Valmiera apsteidz sevi. Politiskā elite «iesēdējusies» bez opozīcijas

Valmieras vēsturiskā ass ir Sv. Sīmaņa baznīca, celta 1283. gadā. Viens no vecākajiem dievnamiem Latvijā pārcieta 1944. gada kara postījums, kad liesmas aprija gandrīz visu Valmieras koka vecpilsētu. Pēckara gados pilsēta tika atjaunota atbilstoši padomju tradīcijām – greznos vēsturiskos namus nomainīja vienveidīgas pelēkas būvformas. 20.gs. 50. gados Valmieras inteliģentajā tēlā iezīmējās raupjas industriālas līnijas – tā kļuva par strādnieku pilsētu. Arī šobrīd Valmiera ir izteikti industriāla pilsēta ar attīstītu biznesa vidi. Turklāt Valmiera ir viena no retajām, kurā pēc neatkarības atjaunošanas ražošana padomju laika uzņēmumos neapsīka. Līdz ar to Valmiera neielīga tik dziļā ekonomiskās krīzes bedrē kā pārējā Latvija.

«Valmieras stikla šķiedra», «Valmieras piens», degvielas kannu un ugunsdzēsības aparātu ražotājs «VALPRO», «Valmieras mēbeles» un citi ražošanas uzņēmumi nodarbina 23% no vairāk nekā 22 000 strādājošo. Relatīvi daudz – 18% valmieriešu strādā tirdzniecībā.

Valmierā ir 996 darbavietas uz 1000 iedzīvotājiem.

1963. gadā dibinātajā, tagad vāciešiem piederošajā «Valmieras stikla šķiedrā» strādā vairāk nekā 1000 cilvēku. Turklāt uzņēmumā joprojām trūkst darba roku – esot ap simts vakanču.

«Valmieras stikla šķiedra» pilsētai ir proporcionāli nozīmīgāks spēlētājs, nekā Liepājai bija «Metalurgs».

«Ja ar uzņēmumu kas atgadītos, krīze iestātos zibenīgi,»

saka Radio TEV programmu direktors Andris Jurga. Valmieras uzņēmumi ar skanīgiem latviskiem nosaukumiem patiesībā nav latviski – tie pieder ārvalstu investoriem, kamēr vietējie ir vien lēts darbaspēks. Piemēram, «Valmieras piens» kopā ar «Rīgas piena kombinātu» un «Rīgas piensaimnieku» ietilpst pārtikas rūpniecības uzņēmumu grupā «Food Union», kuras īpašnieks ir Krievijas uzņēmējs Andrejs Beshmeļņickis.

Vidējā alga virs 800. Ir vakances!

Lai gan oficiālā statistika rāda, ka iedzīvotāju skaits Valmierā turpina samazināties, nevienam nav noslēpums, ka pilsēta ir pārapdzīvota. Reālais Valmierā dzīvojošo skaits krietni pārsniedz oficiālo ciparu. Pēc pašvaldības aprēķiniem pilsētā kopā ir ap 30 000 iedzīvotāju – tikpat, cik tālajā 1989. gadā, periodā, kad gandrīz visā Latvijā tika fiksēts lielākais iedzīvotāju skaits. Ja citās pilsētās vērojama demogrāfiskā lejupslīde, astotajā lielākajā Latvijas pilsētā pretēji - rādītāji ir iepriecinoši – ik gadu pasaulē nāk aizvien vairāk bērnu. 2015. gadā 292.

Valmiera ir izteikti latviska pilsēta - krievu valodu te dzird retāk nekā angļu, franču un igauņu. 80% iedzīvotāju ir latvieši. Turklāt droša – prokuratūras gada pārskatā minēts, ka Valmierā, salīdzinot ar citām lielajām pilsētām, pērn reģistrēts vismazāk noziegumu. Izglītības līmenis – augsts. Vidzemes augstskolā mācās ap 900 studentu no visiem Latvijas reģioniem, arī ārvalstu. Bezdarba līmenis ir niecīgs – 4,2%, bet vidējā alga par 200 eiro un vairāk pārsniedz kaimiņu pagastu iedzīvotāju ienākumus un ir 827 eiro. Pēc pašvaldības aprēķiniem Valmierā strādā ap 10 000 iedzīvotāju, kas nav deklarēti pilsētā. Aptuveni puse dzīvo Valmierā. Vidēji līdz 1000 valmieriešu ik dienas dodas darbā uz citām pilsētām un novadiem.

Mājokļu murgs

Bulgakova «Meistarā un Margaritā» Volands skumji nopūtās: maskaviešus ir sabojājis dzīvokļa jautājums. To pašu var sacīt par valmieriešiem. Par vienu no galvenajiem pilsētas mīnusiem valmierieši vienbalsīgi nosauc mājokļu trūkumu. Respektīvi, cilvēkiem ir darbs, bet nav kur dzīvot. Turklāt dzīvokļu cenas ir neadekvāti augstas reģiona pilsētai, reizēm pārspējot Rīgas līmeni. Samērā labs triju istabu dzīvoklis ķieģeļu paneļu mājā maksā 54 000 eiro. Akurāts, gaišs divu istabu dzīvoklis tiek tirgots par 26 500, bet remontējamu divistabnieku var iegūt par 24 000. Par divu istabu dzīvokli bez ērtībām grausta stadijā īpašnieks grib 6000 eiro.

Gaišu divu istabu dzīvokli, kurā patīkami atrasties, izīrē par 280 eiro, «gadjušņiku», kurā uzmācas pašnāvnieciskas domas, piedāvā par 150 eiro.

Grezns divu istabu mājoklis «jaunajā projektā» maksā 390 eiro. Dzīvoklis ar vienu istabu Valmierā maksā 210 eiro. Salīdzinājumam Rīgas mikrorajonos nedaudz labāku dzīvokli var noīrēt lētāk. «Cenas te ir kā Rīgas centrā, nevis Zolitūdē vai Purvciemā. Vajadzība ir tik samilzusi, ka pat briesmīgi dzīvokļi ar padomju laiku remontu tiek atdoti,» saka Radio TEV programmu direktors Andris Jurga. Cenu ietekmē arī fakts, ka gandrīz puse Valmieras daudzdzīvokļu māju ir nosiltinātas un atjaunotas, izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus. Netālajā Kocēnu pagastā var apmesties par 200 eiro mēnesī, bet Valmieras pagastā par 210. Satiksme ar tuvākajiem pagastiem, kas atrodas 10 kilometru rādiusā ap Valmieru, esot sakārtota.

«Nākas izšķirties - īrēt puslīdz pieklājīgu dzīvokli vai staigāt kurpēs un ēst. Viens un otrs nesanāk,»

skumji ironizē kāda valmieriete. Lai tiktu pie dzīvojamās platības, nākas izstaigāt deviņus elles lokus – izīrētāji rīko īrnieku «kastingus», bet Valsts ieņēmumu dienestā reģistrējas un nodokli maksā retais. To, ka Cēsis un Valmiera ir tirgus «karstās pilsētas», jau labu laiku pamanījuši un savā labā izmanto nekustamo īpašumu mākleri. Lai risinātu samilzušo problēmu, pašvaldība ir sākusi īres namu būvniecību. Dzīvokļi ilgtermiņa īrei tiks piedāvāti jaunajiem speciālistiem. «Vietējie sačukstas, ka tas noņems spiedienu un īres cenas beidzot kritīsies,» saka Jurga. Tā ir: dzīvokļi vajadzīgi ne vien jaunajiem speciālistiem, bet arī pārējiem strādājošajiem, kuru atalgojums netur līdzi mājokļu tirgus piedāvājumam. Vai 150 pašvaldības uzceltie īres dzīvokļu atrisinās situāciju? Nē! Tomēr liels solis ir sperts. Turklāt valmierieši īres māju būvniecībā ir celmlauži – piemērs, kuram sekot citām Latvijas pašvaldībām.

Domē sēž «x paaudzes»

Ja neskaita nelielu pārgrupēšanos, Valmierā politiskā elite būtībā nav mainījusies vairākus sasaukumus, valmieriešu vārdiem runājot, «x paaudzes». Kopš 2014. gada Valmieras domi vada (ar Rīgas Brīvostu saistītais) Jānis Baiks. Amatā viņš nomainīja ilggadējo domes vadītāju Inesi Boķi, kas tika ievēlēts Saeimā. Domes politisko kodolu veido partija «Valmierai un Vidzemei». Atlikušos «Vienotības», Zaļo un zemnieku savienības un Nacionālās apvienības pārstāvjus par nopietniem oponentiem nosaukt nevar.

Skaidrs, ka varas aizsēdēšanās neliecina par veselīgu politisko gaisotni.

Turklāt deputātu krēslos vairākus sasaukumus nemainīgi sēž izglītības iestāžu vadītāji, pedagogi un mediķi, nodrošinot pašvaldības lobiju pārstāvētajām iestādēm. No vienas puses, tas nav slikti, no otras – ir pamats šaubām par šo cilvēku ieinteresētību un spējām izvērtēt citas jomas. Tajā pašā laikā pilsētā, kas lepojas ar uzņēmēju piesaisti, pašvaldībā maz ir pārstāvēti uzņēmēji un finansisti. Par «vecās elites» priekšrocību daži valmierieši uzskata viņu pieredzi un sistēmas pārzināšanu.

Ārpus Valmieras skumjāka aina

«Dažas dzīves jomas netiek līdzi Valmieras attīstībai,» situāciju raksturo Valmieras novada fonda vadītājs Ansis Bērziņš. Pilsētā viss nebūt neesot ideālā kārtībā, tomēr viņu pozitīvi pārsteidz fakts, ka pašvaldība uz jebkuru iedzīvotāju sūdzību spēj atbildēt: jā, zinām, esam piefiksējuši. «Remonts varbūt nebūs tūlīt, bet plānoto darbu sarakstos objekts ir ielikts.» Pozitīvo lietu blakusefekts ir tāds kā apmierinātības sindroms – cilvēki kļūst laiski, neaktīvi, neizrāda iniciatīvu un par pašvaldības darbu neinteresējas. «It kā viss notiek, un tas iemidzina – nav modrības,» saka fonda vadītājs.

Gremdēšanās debesu mannā var izvērsties par atjēgšanos, sēžot peļķē.

Pēc viņa domām, neaizpildīts lauks ir darbs ar jaunatni. Bērziņš piemetina, ka par Valmierā valdošo uzņēmējdarbības garu daudzējādā ziņā esot jāpateicas pēcatmodas laika pilsētas saimniekiem, kas «noturēja ražošanu». «20 kilometru no Valmieras jums pavērsies cita aina, jo Valmiera tā pa īstam no ekonomiskās migrācijas nav cietusi – kad kāds devās uz ārzemēm, vietā ieradās cits no laukiem.» Vienlaikus viņš kritizē opozīcijas trūkumu domē:

«Tas pats, kas Rīgas domē, - dara, ko grib.»

Viņš saka: kā trīs bērnu tēvs var būt drošs, ka vieta bērnudārzā būs garantēta. «No pusotra gada vecuma ikvienam bērnam ir iespēja iet dārziņā. Mēs te esam izlepuši!» Mīnuss: pārāk lielas - 25 un vairāk bērnu grupas bērnudārzos, kas apgrūtina individuālu pieeju katram mazulim.

Kapos vietu nav

«Ceļu infrastruktūra, autostāvvietas, velokustība, bezmaksas laulību reģistrācija un visiem pieejami bērnudārzi. Valmierā domā gan par praktiskām un piezemētām, gan nemateriālām lietām,» dzimto pilsētu slavē finanšu analītiķe Inguna Leitlande. Viņasprāt, pašvaldība varētu padomāt par iespēju pirmsskolas izglītības iestādēs nodrošināt bezmaksas ēdināšanu.

Tikmēr citi pilsētu redz mazliet citādāk - kritizē dārgo tiltu par Gauju. Īpaši sapīkuši ir nomalēs dzīvojošie, kuri saka, ka viņiem nākas pārvietoties pa bedrainām un putekļainām ielām. To noasfaltēšanai un sakārtošanai pašvaldībai tā arī neatliek naudas. Arī stāvlaukumu trūkums valmieriešiem krīt uz nerviem. Vēl kāda sasāpējusi problēma – kapsētu trūkums.

Nonācis tik tālu, ka cilvēki apglabāti tuvējā pļavā ap kapsētu.

Tomēr jautājums ir atrisināts, uzceļot modernu privāto krematoriju. Nākotnē plānots ierīkot kolumbāriju. Jautājums, vai konservatīvais latvietis spēs pieņemt eiropeisko stilu un būs ar mieru tuvinieka pelnus glabāt plauktiņam līdzīgā nišā.

Lai gan formāli ar sociālo jomu viss ir kārtībā, pašvaldībai tā nav prioritāra. Traucoties uz priekšu lielā ātrumā, tie, kuriem mazāk paveicies, no aprites tiek izmesti. Palīdzību trūkumcietējiem tradicionāli sniedz labdarības organizācijas.

Liela daļa zupas virtuves klientu esot ienācēji no citām pašvaldībām.

«Negatīva nasta Valmierai,» dzīves pabērnus no kaimiņu pagastiem raksturo Leitlande. Turklāt trūcīgās personas intensīvi prasot dzīvojamo platību. Lai gan vairākos uzņēmumos trūkst darbinieku, dzērājus neviens negrib - tiek meklēti atbildīgi un kvalificēti strādnieki. «Ir kategorija, kas labāk dzīvo no pabalstiem, saņemot kādus simts eiro mazāk, nekā strādā,» piemetina Leitlande.

Zupas virtuve, kur baro un sasilda

«Žēlabām iemesla nav,» iesāk Kristīgas žēlsirdības centra vadītāja Gaida Pevko. Zupas virtuve darbojas kopš 2000. gada, kad iniciatīvu atbalstīja toreizējais mērs Māris Kučinskis. Valmieras zupas virtuvē pusdienas ik dienu ēd 70 bērni no nabadzīgām ģimenēm. Turpat dienišķo maltīti bauda arī vecie vientuļie ļaudis. Centrā var nomazgāties, izmazgāt apģērbu, saņemt humāno palīdzību. Toties uz tā saukto mēbeļu fabrikas ēdnīcu ar savām kannām un spainīšiem dodas ap 30 pieaugušo. Pašvaldībā norāda, ka Valmierā kopumā ir 299 trūcīgas un maznodrošinātas personas. Uzteicams ir pašvaldības atbalstītais Dienas centrs jauniešiem ar garīgās veselības traucējumiem.

Pevko saka, ka gribētu, lai pašvaldība sakārto teritoriju ap Stacijas ielu 26, kur atrodas vairākas biedrības ar sociālu ievirzi. Citādi

«viss vienās bedrēs un vecajiem cilvēkiem nav soliņa, kur apsēsties».

Savukārt ar mazuļu ratiņiem pilsētā visur varot izbraukt – jaunie vecāki ir apmierināti, apliecina Arta Masele.

Pilsētā ir piecas azartspēļu zāles, četri lietoto preču veikali, trīs lombardi. Pieprasījums pēc «humpalām» joprojām ir liels. Daļai tas ir «izdzīvošanas jautājums», daļa dodas «pērļu medībās». Runājot par spēļu zālēm, valmierieši uzskata, ka to ir par daudz. «Katrā kvartālā viena,» spēļu zāles skaita Lietlande. «Tās nu gan vajadzētu mazāk.» Savukārt lombardi kopainu nebojājot, jo esot neuzkrītoši un mazi.

Drupas, tramvajs pa Gauju un skaistumkopšana «tikai vīriem»

Ar tādām kultūrvēsturiskā mantojuma pērlēm kā netālās Cēsis Valmiera lepoties nevar. Godīgi sakot, ļoti daudz te nav ko redzēt. Ir Livonijas ordeņa pilsdrupas un Valmieras muzejs, jau minētā Sīmaņa baznīca, Gaujas stāvkrasti, Sajūtu parks. Ak, jā, Vecpuišu parkā atjaunots senais koncertpaviljons.

Pilsētu var kājām izstaigāt stundas laikā.

Provinciāla strādniecības gaisotne mijas ar hipsterīgām noskaņām. Tiesa, teātra cienītājiem lieku reizi nav jāatgādina, ka Valmieras teātra mākslinieciskais līmenis neatpaliek no Jaunā Rīgas teātra. Biļetes jāmeklē laikus – uz dažām izrādēm tās izpērk divus mēnešus iepriekš. Ņemot vērā jaunu cilvēku īpatsvaru, ar izklaidi un nakts dzīvi saistītās biznesa nišas ir aizpildītas. Te ir naktsklubi «Multiklubs», «Kāre», «Putniņi», arī restorāni: «Rātes vārti», «Agnese», «Pils ķēķis» un citi. Jāpiemin, ka Valmierā ir frizētava tikai vīriešiem, tā sauktais barber shop. Vēl var izbraukt ar Gaujas tramvaju un atpakaļceļā nobaudīt Valmiermuižas alu. Tas arī viss.

Līdz šim moderna baseina un SPA kompleksa Valmierā nebija, tāpēc valmierieši priecājas, ka septembrī tiks pabeigts komplekss, kurā būs baseins, hidrobaseini, pirtis. Vietējais kinoteātris esot «ciešams».

Brauciet šurp!

«Attīstības cikls bijis grandiozs,» turpina radio TEV programmu direktors Andris Jurga. Jāteic, ka Valmiera ir vienīgā Latvijas pilsēta, kur atrodas divi mediji, kas raida visā Latvijā, – radio TEV un reģionālā televīzija Re.tv.

«Ir radīta laba augsne uzņēmējdarbības attīstībai, pie tam Valmiera ir ātri izbraukājama, viss sasniedzams, nevis tā, kā Rīgas centrā.»

Pēc Jurga domām, vēlēšanu rezultāti būs «vienos vārtos», jo esošā pašvaldība darbojas labi un reti kurš saka, ka rīkojas nepareizi. Viņš stāsta, ka Valmierā brīvdienās aizvien biežāk dzirdama igauņu valoda. 50 km attālie ziemeļu kaimiņi Vidzemes lielpilsētā ir bieži viesi. «Pie «Depo» skaties tikai – igauņu numuri. Pat ejot ārā no mūsu vienīgā lielveikala (tajā ir 70 veikali), pirmais atsveicināšanās teksts ir igauņu valodā.» Ar mīnuszīmi viņš vērtē to, ka pašvaldība nav domājusi par Gaujas krastu labiekārtošanu. «Tā ir applūstoša zona, bet tik un tā varētu būt civilizētāka – nav ne vasaras kafejnīcu, ne pludmales zonas.» Sarunas nobeigumā radio vīrs piemetina: «Brauciet šurp, te ir skaisti!»

Uz jautājumu, kura Latvijas pašvaldība Valmierai ir paraugs, domē atbild: «Izcelt vēlamies mūsu tuvākos sadarbības partnerus un kaimiņus – Kocēnu, Burtnieku un Beverīnas novadus, ar kuriem kopā esam vienots tūrisma galamērķis.»