Viena kompozīcija, dažādi aranžējumi

No vienas puses, nekas principiāli pārsteidzošs šie panākumi nav. Ikvienā daudzpartiju sistēmā daļa vēlētāju sliecas atbalstīt jaunus politiskos projektus, jo ir vīlušies savā iepriekšējā izvēlē vai arī jaunajā projektā saskata jēgu vispār iet balsot. Latvijā publiskajā telpā dažkārt šo uzvedības modeli mazliet nievājoši dēvē par «laimes lāča» vai «bruņinieka baltā zirgā» gaidīšanu, tomēr, manuprāt, šāds vērtējums nav īsti korekts, jo nepatika pret eliti, sistēmu nav tas pats, kas, žargonā izsakoties, pavilkšanās uz populistiskiem solījumiem.

Šādā kontekstā JKP panākumi saistāmi ne tik daudz ar partijas solījumiem, cik, manuprāt, ar daļas Vienotības un Nacionālās apvienības vēlētāju novēršanos no savas iepriekšējās izvēles, uzskatot, ka tās ir iesūnojušas, apvēlušās miesās, norimušas.

No otras puses, ar šo apnikuma motīvu centās strādāt ne tikai JKP, bet arī KPV LV, kuras rezultāti savukārt ir vāji. Mazliet vienkāršojot, jautājums ir: ko JKP izdarīja pareizi un KPV LV nepareizi?

Visvienkāršākais būtu teikt, ka KPV LV neveiksmēs vainojams Artuss Kaimiņš, kurš ir tāds, kāds nu viņš ir. Tomēr, manuprāt, šāds skaidrojums ir neapmierinošs kaut tā iemesla dēļ, ka JKP un KPV LV iespējamās auditorijas tomēr atšķiras. Proti, diez vai KPV LV potenciālajiem atbalstītājiem Ievas Akurateres viedoklis ir tikpat svarīgs kā ļaudīm, kurus mēģināja uzrunāt JKP. (JKP atsaukšanās uz Vili Olavu kā zināmu politisko paraugu vēsturē vispār ir domāta, kā saka, politikas gardēžiem...)

Viena no versijām ir tāda, ka JKP izdevās radīt nopietnības iespaidu. Vai, formulējot citādi, Kaimiņš bija izveidojis, lietojot zināmas kulturoloģijas tradīcijas jēdzienu, karnevāliskuma noskaņu. Šim jēdzienam nav kāds ironisks zemteksts – runa ir par kardinālu sociālo lomu maiņu, sociālās spriedzes izlādēšanās mehānismu. Problēma, šķiet, ir tā, ka karnevāls nevar būt nepārtraukts, jo tad neizbēgams ir jautājums, uz ko karnevāla dalībnieks ir spējīgs ārpus karnevāla un vai viņš vispār vēlas, lai tas kādreiz beigtos.

KPV LV saraksta līderis Atis Zakatistovs gan mēģināja šo melodijas aranžējumu mainīt, turklāt saturiski viņa vēstījums bija pietiekoši jēdzīgs, tomēr inercei uztverē ir milzu nozīme.

Savukārt JKP Juta Strīķe pat ķermeņa valodas un runas veida līmenī izstaro nopietnību, ja drīkst nedaudz zobgalīgi, drūmu apņēmību. Var bezgalīgi strīdēties par to, kādi ir viņas un Jura Juraša darbības KNAB rezultāti, tomēr tas netraucēja viņiem ieņemt «drēbes zinātāju» nišu iepretī KPV LV «runātājiem».

Vai tas nozīmē, ka KPV LV aranžējuma versija ir norakstāma un pašvaldību vēlēšanas, kā publiski izteicās daži politologi, ir pielikušas šim projektam treknu punktu?

Neesmu pārliecināts par to. Līdz Saeimas vēlēšanām ir vairāk nekā gads, kura laikā vīlušies var sajusties tie, kuri balsoja par citiem sarakstiem. Ja KPV LV spēs neiekulties jaunos skandālos, šo vēlēšanu priekšvakarā izskanējušie būs izbalējuši (jo vairāk uz citu partiju netīrās veļas fona). Kā obligāti priekšnosacījumi jāmin arī lielāka paškritika un rūpīgāks darbs ikdienā. Vai Kaimiņš spēj ar šādiem priekšnosacījumiem tikt galā, nezinu.

Tāpat nedomāju, ka JKP ir lemta iestigt Rīgas domes opozīcijas statusā, kurā par partiju atgādinās vien Strīķes epizodiski uzbrukumi domes vadībai. Pirmkārt, Strīķes rakstura īpašības vedina prognozēt, ka viņa tik ātri neatmetīs ar roku (kas būtu, starp citu, cilvēciski saprotami) un neapklusīs. Otrkārt, JKP var strādāt ar to vēlētāju daļu, kuru vērtību sistēmās salīdzinoši liela nozīme ir reliģijai. Šobrīd šie cilvēki politiskajos diskursos sevi īsti neredz, jo «Gods kalpot Rīgai» koķetēšana ar dažu reliģisko strāvojumu līderiem šo tēmu neizsmeļ, savukārt Nacionālās apvienības deklarētā orientācija uz konservatīvajām vērtībām vairāk iekļaujas t.s. natīvisma tradīcijā, nevis kristietības atskaišu sistēmā.

Līdz ar to nevar teikt, ka JKP panākumi ir vienreizēja nejaušība. Cita lieta, ka JKP, cenšoties turpināt atņemt vēlētājus citām partijām, neizbēgami dreifēs sistēmiskas politiskas grupas virzienā, un līdz ar to antisistēmas, neslēpta antiestablišmenta segmentā KPV LV paliek vienīgie. Protams, ja nerodas kāds jauns projekts.

Un te jāsaka: ja vērtējam pēc citu Rietumu demokrātiju pieredzes, Latvijas antisistēmas segmentā pietrūkst tēmas aranžējuma, ko varētu apzīmēt kā kreisos. Tomēr liekas, ka Latvijā objektīvi nav tās politisko aktivitāšu ekosistēmas – piemēram, kreisi noskaņotu studentu, intelektuāļu grupu tradīcijas – kas palīdz pastāvēt šādam aranžējumam Francijā vai ASV neatkarīgi no tā, vai konkrētajā laika nogrieznī aranžējumam ir savs politiskais izpildītājs, simboliski izsakoties, savs Bērnijs Sanderss, vai nav. Rezultātā pilsoņu daļa Latvijā, kuri ar dažādu intensitātes līmeni, izjūt netaisnības, nestabilitātes tēmu, pieņem, ka netaisnība izriet no konkrētu politisko grupu rīcības, nevis no tā, ka pati sistēma (sauciet, kādos smalkos vārdos gribat – globālais kapitālisms, finanšu kapitālisms utt.) ir netaisnīga.