/nginx/o/2018/07/07/8299455t1hd055.jpg)
Itāļu filozofs Džordžo Agambēns kādā 1995.gadā nolasītā lekcijā pavēstīja: «Mediji mīl, ka pilsonis ir nokaitināts un vienlaicīgi jūtas bezspēcīgs». Tas nu varbūt teikts par skarbu, tomēr nevarētu arī apgalvot, ka mediju un publikas attiecības piedzīvo savus labākos laikus. Tādēļ diez vai daudzi Latvijā sāpēs ķēra pie sirds, aizvadītajā nedēļā uzzinot, ka starptautiskās organizācijas Reportieri bez robežām ikgadējā ziņojumā par preses brīvību Latvijas pozīcija ir pasliktinājusies.
Neteiksim, ka Latvijā cilvēkiem preses brīvība nerūpētu, tomēr daudzi, iespējams, ir skeptiski par to, vai prese izteikšanās brīvību māk jēdzīgi izmantot.
Preses brīvības tēmai aizvadītajā nedēļā pievērsās arī Valdis Zatlers, paužot, ka vismaz reģionālās preses līmenī vietējās varas kontrole dažkārt esot tik pamatīga, ka atgādinot komunistu laikus. Eksprezidenta teiktais gan pirmkārt apliecina, cik viegli mēs, kā saka, pierodam pie laba, jo, lai nu cik savdabīgas būtu izveidojušās attiecības starp presi un varu mūsdienu Latvijā, salīdzinājums ar okupācijas periodu ir aplams – tāds monopols uz informāciju šodienas Latvijā vienkārši nav iespējams, jo vienmēr ir alternatīvas dažādu sociālo tīklu formā. Un pēdējie (kā arī informācijas produkti internetā vispār) arī ir būtiski citā preses brīvības aspektā – pat ja par «presi» sauktās formas ir pietiekoši neatkarīgas savā darbā, jautājums ir par to reālo ietekmi. Ciniski sakot, rakstīt jau jūs varat, bet cik daudzi to izlasa. Līdz ar to t.s. tradicionālo masu informācijas līdzekļu nākotni vismaz Rietumos ietekmē ne tikai manipulācijas ar tiem, bet arī objektīvas izmaiņas informācijas ieguves paradumos sabiedrībā.
Kognitīvā disonanse Rīgas pilī
XVI – XVII gadsimtu mijā dzīvojušais jezuīts Dionīsijs Fabrīcijs savā «Livonijas vēsturē» rakstīja par «iezemiešiem»: «Daži savā maģijas mākslā bija tik pieredzējuši, ka varēja izsaukt sarmu, salu un sniegu vasaras vidus vislielākajā tveicē, lai iesētās labības vārpas ar buršanu noslīktu zemē un zemkopim nebūtu ražas.» Ja mēs šādus Fabrīcija laika negantniekus salīdzinām ar mūsdienu kaitniekiem – nodokļu nemaksātājiem... Nē, sāksim citādi. Man kā teoloģiski neizglītotam cilvēkam prāvesta tekstā visvairāk duras acīs tas, ka tik spēcīgi «sliktie» rada zināmus jautājumus par «labo» varēšanu vai vēlēšanos iejaukties. Tomēr Fabrīcijam te nekā mulsinoša acīmredzot nav.
Ar refleksijām par kopsakarībām neaizraujas arī Raimonds Vējonis, kurš pagājušā nedēļā stingri atgādināja, ka «savas saistības pret valsti jāpilda arī ikvienam iedzīvotājam, tai skaitā godīgi maksājot nodokļus». Viss jau pareizi, tikai ir tādi indivīdi, kuri šo pienākumu nevēlas tā īsti pildīt, norādot, ka dzimtā valsts ar iekasēto naudu ne vienmēr rīkojas saprātīgi. Un ir diezgan ... jezuītiski, teiksim tā, aicināt līdzpilsoņus kārtīgi veikt savus maksājumus budžetā laikā, kad ir radušies daudzi jautājumi par piemaksām paša Vējoņa kancelejā strādājošajiem un paša Vējoņa ienākumiem. Visticamāk, ka pats Vējonis nekādu problēmu situācijā neredz, jo nodokļus viņa loks maksā, savukārt tas, vai piemaksas lokā ietilpstošajiem ir patiešām nopelnītas, «ir pavisam cita tēma». Tomēr liekas, ka vismaz daļa «iezemiešu» tēmas redz kā cieši saistītas un tādēļ turpina pilnveidot savas prasmes nodokļu (ne)maksāšanas «maģijā».
Būtu smieklīgi, ja nebūtu traģiski
Krievijas iekšpolitiku zinoši ļaudis apgalvo, ka Vladimiram Putinam glaimo, ja viņu salīdzina ar Aleksandru III (vai Aleksandru II – tas atkarīgs no konkrētā brīža konjunktūras). Pat ja tā ir, tad fotoreportāžas pagājušā nedēļā no Krievijas – policija pilnā ekipējumā vēršas pret kaut ko iebilst gribošiem tantukiem un hipsterīgiem jauniešiem – vairāk atgādina cita cara, Nikolaja I, laiku. Šā personāža režīms nonāca līdz tādam marasmam, ka aizliedza vīriešiem pelēkas cepures, jo tās monarham kaut kā asociējās ar ebrejiem, savukārt baltas valkāt nedrīkstēja, jo tās, redz, asociējas ar poļiem1. Ja tik nervoza ir attieksme pret niecīgas sabiedrības daļas iepīkstēšanos, ka varbūt nevajadzētu kandidēt uz prezidenta posteni vēlreiz, grūti saprast, kas kaimiņvalstī notiktu, ja režīms būtu reāli apdraudēts. Lai gan neesmu ticīgs cilvēks, man liekas stulbums «ķert pokemonus» baznīcā, draudzei ir visas tiesības šādu tipāžu no ēkas izraidīt, bet vai sods - 3,5 gadi kolonijā - tiešām ir adekvāta reakcija, kā šobrīd redzam Krievijā2?
«Brīnumiem», par kādiem ik nedēļu vēsta informācijas avoti Krievijā, pat nav īsti nekāda sakara ar valsts ģeopolitiskām interesēm, kuras var nepatikt, bet ir racionāli saprotamas, tiem nav pat nav sakara ar kādiem mēģinājumiem veidot noteiktu iekšpolitisku dienas kārtību, toties tie vedina jautāt, ar ko Putina Krievija atšķiras no Čenuna Ziemeļkorejas, kura aizvadītajā nedēļā piedraudējusi amerikāņiem ar «pieciem miljoniem atombumu»3? Nepatīkamākais ir tas, ka pārējai pasaulei ir jāmierina sevi ar pieļāvumu, ka «tā visa ir tikai biedēšana», spēle, šantāža, ka t.s. sarkanās līnijas pastāv utt. Gan Ziemeļkorejas, gan acīmredzot arī Krievijas gadījumā. Šā pieļāvuma pamatā gan patiesībā ir vienīgi tas, ka pretējā gadījumā ir pavisam draņķīgi, ka mēs tā gribam pieļaut, lai nekristu panikā.
P.S. Savulaik lasīju šādu «melnu» joku: vienīgā atšķirība starp Napoleonu un trako, kurš apgalvo, ka ir Napoleons, ir tā, ka pirmais ir Napoleons...
1. Adam Zamoyski. Phantom Terror. The Threat of Revolution and the Repression of Liberty 1789. - 1848. p.453.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)