Ar kājām bradāt pa pakritušā seju - tā nav «normāla pusaudžu izkaušanās»!

Tik nežēlīga rīcība nav skaidrojama ar pusaudžu vecumu, spriež klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma. «Ja bērnam ir emocionālas un uzvedības problēmas, tās var saasināties pusaudžu vecumā. Tomēr konflikta risināšana, izmantojot vardarbību, liecina par empātijas un saskarsmes prasmju trūkumu.»

Ja šādas situācijas atkārtojas, tas nozīmē, ka uzvedības traucējumi ir nozīmīgi.

Kautiņš izcēlās skolas teritorijā. Pēc tam, kad jaunākais tika smagi piekauts, viņš tika nogādāts Ogres slimnīcā un pēc ārstu padziļinātas apskates vēlāk ar operatīvo transportlīdzekli aizvests uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Sākotnējās aizdomas par galvaskausa pamatnes lūzumu netika apstiprinātas, šobrīd bērna dzīvībai briesmas nedraud – veselības stāvoklis ir stabils.

No vēl lielākām traumām un, iespējams, letāla iznākuma zēnu paglāba apkārt esošie jaunieši, kuriem izdevies izšķirt abus kaušļus.

Izrādās, ka vienaudzi smagi piekāvušajam puisim šis nav bijis pirmais disciplinārais pārkāpums. Policija vēl gaida ekspertīzes rezultātus un komentārus nesniedz. Ogres bāriņtiesa pagaidām par notikušo neesot informēta. Bāriņtiesā apliecināja, ka rīkosies pēc ziņojuma saņemšanas no policijas. Tad bērnu ģimenes pārbaudīs sociālais dienests. Ogresgala pamatskolas direktore Skaidrīte Butāne aģentūrai LETA nevēlējās paust lietas apstākļus par incidentu.

Psiholoģe Daina Dziļuma uzsver, ka šajā gadījumā palīdzība nepieciešama abiem bērniem – gan cietušajam, gan otram. Svarīga ir arī atbildība par rīcību. Bieži vien pusaudža agresija un dusmas pavēsta par emocionāli tuvu attiecību trūkumu ģimenē. «Mēs nezinām, kas notika pirms kautiņa, kas bija fiziska reakcija. Jāsaprot, kādas bija attiecības pirms tam,» saka Dziļuma. «Liela nozīme ir tam, kāda attieksme pret agresīvu konflikta risināšanu ir bērnam tuvu cilvēku vidē.»

Īsts puika pastāv par sevi, sadodot otram kārtīgi. Ja nevar, tāds ņerga vien ir.

Šāda reizēm ir pieaugušo attieksme. Līdz ar to bērns šādu rīcību uzskata par pieņemamu.

Un tomēr – kādreiz teica, ka neviens puika bez kaušanās neizaug. Vai pusaudžu kaušanās jādramatizē? «Ja bērns kaujas ar mērķi nodarīt otram sāpes – tas nav normāli,» robežu iezīmē psiholoģe. Turklāt cīkstēšanās, savstarpēja «burzīšanās», kas norit pozitīvā gaisotnē, skanot smiekliem, un neviens nav apbēdināts, raksturīga jaunākā skolas vecuma bērniem.

Mazie uzvedas līdzīgi kucēniem, kas vienlaikus rotaļājas un cīkstas.

Vecākiem bērniem šādi nevajadzētu uzvesties.

Latvija ir «godpilnajā» otrajā vietā Eiropā pusaudžu mobinga ziņā. 2015. gada Ekonomiskās attīstības un sadarbības organizācijas Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas pētījums rāda, ka 30% Latvijas skolēnu ir saskārušies ar mobingu – vienaudžu vardarbību – gan emocionālu, gan fizisku, gan interneta vidē, kas var izpausties kā ņirgāšanās, apsaukāšanās vai ignorēšana. Centra «Dardedze» sabiedrisko attiecību speciāliste Anda Avena norāda, ka mobings atšķirībā no citiem vardarbības veidiem notiek tādā kā trijstūrī, kurā ir pāridarītājs, upuris un skatītāji, un tas notiek sistemātiski, ilgtermiņā. Bieži vien bērns, kurš ir varmācīgs, pats cieš no vardarbības ģimenē, viņam trūkst ģimenes atbalsta. Šie faktori vēl vairāk sekmē varmācīgo uzvedību. Savukārt upuris nesaņem atbalstu ne no pedagogu, ne ģimenes puses. Un vēl:

mobingā vienmēr ir tā sauktie vērotāji, un tieši no viņu uzvedības ir atkarīgs, kā izvērtīsies situācija.

Ja pārējie nesmejas, nepievērš uzmanību, neiesaistās mobingā, process nevar turpināties.