Savulaik arī «Vienotība» sev uzmanību bija centusies pievērst ar slavenību uzņemšanu savās rindās. Tagad vairs nē. Un ne tāpēc, ka partija ir kļuvusi nepopulāra, saka «Vienotības» Saeimas frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa.
«Katrā valdes sēdē mēs uzņemam četrus, piecus jaunus cilvēkus, kas priecē. Tātad cilvēki joprojām tic tai politikai, ko «Vienotība» piedāvā. Tieši tāpat nav nekādas problēmas arī ar māksliniekiem,» norāda Āboltiņa.
Tomēr no jaunu slavenību iekļaušanas sarakstos partija esot atteikusi. Āboltiņa to sauc par apzinātu rīcību, jo viņas pieredze liecina, ka māksliniekiem vai sportistiem politika nav tā piemērotākā nodarbošanās. Pēc viņas domām, reālā darbošanās pašvaldībā vai Saeimā prasa citas zināšanas un citas pieredzes.
Tikmēr politologs Ivars Ījabs to, ka atpazīstamu un sabiedrībā populāru cilvēku rekrutēšana daudzām partijām aktualitāti nav zaudējusi, uzskata par pašsaprotamu procesu.
«Profesionāli politiķi vienkārši ir nepopulāri. Tāpēc tiek meklēti, lai savu sarakstu kaut kā uzskaistinātu mazliet, cilvēkus no citām jomām. Tur, protams, ir dažādi tie scenāriji. Ir virkne ļaužu, kas ir gājuši kandidēt tikai tāpēc, ka kāds viņiem ir uzsitis uz pleca un pateicis: «Vai tad tev grūti? Tāpat nekas nesanāks, bet mēs smukāk izskatīsimies.» Citi ir tādi, kas patiešām, uz kaut ko jau pretendē. Piemēram, Rūdolfs Plēpis, lai arī viņš kandidē jau kuro reizi, visdrīzāk nesēdēs nevienā amatā. Kas ir, iespējams, ļoti žēl. Es, piemēram, ļoti labprāt redzētu Rūdolfu Plēpi, kaut kur rokoties pa papīriem un mēģinot atbildēt kaut ko par «Rīgas satiksmi» vai kaut ko tamlīdzīgu,» atzina Ījabs.
Viņaprāt, cits stāsts ir tādi cilvēki kā Jēkabsone-Žogota, kuriem patiešām ir reālas izredzes nonākt amatā. Un tad viņiem jārēķinās ar to, ka reāli būs jāstrādā.