/nginx/o/2018/07/06/8281191t1h13fe.jpg)
Ir sens teiciens, ka akvāriju pārvērst zivju zupā principā var, savukārt šo zivju zupu pārvērst atkal par akvāriju nav iespējams. Varbūt tas ir pārāk radikāls salīdzinājums, tomēr pārmaiņas nodokļu sistēmā un veselības aprūpē ir plānojamas īpaši rūpīgi.
Gaisotne uzkarst
Aizvadītajā nedēļā apstiprinājās iepriekš paustās bažas, ka Eiropas Komisija (EK) varētu nebūt stāvā sajūsmā par Latvijas valdības iecerēto nodokļu sistēmas plānu un no tā izrietošajām sekām valsts budžetam. Un, arī saprotot, ka EK var nebūt taisnība, tiešums, ar kādu pret EK kritiku vērsās Latvijas Bankas prezidents («neklausieties, ko jums saka...») nedaudz pārsteidza, jo centrālajai bankai raksturīgi būt konservatīvai1. Pieņemu, ka Ilmāra Rimšēviča skarbā retorika saistīta ar nojausmu, ka tad, ja reforma tiešām tiks koriģēta, politiķi to darīs, vairāk rēķinoties ar nākamgad plānotajām Saeimas vēlēšanām, mazāk ar bankas viedokli.
Šķiet, gaisotne uzkarst arī jautājumā par avotiem papildu finansējumam veselības aprūpes nozarei. Ne velti nozares ministre aizvadītajā nedēļā publiski izteica drūmu prognozi, ka tiks atrasts īstermiņa risinājums finansējuma palielināšanai, savukārt par plašāku reformu vienoties nevarēs.
Par zināmu ideju krīzi liecina arī tas, ka finanšu ministre pagājušajā nedēļā bilda, ka kāds jauns maksājums varētu skart tikai «nodokļu nemaksātājus». Te jāatgādina, ka veselības aprūpes budžets tiek finansēts no valsts kopējā budžeta, nevis no kāda speciāli iezīmēta. Līdz ar to nav iespējams pateikt, cik no, tēlaini izsakoties, 100 eiro nozarē saistīti ar ieņēmumiem no akcīzes, pievienotās vērtības nodokļa utt. Līdz ar to, ja kāds jauns maksājums skars personas, kurām, piemēram, ir aizdomīgi mazas algas, tad šīs personas vienalga varēs vērsties Satversmes tiesā, norādot, ka tās nozari finansē ik dienu, iepērkoties veikalā.
Var prognozēt, ka turpināsies riņķa dancis starp tiem, kuri apgalvo, ka vispirms jāreformē nozare, lai būtu skaidrs, cik labi tiktu izlietota potenciālā papildu nauda, un tiem, kuri saka, ka ir grūti veidot jēdzīgu reformu, nezinot, ar kādu naudu var rēķināties. Ja kā instruments tiks izvēlēta apdrošināšanas iemaksa, bet tās apmēri būtiski atšķirsies (sabiedrības mazāk nodrošinātām grupām mazāki, valsts līdzfinansējums), tad galu galā finansiālais ieguvums patiešām (te Čakšai taisnība) ilgtermiņā neko daudz neatrisinās.
Varas centru līdzsvaru sistēma darbojas
Lai gan ASV prezidents Donalds Tramps turpina uzjautrināt vai šausmināt (piemēram, savā pirmajā ārvalstu vizītē aizvadītajā nedēļā), ir pazīmes, ka demokrātiskai sistēmai raksturīgie vienu varas centru līdzsvarojošie mehānismi darbojas. Un, piemēram, jautājumu par sakariem ar Krieviju Trampam ar Federālā izmeklēšanas biroja vadītāja atlaišanu noņemt no dienas kārtības nav izdevies.
Cita lieta, ka nevajadzētu krist otrā galējībā un runāt par Trampa politiskās karjeras drīzu galu (par to 27. maijā brīdina arī ietekmīgais The Economist, 38.lpp). Trampa darbības apgrūtināšana nenozīmē, ka daudzie cilvēki, kuri par viņu balsoja, ir mainījuši savas domas. Varbūt pats Tramps tiešām zaudē ietekmi, bet ne faktori, kas mudināja par viņu balsot.
Savukārt viņa lielākie pretinieki, t.s. kreisie liberāļi, turpina noskaidrot attiecības savā starpā [apburošs piemērs feminisma vidē2] un nespēj formulēt jēdzīgu alternatīvo piedāvājumu. Rezultātā uzbrukumi Trampam zināmā mērā ir viņam pašam izdevīgi, jo saviem vēlētājiem viņš uz tiem var norādīt kā iemeslu, kādēļ nevar pilnvērtīgi īstenot solīto. Pat Trampam personīgi sliktākajā gadījumā cietīs viņš kā politiķis, bet ne viņa apgalvojumu un solījumu saturs. No šā viedokļa ļoti slikti, protams, ka klimata politikas jautājumos G7 grupas līderu tikšanās pagājušajā nedēļā izgāzās, tomēr vēl sliktāk, ka Tramps šajā gadījumā tikai «atstaro» savu vēlētāju tumsonību ekoloģijas jautājumos.
Rezumējot - runas par demokrātijas apdraudējumu ASV, par laimi, ir izrādījušās pārspīlētas, tomēr atmosfēra tuvākajos gados saglabāsies, kā saka, toksiska.
Zaļi rozā brilles
Pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņai tuvojoties finālam, jāpiezīmē, ka vismaz Rīgā (atšķirībā, starp citu, no Ventspils) salīdzinoši maz ir runāts par ekoloģisko situāciju pilsētā. Lai gan dažas informācijas druskas3 vedina domāt, ka, piemēram, ostā daži uzņēmumi pret vidi varētu izturēties krietni atbildīgāk.
Un te nonākam līdz tam, ka Latvijas sabiedrība, iespējams, dzīvo nepamatotā pārliecībā par valsts «zaļumu». Ne velti kaislības turpinās ap to, kas īsti notiek bīstamo atkritumu izgāztuvē Olainē, cik labi veikta izgāztuves sanācija. Rezultātā vietējo iedzīvotāju grupa ir aicinājusi iejaukties Raimondu Vējoni4, kas liekas saprotami, ja atceras, ka viņš pats savulaik bijis par vidi atbildīgais ministrs un politiski izaudzis Latvijas Zaļajā partijā.
Kā jau parasti lielu projektu gadījumā, strīdā iesaistītās puses viena otru vaino nekompetencē vai informācijas sagrozīšanā, attiecīgi, ja runājam par konkrēto Olaines gadījumu, loģiski būtu, ka lietu patieso stāvokli noskaidrot palīdzētu neatkarīga, ar Latvijas struktūrām nesaistīta ekspertīze.
Jebkurā gadījumā mums ir jāsaprot, ka stāsts par Latvijas vides labo stāvokli nav īsti pamatots.
Atsauces:
1 -
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)