Zaudēto paradīzi atrod leišmalē

Sena muižnieku dzimta un unikāla graudu kaltētava

Dundagas apkārtnē dzimušais Tomsons savu dzīvi saistījis ar Neretas pusi. Astoņdesmito gadu noslēgumā abiem ar sievu gribējies savu miera un klusuma vietu. Sagadīšanās pēc atbrīvojusies kādreizējā muiža, kas pēc padomju okupācijas lēnām bija brukusi kopā, un bijis žēl vietu aizlaist galīgā postā. No muižas kompleksa pāri bija palikusi kalpu māja, pussagrauts zirgu stallis un daļēji bez jumta esoša klēts. Tā nu sākuši saimniekot, remontēt, pļaut un izgriezt krūmus. Sākumā mājas no ceļa nevarējis redzēt, viss bijis ieaudzis.

«Centrs ir klēts. Tur bija visa bagātība, graudi pārtikai. Tas ir pats svarīgākais. Klēts ir simboliski vārti. Muiža ir tikai teritoriāls iedalījums,» saka saimnieks. Zem viena jumta kādreiz bijusi klēts, graudu žāvēšanas vieta un kūts. Tieši graudu žāvēšanas vieta ir viens no lielākajiem saimnieka lepnumiem jo ir vienīgā, kas tāda saglabājusies Latvijā. «Graudus pacēla augšā, otrajā stāvā uz bēniņiem. Griestos ir atveres, silītes gandrīz visā platumā, kur sabēra graudus kaltē. Ir speciāls siltummūris, kuru izkurināja un tad graudus bēra pie tā piestiprinātos plauktiņos, kur tie kaltējās,» senās iekārtas darbības principus skaidro Tomsons.

Arī no Brīvdabas muzeja esot braukuši speciālisti, lai apskatītu graudu žāvēšanas vietu, un stāstījuši, ka citviet Latvijā uzieta līdzīga iekārta, tikai mazāka. Tas gan bijis vēlāk, iesākumā ēka gandrīz 20 gadus nostāvējusi bez jumta. «Kad mēs [1989.gadā] atnācām – klētij vietām nebija jumta, tas bija iegāzies. Pagrabā auga koki. Ja jumts nebūtu uzlikts, tad arī šī [graudu žāvēšanas vieta] būtu gājusi zudībā,» atzīst Pilkalnes muižas saimnieks.

Taču sagadījies, ka Pilkalnes muižu apmeklējis Imants Ziedonis, kurš vācis materiālus savai grāmatai «Leišmalīte» un bikstījis saimniekus rakstīt projektus. Tie tikuši rakstīti, arī Ziedoņa vārds palīdzējis. Vieta viņam tik ļoti iepatikusies, ka viņš te ieradies atkārtoti atdarīt kādas durvis. Sākumā restaurējuši graudu žāvētavu, tad nākamie projekti bijuši vieglāki – naudas dalītāji skatījušies: «Jā, vienīgā tāda Latvijā, bez kārtīga jumta iet bojā.» Vairumu darbu darījuši savām rokām – saimnieks, viņa dēls un kaimiņš.

Kādreiz bēdīgā paskata ēka tagad ir savesta kārtība – tiekot dzertas pat kāzas. Ieejot skatam paveras senlaicīgu mantu kolekcija, kuras saimnieks atradis pats vai arī viņam uzdāvinājuši citi cilvēki. Te ir pat speciāla ierīce zābaku novilkšanai, kas bijusi sevišķi noderīga «iedzērušiem vecpuišiem». Precētam cilvēkam lietū izmirkušu zābaku varēja novilkt sieva, bet vecpuisim, kura gaita kļuvusi nestabila, dzīves nepieciešamība lika izgudrot speciālu «kalpiņu», pret kuru var atspiesties un novilkt apavus.

Izglābt gan neesot izdevies kungu māju. Arī tai bijis iebrucis jumts, taču postījumi bijuši neatgriezeniski. Tāpat pa kādam dēļa vai skārda gabalam no drupām izvazājuši visādi cilvēki. Savukārt kalpu māja – kurā šobrīd ir gultas viesiem – saglābta pēdējā brīdī. Zem viena loga bijis caurums, kustējušies pamati, kurus vajadzējis stiprināt. Tad sākušās gāzties sienas. Tās tikušas ar bomīšiem fiksi piestiprinātas un betonētas, lai neizkrīt ārā.

«Kara laikā te ir bijusi saimniecība ar pārvaldnieku. Te esot bijis vāciešiem tāds kā rehabilitācijas centrs. Tie, kas bijuši ilgāk frontē, atbrauca un mazliet atpūtās. Pēc kara pārvaldnieka meita stāstīja, ka tēvs gribējis kungu mājai salabot jumtu, viņam esot piedraudēts ar Sibīriju. Ko tu tādam īpašumam – buržuju īpašumam – kaut ko te tagad labosi.»

Pilkalnes muiža ir piederējusi senai vācu muižnieku dzimtai Rehenbergi fon Linteni, kas Kurzemes un Zemgales hercogistē ieceļoja 16. gadsimta beigās. Muižas ēkas ir aptuveni 350 gadus vecas. Tomsons stāsta, ka 1939. gadā, kad vācieši deportējās projām no Latvijas, tikusi atzīmēta kungu mājas 250. gadadiena. Ja ņem vērā, ka saimniecības ēkas ir celtas pirmās, bet kungu māja pēdējā, muižas kompleksam varētu būt 330 līdz 350 gadiem.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kā tikai mūsu valstī bijis iespējams iebraukt, apciemot savu bijušo īpašumu ieradusies barona meita, kurai, pametot senču muižu, bijuši 18 gadi. «Viņai bija krietns vecums, bija atbraukusi ar savu dēlu un mazdēlu. Pirmie vārdi, ko viņa teica, – neuztraucieties, mēs ne uz ko nepretendējam, jo 1939. gadā par visu šo saņēmām no valsts kompensāciju. Nākamais, ko viņi teica, – biju pārsteigts, jo mēs pie tādām lietām nebijām pieraduši – viņa lūdza atļauju apskatīties, kas palicis pāri no muižas. Tas bija neierasti – parasti cilvēki iet tur, kur viņiem ienāk prātā,» norāda Tomsons.

Muižnieku dzimta arī Vācijas līmenī ir ļoti turīgi. Nu jau mūžībā aizgājusī barona meita skaidri un bez akcenta runājusi latviski, taču visu dzīvi turējusi sev blakus tulku, ja nu gadījumā kaut kur nokļūdās un kaut ko nepasaka tik labi kā vajadzētu.

Sēlijas pierobeža – no Lietuvas Latvijā

Kā dzīvo Sēlijā? Kā visā Latvijā. Ja salīdzina to, kā bija pirms 20 vai 30 gadiem, tad traki, nosaka Tomsons. Apkārtnē daudz tukšu māju, ir arī tādas, kuras galīgi sabrukušas, ieaugušas zālēs. Cilvēki aizbrauc, paliek skumīgi. Arī saimnieka dēls un viena no meitām ir ārzemēs. Vai viņi atgriezīsies – to Pilkalnu muižas saimnieks nevar pateikt. Varbūt mazbērnus vai bērnus viņa sāktais darbs interesēs, jo Eiropā jau esot tādi cilvēki, kas normāli brauc 150 kilometrus uz darbu.

«Kā kuram darbs iegrozīsies. Kas notiks vēl pēc kādiem gadiem. Kas to var pateikt. Visiem tagad ir štuka, ka naudu vajag vakar un tās vajag daudz. Šādā vietā nauda nāk lēnām. Tā nav fiksā nauda, A ko darīt? Vai taisīt tādu vietu kā šī, vai arī braukt projām. Jo cita nekā nav – ko tu izdarīsi?»

Muižnieku laikā Pilkalne bijis lepns centrs – tādas Neretas, Viesītes un Aknīstes veidojušās lēnām. Tikai kad vācieši 1916. gadā Pirmā pasaules kara vajadzībām sākuši būvēt šaursliežu dzelzceļu, radusies ātrāka attīstība. Mūsdienās kaut kāda dzīvība saglabājas no muižas dažu kilometru attālumā esošajā Neretā, kur ir skola, veikals, ugunsdzēsēju postenis, no Rīgas brauc zobārsti. Savukārt Pilskalnes pagastā situācija drūmāka. «Bija skola, bija kantoris. Bet, ja vairs nav cilvēku, kas uz to ēku iet, kāda no tā jēga? Ēkai jauni logi salikti, jaunas grīdas. Stāv tukša, nekā tur vairs nav. Tā kā visā Latvijā.»

Agrāk šīs apkaimes bijušas Lietuvas teritorijas sastāvā – robežas gājušas daudz tālāk uz ziemeļiem, ap Saukas ezeru. Speciālisti esot atraduši lietuviešu pilskalna atliekas – iespējams, arī tādēļ muižai dots lietuviskais Pilkalnes vārds. Vēlāk bijis lietuviešu klosteris, uz kura iekoptajām zemām arī veidojusies muiža. Mūsdienās Tomsona pagalma robeža ir arī Latvijas robeža ar dienvidu kaimiņvalsti. Viena no muižas alejām pat kādu laiku kalpojusi kā ejams un braucams ceļš uz brāļu tautas zemi.

Runājot par Lietuvas pierobežas pusi, Pilkalnes muižas saimnieks norāda, ka kaimiņiem ir kaut kā labāk ar zemēm – lauki izskatās sakoptāki un apstrādātāki. Arī Latvijas pusē lietuvieši sākuši pirkt vai nomāt zemi. Nodarbojoties ar smiltsērkšķu audzēšanu, jo tieši Eiropas ziemeļos augošie esot tie labākie, un tālāk pārdodot uz Ķīnu.

Zvēriem tikmēr Neretas apkārtne ir viena no vislabākajām vietām – šeit sākas liels mežu masīvs, kas stiepjas līdz Jaunjelgavai. Arī Lietuvas pusē ir meži, pat aizsargājamas dabas teritorijas, kurās agrāk kompartijas vadība rīkojusi medības. Starp šiem lielajiem mežu masīviem tieši Pilskalnes pagastā ir dzīvnieku pārejas vietas, kur viņi migrē no viena gabala uz otru.

Apkārtnē dzīvojot daudz vilku, kas uzklūpot aitām. Vienā gadā pelēči Pilkalnē nokoduši 11, bet otrā gadā – četras aitas. Tad aitām nopirkuši zemi, kuru aplikuši ar žogu, un izveidojuši speciālu aploku, kur tās tiek sadzītas. Tā viņas izdevies no vilkiem pērn pasargāt. Arī lāči apkaimē mēdzot uzklīst. Pirms kādiem gadiem netālu no pagasta centra zemē gulējis pārrauts elektrības vads. Garām tam gājis alnis, un to nositusi elektrība. Tad ar alni nācis mieloties lācis un arī gājis bojā no strāvas trieciena.

Aitas vispār ir noderīgi un gudri dzīvnieki. Simtiem gadu cilvēki tās ir izmantojuši, lai iegūtu gaļu un vilnu. Taču, kā pārliecinājās Pilkalnu saimnieks, aitas var noderēt arī, lai uzlabotu valsts starptautisko prestižu. Kādreiz Lietuvas un Latvijas robežas posms pie muižas bijis aizaudzis ar latvāņiem. Tomsons atvedis aitas, kuras ātri vien nograuzušas latvāņus un iztīrījušas no tiem apkārtni. Savukārt pļaušana latvāņiem tieši palīdzot, jo izplata sēklas. No Latvijas latvāņi iekļuvuši arī Lietuvā, kur sākuši ieaugties tīrumu malās. Tomsons gan nosaka, ka tie vairs nav latvāņi, bet gan «lietuvāņi».

Nolaidīsi rokas un nekā nebūs

Vaicāts par to vai muižas atjaunošana bijusi grūta, Tomsons atbild: «Kā citādāk. Bija jāmācās jaunas metodes. Nolaid rokas, netaisi un nav nekā. Mums ļoti gribējās. Atnācām, mums bija mērķis – izdarīsim.» Tagad, lai atpūstos muižā, cilvēki pierakstās ilgu laiku iepriekš – pavasara vidū aizņemtas jau daudzas vasaras dienas. Cilvēki gan ir dažādi, gadoties arī tādi, kuri zvana un interesējas, vai ir pieejami spēļu automāti. Vēl kādiem citiem ir iebildumi pret to, ka manteļskurstenis nav izflīzēts, jo varot nosmērēties.

«Mums nav nevienas betonētas vai flīzētas taciņas. Tas zaļums ir tas, kas pievelk. Pagājušajā gadā divi jauni cilvēki brauca no Milānas uz Japānu ar močiem. Iebrauca pie mums nakšņot un devās tālāk. Pēc tam internetā uzrakstīta atsauksme, ka viņi ir pabijuši «Paradīzes zaļajā» stūrītī. It kā Itālija būtu tuksnesis… Viņi šo uzskatīja par ļoti zaļu un jauku vietu. Tas ir tas novērtējums,» stāsta Tomsins.

Muižā ciemojies arī kāds japāņu pāris, kas bija nolēmuši ar velosipēdiem doties no Tallinas uz Varšavu. Saimnieki gaidījuši jauniešus, bet atbraukuši septiņdesmitgadnieki. Nakšņojuši arī interesanti cilvēki no Krievijas – tēvs ar dēlu. Ģimenes sievietes aizbraukušas uz Jūrmalu, bet viņi ar velosipēdiem dodas pakaļ. Dēlam bijuši 35 gadi, bet tēvam – 65. Pilkalnu saimnieks prasījis, cik viņi dienā nobraukuši, izrādījies - 170 kilometru.

«Pasaulē ir ļoti dažādi cilvēki. Kad sētā iebrauc mašīna, paskaties uz cilvēku un zini – vai ar viņu vajadzēs runāt, vai viņš gribēs būt viens pats, klusumā un mierā. Kad tas miers un klusums ir dabūts, tad viņš sāk runāt. Nav divu vienādu cilvēku,» saka Sēlijas leišmalītes muižas saimnieks.