Ugandas Soda salas iemītniece: «Mani pameta nomiršanai, jo biju stāvoklī»

«Kad mana ģimene uzzināja, ka esmu stāvoklī, viņi ielika mani kanoe laivā un nogādāja Akampenē (Soda sala). Es paliku tur bez ēdiena un ūdens četras naktis,» atceras Mauda, kura tolaik bijusi vien 12 gadus veca. «Es atceros, ka man ļoti gribējās ēst un sala.»

Piektajā dienā ieradās zvejnieks, kurš teicās viņu vest sev līdzi uz mājām. «Es biju nedaudz skeptiska. Vaicāju, vai viņš cenšas mani apmānīt un patiesībā grib iemest ūdenī. Taču viņš sacīja: «Nē, es ņemšu tevi par sievu.» Rezultātā viņš atveda mani uz šejieni,» stāsta Mauda, sēžot verandā mājā, kas atrodas vien 10 minūšu braucienā pāri ezeram no Soda salas.

Tradicionāli Bakigas sabiedrībā jaunas sievietes drīkstēja palikt stāvoklī vien pēc laulībām. Par nevainīgu meiteni vīram sievas ģimenei bija jāmaksā. Parasti tas tika darīts lopos.

Neprecēta grūtniece tika uzskatīta ne tikai par ģimenes kaunu, bet arī par «bagātības zagli». Lai atbrīvotos no kauna, ģimenes no grēkā kritušajām meitenēm mēdza atbrīvoties, pametot viņas uz Soda salas.

Teritorijas nošķirtības dēļ šī prakse turpinājās līdz pat 19. gadsimtam, kad Ugandā ieradās misionāri un kolonizatori un to aizliedza.

Lielākā daļa cilvēku tolaik, it īpaši meitenes, neprata peldēt. Tāpēc uz salas bija divas iespējas – nomirt no aukstuma un bada vai noslīkt.

Uz BBC žurnālista jautājumu, vai Maudai uz salas nebija bail, viņa spēji attrauc: «Man bija aptuveni 12 gadi. Ja tevi no mājām aizvestu uz vientuļu salu ezera vidū, tu nebaidītos?»

Kādā citā reģiona daļā, mūsdienu Rukungiri apgabalā, meitenes, kuras palika stāvoklī pirms kāzām, nometa no klints. Neizdzīvoja neviena. Tiesa, Soda salas gadījumā tomēr pastāvēja iespēja atgriezties dzīvē, jo tevi varēja apprecēt kāds, kurš nevarēja atļauties samaksāt tā dēvēto līgavas naudu. Laulības ar Soda salas meitenēm nozīmēja izvairīšanos no šīs samaksas.

Pēc tam, kad Mauda nonāca Kašungjeras ciematā vīra mājās, viņa kļuva par vietējo iedzīvotāju baumu objektu, bet gadu gaitā – par tūristu magnētu. Pie viņu mājām regulāri piestāja ļaudis, kuri Ugandā ieradušies vēstures izpētes nolūkos.

Par savu vīru Džeimsu Kigandeiri Mauda saka: «Oi, viņš mani mīlēja! Viņš nudien par mani rūpējās. Viņš mēdza sacīt: «Es savācu tevi no savvaļas un netaisos likt tev ciest.»»

Pārim piedzima seši bērni, un viņi dzīvoja kopā līdz pat Džeimsa nāvei 2001. gadā. Bija nepieciešami desmitiem gadu, lai viņa beidzot izlīgtu ar savu ģimeni.

Mauda smaidot saka: «Pēc tam, kad es kļuvu par kristieti, es visiem piedevu. Pat savam brālim, kurš ar kanoe aizveda mani uz salu.»

Mauda tiek uzskatīta par pēdējo izdzīvojušo Soda salas sievieti, jo līdz ar kristietības ienākšanu reģionā šāda prakse vairs piekopta netika. Tiesa, arī pēc tam neprecētas grūtnieces turpināja izstumt no sabiedrības.

Mauda šādu attieksmi nosoda: «Man ir trīs meitas. Ja kāda no viņām būtu palikusi stāvoklī pirms kāzām, es viņas nevainotu vai nesodītu. Es zinu, ka tas var notikt ar ikvienu sievieti. Ja mūsdienās jauna sieviete paliek stāvoklī, viņa var doties uz sava tēva māju, kur par viņu parūpēsies. Cilvēki, kuri toreiz tā rīkojās, bija akli.»