«Brīnumbērna» rozēm kaisītais ceļš līdz Francijas prezidenta krēslam

Dzimis Amjēnā ārstu ģimenē, Makrons bija izteikti inteliģents skolēns. Viena no ietekmīgākajām viņa bērnības personībām bija viņa vecmāmiņa no mātes puses – skolotāja Manete. Makrons vairākiem žurnālistiem atklājis, ka tieši Manete iepazīstinājusi viņu ar kreisajiem ideāliem un iedzīvinājusi viņā aizraušanos ar grāmatām uz visu mūžu, raksta «France 24».

Pusaudža gados un agrā jaunībā Makrons vienmēr uzturējās vecāku cilvēku kompānijā – pusdienoja ar skolotājiem, izvairoties no saistībām ar sava vecuma meitenēm.

«Viņš nebija kā citi. Viņš pilnīgi noteikti nebija kā citi. Viņš allaž uzturējās kopā ar skolotājiem, apsprieda problēmjautājumus. Viņam vienmēr bija grāmatas, daudz grāmatu. Viņš nebija pusaudzis. Viņam bija saskaņa ar pieaugušajiem – skolotājiem, skolas direktoriem. Viņiem bija līdzvērtīgas attiecības,» «France 3» dokumentālajā filmā atklāj viņa drāmas skolotāja, tagadējā sieva Brižita Tronjē.

Radniecīgums un saskaņa ar vecākiem cilvēkiem palīdzēja viņam nodibināt ciešu saikni ar Žaku Atalī, prominentu franču ekonomistu un sociālo teorētiķi, kurš savulaik bija arīdzan Francijas prezidenta Fransuā Miterāna padomnieks.

Ar Atalī Makrons pirmo reizi saskārās 2004. gadā pēc vienas no valsts prestižāko universitāšu absolvēšanas («l'Ecole Nationale d’Administration»). Tad viņš pievienojās Francijas Galvenajam Finanšu pārvaldes birojam («France’s General Inspectorate of Finance»), kur tika norīkots par Atalī vadītās divpartiju komisijas ziņotāju.

Atalī Makrona dzīvē spēlēja nozīmīgu lomu, palīdzot nopelnīt bagātību un vairot izpratni par globālo finanšu sistēmu.

Apbruņojies ar Atalī rekomendāciju, Makrons pievienojās «Rothschild & CIE Banque» – «Rothschild & Co» piederošai investīciju bankai. Jaunais Makrons ātri vien maršēja augšup pa karjeras kāpnēm, kļūstot par vadošo partneri un arīdzan miljonāru.

Tad jau viņš bija apprecējis Tronjē un dzīvoja pilnasinīgu dzīvi, apvienojot augsti atbildīgu amatu ar sportošanu (Makrons iecienījis tenisu un riteņbraukšanu), kā arī ar savu hobiju – klavierspēli. Apbalvotais pianists ar maģistra grādu filozofijā tik ļoti bija atstājis iespaidu uz Atalī, ka viņš nodēvēja savu protežē par «prezidenta materiālu».

Taču dedzīgajam Makronam darbošanās privātajā sektorā drīz vien sāka šķist par garlaicīgu, un 2012. gada maijā viņš tika iecelts par prezidenta pils ģenerālsekretāra vietnieku – augstākā līmeņa darbinieku prezidenta Fransuā Olanda personālā. Valsts politiskajai skatuvei pilnīgi nezināmais Makrons ātri vien Francijas presē ieguva iesauku «Elizejas pils Mocarts».

Pēc diviem gadiem, 37 gadu vecumā, viņš tika iecelts par Francijas jaunāko ekonomikas ministru, aizstājot Arno Montebūru. Jaunajā amatā Makrons bija atbildīgs par biznesa darba reformu ieviešanu, kas uz visiem laikiem radīja Francijas nelokāmo arodbiedrību un to kreiso atbalstītāju dusmas.

Taču arī šajā amatā ambiciozais ekonomikas ministrs nepalika ilgi. 2015. gada augustā savrupais Makrons paziņoja, ka pametis vadošo sociālistu partiju un turpmāk būs neatkarīgs.

Pēc gada viņš radīja pats savu politisko kustību «En Marche» («Uz priekšu»), kur var iestāties jebkurš interesents, pat nemainot savu partejisko piederību. Šādu uzdrīkstēšanos asi kritizēja valdības kreisais spārns. Taču Makrons šķietami bija zīlējis politiskajos kafijas biezumos un paredzēja to, ko kreisais spārns nespēja saprast un pieņemt, proti, ka nepopulārajai sociālistiskās partijas ērai ir pienācis gals.

Kur tas viss vedīs – rādīs laiks.

Jaunievēlētais Francijas prezidents Emanuels Makrons amatā oficiāli stāsies 14. maijā.