Jelgava – «viedā» pilsēta ar nolaistām nomalēm

Jelgavnieki noveco!

Jelgavas vēsture iestiepjas tālajā 1265. gadā, kad starp Driksu un Lielupi tika uzcelta pils. Ilgus gadus Jelgava bija Kurzemes un Zemgales hercogistes centrs. Otrajā pasaules karā pilsēta tika stipri nopostīta, bet padomju laikos kļuva par izteikti rūpniecisku pilsētu ar lielu iebraucēju skaitu no padomju republikām.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās pēdējos gadu desmitos Jelgavā, līdzīgi kā citur Latvijā, saistīta ar emigrāciju un dzimstības samazināšanos. Kopš 90. gadiem Jelgava ir zaudējusi ap 16 000 cilvēku, tomēr kopējā iedzīvotāju skaita dinamika saglabājusies samērā stabila. Jelgavā dzīvo gandrīz 60 000 cilvēku. Krīzes gados Jelgava ik gadu zaudēja vairāk nekā 1000 cilvēku. Tomēr pēdējos gados migrācijas rādītāji ir uzlabojušies līdz 47 aizbraukušajiem 2015. gadā un ir labāki nekā citās lielajās Latvijas pilsētās. Dabiskais pieaugums Jelgavā jau daudzus gadus ir ar mīnuszīmi - vien 2014. gadā dzimušo skaits nedaudz pārsniedza mirušo. Jelgavnieki noveco!

Turklāt iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā samazinās straujāk nekā kopējais iedzīvotāju skaits. Ja šāda tendence saglabāsies ilgstoši, Jelgava kļūs par pensionāru pilsētu, kas negatīvi ietekmēs tautsaimniecības izaugsmes potenciālu un radīs papildu slodzi sociālajam budžetam. Pašvaldībā uzskata, ka vienīgais veids, kā mainīt situāciju, ir atvilināt cilvēkus no citām teritorijām, radot pievilcīgu dzīves un darba vidi.

Par centra sakārtošanu pēdējos gados domāts daudz, taču mikrorajoni ar pelēcīgajiem betona bišu stropiem ar pievilcību neizceļas.

Arī mājokļu cenas Jelgavā nav no zemākajām. Neliels standarta divu istabu dzīvoklis blokmājā maksā apmēram 30 000 eiro. Plašs, izremontēts dzīvoklis ar augstajiem griestiem un skaistu panorāmu Staļina laikā celtā mājā mazāk par 60 000 nemaksā. Toties laukos,

netālu no Jelgavas, dzīvokli ar iepelējušām sienām var nopirkt par lētu naudu – nepilniem 10 000 eiro.

Dzīvokļu īres cenas daudz neatpaliek no Rīgas – par pieklājīgu divistabu dzīvokli izīrētāji prasa 250-300 eiro mēnesī. Toties laukos var atrast mājvietu par simts vai pat dažiem desmitiem eiro, tikai jārēķinās, ka sienas klās tapetes ar smejošiem pingvīniem un par siltumu nāksies gādāt pašam.

Gandrīz puse strādā Rīgā

Padomju laikos Jelgava bija pazīstama ar mašīnbūvi – RAF mikroautobusiem un cukurfabriku, no kuras pāri palicis vien deju centrs «Cukurfabrika». Lai gan daudz mazākos apjomos, tomēr arī šobrīd Jelgavā tiek ražotas detaļas automobiļiem un to dzinējiem. Nesen atvērās līmētu masīvkoka paneļu ražošanas uzņēmums «Cross Timber Systems» un koka karkasa moduļu ražošanas uzņēmums «Nordic Homes». Darbu uzsācis arī «SFM», kas ražo lielās metāla konstrukcijas. Savukārt bijušās rūpnīcas RAF teritorijā aizpildīti 22 000 kvadrātmetru ražošanas telpu. Liels skaits uzņēmumu, kas reģistrēti Jelgavā, saistīti ar pakalpojumu sniegšanu. Te ir vairākas nelielas reklāmas kompānijas, datorservisi, foto studijas, ziedu saloni, pat ziedu internetveikals, neskaitāmas beķerejas, frizētavas, skaistuma un masāžas saloni. Par noteiktu labklājības līmeni liecina pilsētā atvērtais telpu un teritorijas ikdienas uzkopšanas serviss. Te tiek piedāvāti mākslas kursi, radošās nodarbības un ezotērikas semināri. Jelgavā var izīrēt ne vien laivu, bet arī limuzīnu. Lai gan plakanā Zemgales ainava nav tik pievilcīga kā Jūrmalas kāpas, arī Jelgavas apkaimē īpašumus iegādājušies vairāki desmiti miljonāru sarakstos iekļuvušo. Rīgas tuvums Jelgavu padara par metropoles guļamrajonu – 39% cilvēku strādā Rīgā. Tomēr uz darbu Jelgavā ik dienu dodas vairāk nekā 1000 rīdzinieku. Pilsētā darba vietas atraduši arī apkārtējo novadu un pat Jūrmalas iedzīvotāji.

Vidējā bruto darba alga 2016. gadā bija 768 eiro. Tomēr pašvaldībā atzīst, ka darba vietu skaits pilsētā ir nepietiekams.

Jelgavā ir 1326 personas, kurām vajadzīga sociālā palīdzība. Salīdzinot ar 2011. gadu, kad pilsētā bija gandrīz 6000 trūcīgo, situācija ir uzlabojusies.

Literāti un filozofi

Jelgavā ir publiskā slidotava, mikrorajonos izvietoti āra trenažieri, siltajā sezonā tiek organizēta bezmaksas vingrošana dabā, ir divas publiskās pludmales. Pilsētas infrastruktūras attīstībā pēdējos gados ieguldīti 50 miljoni eiro – rekonstruētas ielas, izveidotas promenādes, uzbūvēts Mītavas tilts utt. Pašvaldības atsūtītais paveikto darbu saraksts šķiet nebeidzams. Lai gan lielākā daļa TVNET aptaujāto jelgavnieku priecājas par izmaiņām pilsētā, daļa ir skeptiskāk noskaņoti. Nedaudz attālāk no centra ietves ir saplaisājušas, ar augstām – iešanai un riteņbraukšanai neērtām apmalēm, bedrainas ielas un vispār «tikpat drūma aina kā padomju laikos». Mikrorajoniem un iekšpagalmiem finansējuma nav pieticis. Pēckara laikā radītā tipveida arhitektūra pilsētu padara smagnēju un vienmuļu. Arī pēdējos gados saceltās ēkas ir tikpat racionālas un bezpersoniskas un ar arhitektonisku smalkumu neizceļas. «Pilsēta «vidējam latvietim» ar pieticīgu gaumi,» Jelgavu raksturo Aleksandrs, kurš te dzīvo jau 30 gadu. Pēc viņa domām, Jelgava nevar lepoties ne ar intelektuāli smalkām atpūtas iespējām, ne gaumīgu moderno arhitektūru. Neliela pilsētas daļa, saukta par vecpilsētu, celta laikā no 18. līdz 19. gs., ir pilsētbūvniecības piemineklis. Jāteic, ka Jelgavā paveras kultūrvēsturiski bagātīga aina – baptistu un pareizticīgo baznīcas, Sv. Jāņa baznīca, Marijas katedrāle, Sv. Trīsvienības baznīcas tornis.

Jelgavā kādreiz bija tā sauktie literātu kapi, bet Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca atrodas ielā ar zīmīgu nosaukumu – Filozofu.

Skaistu dabas ainavu tīkotājiem apkaimes mežos nav daudz ko redzēt – joprojām liela problēma ir nelegālās atkritumu izgāztuves.

Lai gan ar kriminogēnu vidi Jelgava neizceļas, viena no pilsētas prioritātēm ir drošība, tāpēc pilsētā izvietotas 100 videonovērošanas kameras. Pilsētnieki par nebūšanām - atvērtu kanalizācijas lūku, pamanītu atkritumu čupu vai ko tamlīdzīgu - var zvanīt uz speciālu tālruni. Turklāt Jelgava ar 135 WI-FI brīvpiekļuves punktiem ir viena no Eiropas «viedajām pilsētām». Vismaz tā domā izdevums «FDI Intelligence». Sabiedriskajā transportā un skolu ēdnīcās notiek bezskaidras naudas norēķini.

Izrāviens ir pamanāms

Jelgavnieki ir pilsētas patrioti un savā pilsētā saskata labo, tomēr attieksmē brīžam jaušama apātija un tāda kā «iesūnošanās». Sabiedriskās organizācijas, kas Jelgavā saaugušas kā sēnes pēc lietus, saņem finansiālu atbalstu no pašvaldības, tāpēc par negācijām runā nelabprāt.

Jelgavā ir tik daudz deju kolektīvu, ansambļu un teātru, ka varētu nodomāt: puse pilsētas to vien dara kā dejo un dzied.

13 deju kolektīvi plus vairākas deju studijas, 8 kori, 4 ansambļi un Jelgavas bigbends.

Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris, darbojoties kopš 1959. gada, ir pārdzīvojis visādus laikus un varas. Teātra direktors Arvīds Matisons, kurš teātrī ir teju pusgadsimtu, slavē pašvaldību par atbalstu kultūras jomai. «Esmu pilsētu redzējis visādu, arī to, kā tā pārtapusi.» Teātrī ir 45 aktieri – visi pašdarbnieki un 4 štata režisori, kas saņem atalgojumu. Jelgavniece Līga Švānberga ar šausmām atceras 90. gadus, kad «pilsētā bija ārprāts». «Mēs nejutāmies kā cilvēki.» Tagad Švānbergi kā daudzbērnu ģimene bauda dažādas priekšrocības. «Bērnudārzā mūs uzņēma bez rindas, kas nebija pienākusi.» Viņa kritizē bedrainās nomales ielas, pa kurām grūti pārvietoties ar velosipēdu. Sporta kluba «Ozolnieku roņi» vadītājs Vilis Ķempelis ir dzimis jelgavnieks. «Mēs 50 gadus esam vilkušies astē, visu uzreiz nevar gribēt.»

Ja ir vēlēšanās strādāt un kustēties, Jelgavā ir daudz ko darīt.

Jelgava vienmēr bijusi daudznacionāla pilsēta, kurā dzīvo poļi, krievi, baltkrievi, lietuvieši, romi. Lietuvietis Aļģimants Burba saka, ka iespaidu par pilsētu bojā daudzās «hruščovkas», kas tika saceltas iebraucējiem. «Lielveikalu ir daudz, bet no tiem jau mēs nevaram izbēgt.» Pēc viņa domām, pilsēta attīstās veiksmīgi un «izrāviens ir pamanāms». Savukārt Aleksandrs saka: «Skumji, ka vēlētājus uzskata par auniem. Ar primitīviem masu svētkiem un festivāliem lauku zaļumballes garā rada iespaidu, ka pilsētā viss ir labākajā kārtībā. Tai pašā laikā klasiskās mūzikas koncerti Jelgavā notiek labi ja reizi gadā, nav normāla peldbaseina, nav kinoteātra.»

Rūpju bērns - Jelgavas pils

Jelgavnieku protestus nesen izraisīja iecere Lielupes labajā krastā Cukura ielā 2 būvēt ēku, ko plānots iznomāt būvmateriālu tirdzniecības lielveikalam «DEPO». Galvenais iebildums: līdzās tiltam pār Lielupi un Rastrelli celtajai Jelgavas pilij nav jāatrodas «milzīgai kastei», kurā tirgo būvmateriālus. Sabiedrības iniciatīvu portālā «Manabalss.lv» pret šo ieceri savākti gandrīz 4000 iedzīvotāju parakstu. Lai gan būvatļauja SIA «Auras centrs» ir izsniegta, strīds par to, kādam jābūt veikalam, lai tas nekontrastētu ar Jelgavas pili, nerimst.

«Atrodoties te, sajūta ir lieliska – ielas tīras, Pasta sala sakārtota,» saka Latvijas Lauksaimniecības universitātes prorektors Aigars Laizāns. Tomēr pozitīvo sajūtu bojā ieilgušās problēmas ar upes krastā esošo pili, kuras uzturēšanai un atjaunošanai vajadzīgas lielas investīcijas. «Mūsu kopējs rūpju bērns – nevienam īsti nevajadzīgs - ir Jelgavas pils. Ēkas uzturēšanai un apkurināšanai vien augstskola tērē pusmiljonu. Skaistums prasa lielas investīcijas, bet ne valsts, ne pašvaldība rūpes par pili neuzņemas.» Par iepretim pilij plānotā «Depo» būvniecību Laizāns saka: «Es nezinu, kā izkļūt no šīs situācijas. Īpašnieks, kuram pieder zeme, vēlas pelnīt.» No otras puses,

«bleķa bundža» upes karstā izskatītos briesmīgi. Pašvaldībai jābūt prasīgākai pret investoru – ja projektu uzlabos un neizcels sarkanās krāsās, būs pieņemami.

Laizāns atzīst, ka pašvaldībai jāspēj balansēt starp ekonomiskām interesēm un vides saglabāšanu. «Aizbiedēt investīcijas esam iemācījušies. Savulaik ar emocionāliem deputātu balsojumiem ir tikuši noraidīti izdevīgi projekti.» Jelgavu profesors salīdzina ar Ventspili. Abas no industriālām padomju pilsētām pārtapušas eiropeiski sakārtotās.