Karš Ukrainā: bez vecākiem palikuši bērni un nopostīti mājokļi

Neatkarīgās ukraiņu mediju platformas «Hromadske» žurnālisti devās uz Avdijivku, lai aprunātos ar nesenajā uzbrukumā cietušajām ģimenēm, kuru bērni nu ir bāreņi.

Mājas pagalmā Avdijivkas pilsētas vecajā daļā stāv būvgružu kaudze, svētku galda atliekas, mēbeļu gabali un salauzta suņu būda, savukārt blakus vārtiem nīkst sažuvuši kaimiņu nolikti ziedi.

13. maijā bariņš draugu sēdēja pagalmā, kamēr divi bērni spēlējās mājas iekšpusē. Nama verandai trāpīja šāviņš, kā rezultātā bojā gāja četri cilvēki, bet piektais – 25 gadus vecs vīrietis – guva smagu galvas traumu. Septiņgadīgā Žeņa un četrgadīgā Saša palika bāreņos.

Par Žeņu nu rūpējas Irina – viņas mirušās mātes māsa, taču viņai ir jārūpējas arī par meitenes vecvecākiem, kuri uz Avdijivku atbēguši no okupētajām teritorijām. Irina cer, ka Žeņas vecākais brālis Artjoms atkopsies pēc traumas un palīdzēs meitenīti pieskatīt.

Irina uztraucas par to, kā mātes zaudējums Žeņu ietekmēs. «Vakar bija atnākusi psiholoģe.

Žeņa ir nopietna, ļoti gudra. Viņa saprot, ka dzīve mainās, viņa redzēja savu māti te guļam, viņa zināja, ka viņa ir mirusi.»

Otras meitenītes – Sašas – vecmāmiņa strādā Avdijivkā par apkopēju. Viņai nav daudz naudas, taču saka, ka palīdzību nemeklē, lai gan viņiem nav citu radinieku. Ar žurnālistiem sieviete runāt nevēlas, jo netic, ka kāds būs spējīgs viņai palīdzēt.

Šo divu ģimeņu stāsti nav unikāli. Katrā frontes līnijas pilsētā ir dučiem cilvēku, kuri palikuši bez pajumtes, īpašuma, dokumentiem, radiniekiem un mīļajiem. Nu viņiem jāiztiek, kā paši prot un var, jo valsts budžets neparedz viņiem nekādu finansiālu kompensāciju.

Tikai vietējās varasiestādes, piešķirot naudu no vietējā budžeta, un sabiedriskās iestādes var palīdzēt kara zonas iedzīvotājiem.

Vairāk nekā tūkstotis ēku ir izpostītas kopš gada sākuma un iedzīvotāji cīnās ar grūtībām, lai atjaunotu savus mājokļus. Olga Judina, labdarības organizācijas «Prolisok» brīvprātīgā, atklāj, ka nepieciešamo celtniecības materiālu iegūšana ir viena no galvenajām rūpēm: «Nav nekādas pastāvīgas palīdzības. Pilsēta reizēm palīdz ar būvmateriāliem, taču ar to nepietiek. Daudz kas ir iznīcināts. Mums ir nepieciešams stikls logiem. Mūsu organizācija palīdz ar būvmateriāliem kā, piemēram, brezenta loksnes, taču vienmēr ir nepieciešams vairāk ķieģeļu un stikla.»

Lai varētu nogalināto ģimenēm sniegt nepieciešamo atbalstu, nodrošinātu naudu ne tikai labošanas darbiem, bet arī kompensētu visu zaudētā īpašuma vērtību, Ukrainai būtu nepieciešams mainīt tās likumus vai arī izveidot atsevišķu likumu

, atklāj Giorgijs Tuka, Okupēto teritoriju un pārvietoto personu ministra vietnieks. Šobrīd uzbrukumos ievainotie cilvēki saņem fiksētu pabalstu par ievainojumiem vai invaliditāti.

Pat apstiprinātais likums par pabalstiem un kompensācijām militārpersonām un pārvietotajiem cilvēkiem dzīvē nedarbojas: «Vietējos Doņeckas un Luhanskas civil-militāro administrāciju budžetos naudas pietiek, jo viss cits ir atkarīgs no tā, kā viņi strādā. Nu ir vienīgi likums Nr.4550, kas paredz, ka kaujinieki un pārvietotās personas, kuras vēlas saņemt kredītu savam mājoklim, saņem 50% atlaidi. Cilvēki mums jau masveidā zvana, taču līdz šim šo likumu nenodrošina budžeta finansiālie nosacījumi.»