Krievija nenodošot Gorbačovam Lietuvas pavēsti kā lieciniekam 1991.gada 13.janvāra lietā

«Šodien Viļņas apgabaltiesa saņēma no Lietuvas Republikas Tieslietu ministrijas paziņojumu, ka Krievijas Federācijas Tieslietu ministrija atteikusies sniegt tiesisko palīdzību attiecībā uz dokumentu nodošanu Gorbačovam,» norādīts tiesas izplatītajā paziņojumā.

Maskava atteikumu pamatojusi ar Lietuvas un Krievijas tiesiskās palīdzības līguma punktu, kas nosaka, ka tiesiskā palīdzība netiek sniegta, ja tā var apdraudēt valsts suverenitāti, drošību vai ir pretrunā ar tās likumu pamatprincipiem.

Tiesiskās palīdzības lūgums Krievijas Tieslietu ministrijai tika nosūtīts pērn novembrī, kad Viļņas apgabaltiesa nolēma, ka vēlas nopratināt Gorbačovu kā īpašo liecinieku.

Šāds statuss personai tiek piešķirts, kad tā jāizjautā par savām darbībām, bet nav pietiekamu pierādījumu apsūdzību izvirzīšanai.

Janvārī Viļņas apgabaltiesas tiesnese Ainora Kornēlija Macevičiene pastāstīja, ka Gorbačovam pavēsti izdevies nosūtīt pa parasto pastu. Tai pašā dienā Gorbačovs, atbildot uz ziņu aģentūras «Interfax» jautājumu, paziņoja, ka nedomā piedalīties tiesas prāvā Viļņā un negatavojas sniegt Lietuvas tiesai liecības nedz klātienē, nedz arī neklātienē.

Pirms pieciem gadiem, Lietuvas prokuroriem veicot pirmstiesas izmeklēšanu, Krievija arī noraidīja lūgumu nopratināt Gorbačovu.

Kā uzskata pirmais atjaunotās neatkarīgās Lietuvas valsts vadītājs Vītauts Landsberģis, Krievija tādējādi faktiski piesedz cilvēku, kas tiek turēts aizdomās par noziedzīgu darbību, un līdz ar to pati kļūst par līdzzinātāju. «Krievija uzņemas daļu vainas. Varbūt tā arī jābūt, jo Krievija ir Padomju Savienības netīro darbu turpinātāja,» viņš otrdien sacījis ziņu aģentūrai BNS.

Nožēlu par jauno atteikumu paudis Viļņā kritušā Lietuvas brīvības aizstāvja dēls Roberts Povilaitis, kas pats 13.janvāra lietā atzīts par cietušo un iepriekš ar visiem Lietuvas tiesu sistēmā iespējamajiem līdzekļiem centās panākt, lai tiesa izvērtē paša Gorbačova atbildību par padomju agresijas sekām. Vienlaikus viņš atzinis, ka par šo Krievijas nostāju nav pārsteigts. Kā uzskata Povilaitis,

nožēlu raisa arī paša Gorbačova lēmums ignorēt Lietuvas uzaicinājumu palīdzēt noskaidrot šos noziegumus.

Šogad apritēja 26 gadi kopš 1991.gada 13.janvāra, kad padomju armijas, Valsts drošības komitejas (VDK) un Komunistiskās partijas neveiksmīgajā mēģinājumā gāzt Lietuvas valdību, kas bija pasludinājusi valsts neatkarību, gāja bojā 14 mierīgie iedzīvotāji un vairāk nekā 1000 tika ievainoti, padomju varas pārstāvjiem mēģinot ieņemt Viļņas televīzijas torni un Lietuvas radio un televīzijas ēku, kā arī Preses namu. Pērn janvārī Viļņas apgabaltiesa sāka izskatīt apjomīgu lietu par tonakt izdarītajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.

Tajā ir gandrīz 65 apsūdzētie, no kuriem lielākā daļa tiek tiesāta aizmuguriski, jo atrodas Krievijā vai Baltkrievijā.

Pats Gorbačovs iepriekš noliedzis, ka nolūkā saglabāt padomju impēriju devis pavēli 1991.gada 13.janvārī lietot bruņotu spēku pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem pie Viļņas televīzijas torņa. Pēc viņa teiktā, nekādas pavēles «no augšas» toreiz neesot bijis.

Kā ziņots, bijušais PSRS Valsts drošības komitejas virsnieks, kādreizējais specvienības «Alfa» komandieris Mihails Golovatovs, ko Lietuva grib saukt pie atbildības sakarā ar 1991.gada 13.janvāra uzbrukumu Viļņas televīzijas tornim, pērn izteicās, ka toreizējie asiņainie notikumi nevarēja norisināties bez Gorbačova ziņas, bet bijušais Lietuvas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārs atvaļinātais ģenerālmajors Aļģimants Naudžūns, kas arī pats apsūdzēts 13.janvāra lietā, paziņoja, ka Gorbačovs personiski devis pavēli sākt specoperāciju Viļņā.

1999.gada augustā Viļņas apgabaltiesa jau notiesāja sešas padomju laika amatpersonas par viņu lomu 13.janvāra notikumos, piespriežot bijušajam Padomju Savienības Komunistiskās partijas Lietuvas filiāles līderim Mīkolam Burokevičam 12 gadu cietumsodu, bet viņa līdzgaitnieku Jozu Jermalaviču notiesājot ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem.

Tolaik Lietuvas likumi neļāva apsūdzētos tiesāt neklātienē. Otrreiz izmeklēšana tika sākta jau tajā pašā 1999.gadā,

bet, kā vēlāk noskaidrojās parlamentārās izmeklēšanas gaitā, gadiem ilgi tā nevirzījās uz priekšu un septiņus gadus to izmeklēja viens vienīgs prokurors.

Situācija mainījās tikai 2010.gadā, kad Lietuvas Seims pieņēma Kriminālkodeksa grozījumus, kas noteica, ka noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem nav noilguma un maksimālais sods par tiem var būt mūža ieslodzījums, turklāt apsūdzētos var saukt pie atbildības arī neklātienē, ja citas valstis izmanto iespējas viņus neizdot.