«Mēs ejam pa plānu ledu»*

Pirmkārt, stīvēšanās ap šo tēmu nav kaut kas Latvijai specifisks, kas izrietētu no vietējās elites stulbuma vai kašķīguma. Vērienīgas nodokļu regulējuma izmaiņas arvien izraisa karstas diskusijas, kompromisus. Mēs jau to redzam un acīmredzot vēl spilgtāk redzēsim ASV, kur prezidenta Trampa idejas saskaras ar pašu Republikāņu iebildumiem. Savulaik britu finanšu ministram Osbornam ar iecerēto nodokļu reformu gāja ļoti smagi. Ja atļauts mazliet eksotiskāks piemērs, neapstrīdamam Indijas līderim Modi, kā izrādījies, nav nemaz tik viegli ieviest it kā pašsaprotamu vienotu apgrozījuma nodokļa likmi. Un tā tālāk.

Otrkārt, ir jāsaprot, ka nodokļu reforma vien uzstādīto mērķu – uzņēmējdarbības stimulēšana, sociālās nevienlīdzības mazināšana – sasniegšanu negarantē. Tikpat nozīmīgi, lai konstruktīvas pārmaiņas būtu tieslietu, izglītības u.c. jomās. Citiem vārdiem, ārkārtīgā sabiedriskās domas koncentrēšana uz nodokļu reformu kā, atvainojos par žargonu, gadsimta notikumu nedaudz maldina un var radīt ilūzijas.

Treškārt, negatīvi vērtējama tēmas politizēšana. Skaidrs, ka lēmumus pieņem politiķi; runa ir par to, ka politiķi dominēja arī diskusijās publiskajā telpā. Mēs n reizes varējām dzirdēt premjeru, finanšu un ekonomikas ministru, dažu partiju formālos un neformālos līderus, un nedaudz – kā parasti no Olimpa augstumiem – Latvijas Bankas viedokli. Lai man piedod sociālie partneri, bet viņi objektīvi (t.i., tas nav pārmetums) jautājumu skata šaurākā kontekstā.

Rezultātā mēs faktiski bijām situācijā, ko latviešu valodā raksturo ar izteicieniem «velns slēpjas detaļās» vai «interesantākais ir pašās beigās». Piemēram, valdības sēdes atklātā daļa 9.maijā jau tuvojās noslēgumam (apmēram 90. minūte no 96 kopā), kad Fiskālās disciplīnas padomes pārstāvis minēja kādu, manuprāt, būtisku faktoru. Ūbelis norādīja, ka Latvijā, lai gan kopumā koalīcijas uzvedas samērā fiskāli atbildīgi (ticamāk, ka tas gan ir Eiropas «uzraugošās acs» nopelns), vērojama tendence, ka budžeta izdevumi, apspriežot kārtējo budžeta projektu, tiek palielināti. Piedāvātā nodokļu reforma paredz, ka politiķi, veidojot nākamo gadu budžetus, būs ļoti disciplinēti, jo, kā saka, manevra iespējas faktiski ir izsmeltas. Jautājums: kāds pamats šādām cerībām?

Tāpat zīmīga bija centrālās bankas pārstāvja distancēšanās no Finanšu ministrijas ekonomiskās attīstības prognozēm. Ņemot vērā, ka Edvards Kušners to pauda apmēram 93. minūtē (no 96), man nez kādēļ liekas, ka vēsts tika palaista gar ausīm. Citiem vārdiem sakot (un nediskutējot te par iemesliem), t.s. cipargalvu viedoklis publiskajā telpā, manuprāt, izskanēja par maz.

Ceturtkārt, pēc sēdē paustā (Finanšu ministrijas pārstāvis Nils Sakss, pati ministre) varēja noprast, ka Latvijai nāksies pacīnīties ar Eiropas Komisiju, lai pierādītu savu taisnību diskusijās par aprēķinu metodoloģiju. Principā gatavība nacionālo interešu vārdā (jācer, ka pareizi izprastu) strīdēties ar Komisiju ir apsveicama. Jautājums ir, cik bieži līdz šim mums tas ir izdevies (turklāt budžeta jautājumi ir abām pusēm būtiskāki nekā varbūt kādi specifiskākas tēmas)? Faktiski ir vienkārši jātic, ka nu gan mūsu pārstāvji būs kvalifikācijas un neatlaidības līmenī līdzvērtīgi Briseles spēlētājiem.

Piektkārt, ir jāņem vērā, ka vēl jau savs viedais vārds par visu šo jautājumu bloku būs sakāms Saeimai. Neesmu pārliecināts, ka deputātu kognitīvās spējas ir augstākas par ministru, kuriem, kā izskatījās, tā arī nekļuva skaidrs, kas, piemēram, budžeta deficīta jautājumā ir «izlaides atšķirības» un līdzīgs profesionālais žargons. Žargons, kas var tracināt, bet tāds nu tas ir, un priekšstats par to ir nepieciešams. Nemaz nerunāsim par to, ka gan jau parlamenta vēlēšanu tuvums ietekmēs arī šo tautas priekšstāvju debašu kvalitāti.

Sestkārt, Vienotības gražošanās ir nesusi arī kādu pozitīvu rezultātu. Atļaujos lietot šādu ironisku apzīmējumu, jo, manuprāt, nav sevišķi konstruktīvi – kā to, piemēram, demonstrēja partijas vadītājs Andris Piebalgs intervijā LTV Rīta panorāmai 9.maijā – paziņot, ka partijai pašai priekšlikumu budžeta ieņēmumu daļas papildināšanai nav, jo par to jādomā Finanšu ministrijai.

Tomēr, atkārtošu, pozitīvais ir tas, ka galu galā ir uzlikts zināms laika rāmis, lai tiktu skaidrībā arī par veselības nozares finansējuma palielināšanas ceļiem. Nedomāju, ka premjers gribētu speciāli šos jautājumus «likt atvilktnē», tomēr zināma simboliska pātadziņa te noderēs – ja rāmju nav, tad speciāli izveidotā padome varētu apspriest dažādus variantus mēnešiem, pusgadu. Un, šķiet, lieki atgādināt, ka sabiedrība vēlas skaidrību arī par veselības nozari.

^{* Fiskālās disciplīnas padomes pārstāvja Andža Ūbeļa izteikums valdības 9.maija sēdē.}