marika uz policiju vēl nav saukta. «Es nezinu, ko gan tādu esmu noziegusies. Viss taču bija labi,» viņa saka.

Viņi saka, ka bērnam esot seksualizēta uzvedība un viņš kaujas. Es nezinu, kāpēc.

Jā, viņš redzēja, kā mēs ar viņa tēvu kaujamies. Kad Miks bija mazs, pusbrālis viņam vilka nost bikses, bet tas bija sen,» iemeslus min Marika.

Varmāku neviens neapsūdz. Viņam jauna ģimene

«Kliegt gribas par to, kādu vardarbību bērnībā ir piedzīvojusi Marika. No tā ikvienam mati šausmās saceļas gaisā,»

saka Pirro, piemetinot, ka jaunā sieviete nezina citas metodes, kā vien vardarbīgas. Bāriņtiesas vadītāja ir šokēta par to, ka drausmīgo vardarbību, kas valdīja Marikas vecāku ģimenē, līdz šim neviena institūcija nebija pamanījusi, neviens nebija licies zinis.

Kad Marikai bija bija 7 vai 8 gadi, viņa ar mammu, patēvu, vecāko brāli un māsu, kā arī nesen dzimušo pusbrāli dzīvoja nelielā, skaistā Vidzemes mazpilsētā. Patēvs meiteni sita – drausmīgi un bieži. Savu rīcību viņš uzskatīja par stingru audzināšanu. Piesēja trauslajam bērnam pie muguras dēli, ar ko viņai bija jāliekas gulēt. Varmākas pamatojums - lai nestaigā salīkušu muguru.

Reizrēķinu bērnam nācās mācīties, stundām ilgi stāvot uz vienas kājas. Tik ilgi, kamēr saļima uz paklāja.

Gadījās, ka viņai neļāva gulēt trīs diennaktis – līdz brīdim, kad māte apžēlojās. Pēc tam patēvs lamāja un sita māti. Reiz patēvs meitenei savainoja kāju, sitot ar radio vadu. Vīrietis sabijās, ka var iekulties nepatikšanās, tāpēc piedraudēja bērnam:

«Saki, ka tev uz kājas uzkrita skapis. Ja pateiksi taisnību, dabūsi vēl.»

Sita Mariku tikai ar siksnas metāla sprādzi, lai sāpīgāk. «Vecāko brāli un māsu viņš neaiztika, tikai mani. Viņi varēja skraidīt apkārt, bet man bija jāravē dārzs. Es viņus nevainoju – kā bija, tā bija. Vismaz es izaugu par cīnītāju. Kad bija 15 gadi, aizgāju no no mājām.» Marikas patēvs ar viņas mammu izšķīrās. Tagad varmāka dzīvojot tajā pašā pilsētiņā ar citu sievieti. Marika saka, ka negribot, lai viņu sauc pie atbildības, jo «būs jauna lieta, atkal jāiet visam cauri».

* vārdi mainīti