Tā kā vielas agregātstāvokli nosaka tas, kā ir sakārtotas tās molekulas, daudzas šīs vielas fizikālās īpašības pēkšņi mainīsies, tai pārejot no viena agregātstāvokļa citā. Nesenā pētījumā zinātnieki normālos atmosfēras apstākļos, kas nozīmē, ka ūdens bija šķidrā stāvoklī, izmērīja vairākas ūdens fizikālās īpašības, temperatūrai esot no nulles grādiem pēc Celsija līdz 100 grādiem pēc Celsija. Pārsteidzošā kārtā pētnieki ap 50 grādu atzīmi konstatēja dīvainības īpašībās, piemēram, ūdens virsmas spriegumā un laušanas koeficientā (refrakcijas indeksā).
Ūdens molekulas struktūra - H2O - ir ļoti interesanta un atgādina tādu kā bultas uzgali, kur divi ūdeņraža atomi ieskauj vienu skābekļa atomu. Elektroni molekulā ir izkārtoti diezgan asimetriskā veidā, padarot skābekļa pusi negatīvi uzlādētu salīdzinājumā ar ūdeņraža pusi. Šī vienkāršā strukturālā iezīme noved pie ūdens molekulu savstarpējas mijiedarbības jeb ūdeņraža saites, kurā pretējie lādiņi pievelk cits citu.
Tas ūdenim piešķir īpašības, kas daudzos gadījumos izjauc tendences, kuras novērotas citos šķidrumos. Piemēram, pretēji daudzām citām vielām, ūdens fiksētā masa aizņem vairāk vietas cietā (ledus) stāvokli nekā šķidrā, ko nosaka tas, kādā veidā molekulas veido specifisku regulāru struktūru. Cits piemērs ir šķidra ūdens virsmas spriegums, kas ir divreiz lielāks nekā citiem nepolāriem, vienkāršākiem šķidrumiem.
Ūdens ir pietiekami vienkāršs, bet ne pārāk vienkāršs. Tas nozīmē, ka viens skaidrojums papildu stāvoklim ir tas, ka ūdens uzvedība ir nedaudz līdzīga šķidrajiem kristāliem. Ūdeņraža saite starp molekulām uztur zināmu kārtību zemās temperatūrās, tomēr beigās ūdens var ieņemt otru, mazāk sakārtotu šķidro fāzi augstākās temperatūrās. Tas varētu izskaidrot pētnieku novērotās dīvainības rādītājos.